Trīsdesmit trešā Ravennas festivāla vasaras cēliens šogad notika no 1. jūnija līdz 21. jūlijam, savukārt no 31. oktobra līdz 6. novembrim notiks festivāla Rudens triloģija, kas svin desmit gadu jubileju. Publiku Aligjēri teātrī Ravennā gaida Volfganga Amadeja Mocarta un Lorenco da Pontes triloģija – operas Figaro kāzas, Dons Žuans un Così fan tutte. Projekts ir ievērības cienīgs vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pie Luidži Kerubīni jauniešu orķestra diriģenta pults stāsies Rikardo Muti operas akadēmijas absolventi: jaunie diriģenti Džovanni Konti no Itālijas (Figaro kāzas), Ērina Jasima no Vācijas (Dons Žuans) un Vladimirs Ovodoks no Krievijas (Così fan tutte). Otrkārt, režisora Ivana Aleksandra veidotais operu triloģijas iestudējums tapis sadarbībā ar diviem vecākajiem Eiropas teātriem – Zviedrijas Drotningholmas pils teātri un Versaļas Karalisko operu. Var piebilst, ka Kerubīno lomu Figaro kāzās dziedās žilbinošais franču mecosoprāns Lea Dezandrē, kura oktobra sākumā Berlīnē notikušajā prestižākās Vācijas mūzikas ierakstu balvas Opus Klassik pasniegšanas ceremonijā tika pasludināta par Gada dziedātāju.
Skaistuma būtība
Šī gada Ravennas festivāls ir veltīts režisoram, dzejniekam un rakstniekam Pjēram Paolo Pazolīni (1922–1975) un tam paliekošajam iespaidam, ko viņš ir atstājis intelektuālās domas vēsturē. Kopš 1990. gada rīkotais Ravennas festivāls ir multidisciplinārs – tā saturu veido dažādu žanru mūzika, teātris, deja, literatūra, māksla un kino. Savas simtgades gadā Pazolīni ir pārņēmis stafeti no Dievišķās komēdijas autora Dantes Aligjēri (1265–1321), kurš 700. nāves gadadienā tika godināts 2021. gada Ravennas festivālā. "Tagad mēs pievēršamies XX gadsimta dzejniekam, apvienojot pārdomas par pagātni un tagadni, par nesamierināmo spriedzi starp sakrālo un profāno, dienišķo un pārpasaulīgo – starp miesu un debesīm. Tā ir skaistuma un mākslas būtība," teikts festivāla paziņojumā. Šogad, tāpat kā pirms pandēmijas, vasaras programmas pasākumi notika Ravennas teātros, greznajās, ar mozaīkām rotātajās bazilikās, parkos un muzejos, kā arī tuvākajās pilsētās.
Čellisti Enriko Meloci un Džovanni Sollima (no labās) uzstājas Ravennas festivāla koncertā Svētā Apolinārija bazilikā Klasē. Foto – Marko Borrelli
"2022. gadam bija jākļūst par atdzimšanas gadu pēc pandēmijas, taču arī šogad strādāt ir grūtāk, nekā bijām iedomājušies. Bijām lolojuši ilūzijas, ka pandēmija ir aiz muguras un varam atgriezties ierastajā tempā, taču realitātē viss izrādījās citādāk," sarunā ar KDi uzsver Ravennas festivāla mākslinieciskais vadītājs Franko Mazoti. "Mēs jūtam mākslinieku gatavību un vēlmi atgriezties uz skatuves. Skatītāji arī vēlas atgriezties, taču problēmas ar auditorijas piesaisti joprojām saglabājas. Daļai publikas ir bail apmeklēt masu pasākumus, varbūt cilvēkiem ir arī mazāk līdzekļu nekā agrāk. Mēs apzināmies, cik nepieciešama dzīvē ir māksla un skaistums, par to nav šaubu. Domāju, ka tagad ir piemērots mirklis, lai domātu par to, kādu lomu mūsdienu sabiedrībā spēlē māksla," saka Franko Mazoti.
"Vakar Ravennā visus aizrāva horeogrāfa Hofeša Šehtera trupas Shechter II viesizrāde Contemporary Dance 2.0, kas parāda vajadzību atrast sevī gaišu, pozitīvu emociju enerģiju. Māksla tiešām var mums palīdzēt. No otras puses, māksla ir veids, kā padziļināt mūsu domāšanu par realitāti, un tā arī parāda, kas slēpjas zem realitātes slāņa. Esam izveidojuši 2022. gada programmu, iedvesmojoties no Pjēra Paolo Pazolīni, kurš vienmēr saglabāja kritisko domāšanu. Viņš bija tālu no meinstrīma. Tas, ko Pazolīni runāja un rakstīja, bieži vien netika līdz galam saprasts. Viņa paustais nereti izaicināja un sāpināja cilvēkus, jo pārāk atšķīrās no vispārpieņemtā. Ravennas festivāls notiek Pazolīni zīmē, jo viņš eksperimentēja visās mākslas jomās, runāja visās mākslas valodās. Tas nav tikai kino, teātris, dzeja, proza un publicistika – viņam bija tuva arī mūzika un glezniecība. Viņam bija gaumes izjūta un patika eksperimenti ar visu jauno. Pazolīni nebaidījās riskēt," stāsta Franko Mazoti.
Režisors, dzejnieks un rakstnieks Pjērs Paolo Pazolīni (no labās) apmeklē Ravennu 1961. gadā. Foto no Ravennas festivāla arhīva
Uz jautājumu, kāda ir Pazolīni loma mūsdienu Itālijas kultūrā, Franko Mazoti atbild: "Tagad Itālijā visi apgalvo, ka mīl Pazolīni, bet viņa dzīves laikā tā nebija. Daudzi viņu ienīda. Pazolīni bija atklāts – stāstīja un rakstīja to, ko domā. Viņš pauda viedokli, kas bija atšķirīgs no vispārējā noskaņojuma sabiedrībā, viņš gāja pret straumi. Pazolīni bija drosmīgs un atļāvās skaļi paust to, ko citi negribēja dzirdēt. Viņš brīdināja par vēlīnā kapitālisma briesmām – par to, ka visa pamatā ir nauda. Atzīmējot Pazolīni simtgadi, ir interesanti pārdomāt, kuras no viņa idejām ir dzīvotspējīgas. Manuprāt, daudzas no tām joprojām ir ļoti aktuālas. Savā ziņā viņš bija vecās un jaunās pasaules cilvēks. Viņam ļoti tuvas bija zemnieku saknes, viņam bija bail, ka kopā ar tām neatgriezeniski var zaudēt visu to, ko ir uzkrājusi pasaule, kurai ir raksturīga tuvība zemei. Viņam bija taisnība, jo Itālija strauji attīstījās kā industriāla valsts. Pazolīni bija kreisi noskaņots, bet iestājās pret 1968. gada revolūcijas aktīvajiem jauniešiem, jo viņi pārsvarā bija buržuāzijas pārstāvju atvases un viņš bija nabadzīgo ļaužu pusē…"
"Māksla palīdz atklāt kaut ko tādu, ko iepriekš nevarējām vai negribējām iedomāties. Šogad festivālā mums ir daudz darbu, kuros ir šāda pieeja. Ir svarīga redzējuma daudzpusība, jo pašlaik meinstrīma kultūrā valda vienveidība. Cilvēki dzīvo kara un klimata pārmaiņu apstākļos, saskaras arī ar citām problēmām. Var atrast dažādus veidus, kā tās risināt. Vēl viens svarīgs aspekts Ravennas festivāla programmā ir attiecības starp laikmetīgo mākslu un tradīcijām, saknēm. Ar Pazolīni starpniecību programmā ir ienākusi Johana Sebastiāna Baha mūzika, ko viņš ļoti mīlēja. Tāpat Pazolīni iedvesmo meditēt par tēmu, kas mūsdienās ir svēts – tādā nozīmē, kas nav saistīta tikai ar baznīcu, – un kas ir mūsu kopīgie saskares punkti. Gribētos, lai tas būtu kaut kas vairāk nekā televīzija. Pandēmijas laikā tika diskutēts par straumēšanu, par iespējām baudīt mākslu digitāli. Taču, par spīti grūtībām, esam pārliecinājušies, ka arī tagad daudzi vēlas piedzīvot mākslas notikumu vienā laikā un telpā kopā ar citiem cilvēkiem. Mums joprojām ir nepieciešama kolektīva pieredze, un to sniedz izpildītājmāksla. Nedomāju, ka kaut kas cits to var aizstāt. Saprotams, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir zināmas bailes apmeklēt ne tikai teātrus un koncertzāles, bet arī brīvdabas pasākumus. Jaunieši šajā ziņā jūtas drošāk. Mēs arī redzam, ka rokkoncerti joprojām pulcē 70 000 skatītāju vienuviet. Taču, ja runa ir par klasisko mūziku, operu un baletu, domāju, ka mums nāksies vēl dažus gadus pagaidīt un padomāt, ko var darīt, lai pārliecinātu cilvēkus atgriezties kuplākā skaitā," situāciju raksturo Ravennas festivāla mākslinieciskais vadītājs.
Šogad festivāla vasaras programmu apmeklēja 40 000 skatītāju (pirms pandēmijas šis rādītājs sasniedza 60 000 cilvēku). Vēl piecus tūkstošus skatītāju piesaistīs festivāla Rudens triloģija no 31. oktobra līdz 6. novembrim.
Kā var nemīlēt Bahu?
Pazolīni pavedieni caurstrāvo visu festivāla programmu. Režisora pirmā muzikālā mīlestība bija Baha skaņdarbi vijolei solo. Ar tiem viņu iepazīstināja slovēņu vijolniece Pīna Kalča savas uzturēšanās laikā Friuli reģionā 1943. gadā. Pazolīni pat bija apsvēris domu apgūt vijoļspēli. Viņa aizraušanās ar Bahu un interese par viņa sonātēm un partitām vijolei solo kļuva par muzikoloģiskā darba Pētījumi par Baha stilu pamatu, taču tas palika nepabeigts. Baha mūzika skan Pazolīni filmās Accattone un Mateja evaņģēlijs. Visas šīs tēmas žanru krustcelēs tika atspoguļotas Ravennas festivāla vasaras cēlienā. Festivāla koncertos allaž skan senā, garīgā un globālā (agrāk zināma kā world music) mūzika, ievērojamu vietu festivāla afišā ieņem XX un XXI gadsimta akadēmiskās mūzikas grandu vārdi un jaundarbi.
Vasarā Ravennā bija dzirdams Mālera kamerorķestris diriģenta Daniela Hārdinga vadībā, Budapeštas Festivāla orķestris Ivana Fišera vadībā un kamermūzikas ansamblis Accademia Bizantina Otāvio Dantones vadībā. Luidži Kerubīni jauniešu orķestris Kristofa Ešenbaha vadībā uzstājās kopā ar vijolnieku Gidonu Krēmeru, kurš atskaņoja Roberta Šūmaņa Čellkoncerta transkripciju vijolei (šo versiju veidojis pats Šūmanis). Festivālā spēlēja simt čellistu orķestris instrumenta meistaru Džovanni Sollimas un Enriko Meloci vadībā. Violas da gamba virtuozs un diriģents Žordi Savalls iepazīstināja ar programmu, kas bija veltīta Latīņamerikai un tur notikušajām spāņu izcelsmes baroka repertuāra pārvērtībām vardarbīgās kolonizācijas procesā. Eleganci izstaroja džeza zvaigzne pianiste un dziedātāja Daiena Krola ar grupu.
Ārpus saprāta robežām
Festivālā tradicionāli spēcīga ir baleta programma, man šovasar Ravennā laimējās redzēt divus darbus. Viena no tām ir jau minētā Londonā strādājošā izraēliešu horeogrāfa Hofeša Šehtera jauno dejotāju trupas Shechter II izrāde Contemporary Dance 2.0. Tajā piedalās mākslinieki vecumā no 18 līdz 25 gadiem – tas ir intensīvi dinamisks, aizraujoši ritmisks un ironisks klubu kultūras iedvesmots iestudējums. Hofešs Šehters ir viens no mūsdienu cienījamākajiem un oriģinālākajiem horeogrāfiem, kura izrādes ir iekļautas labāko operas un baleta teātru repertuārā. Savai trupai Shechter II viņš atlasa jaunos dejotājus ik pēc diviem gadiem un rūpīgi ar viņiem strādā. Izrāde Contemporary Dance 2.0, kas sākotnēji tapusi Gēteborgas operas baleta kompānijā, aizrauj ar mākslinieku enerģiju, pārliecību un perfekciju – šis ir ansambļa priekšnesums, taču katrs dalībnieks ir apveltīts ar savu unikālo stilu un individualitāti. Šī ugunīgā, lakoniskā izrāde apceļo Eiropu, un to ir vērts redzēt (informācija: hofesh.co.uk) – eiforija valda ne tikai uz skatuves, bet arī zālē.
"Mūsu darbs ir iedvesmot. Es gribu mainīt cilvēku dzīvi, tāpat kā savulaik ir mainīta mana dzīve," apgalvo Hofešs Šehters. "Visos darbos cenšamies aizkustināt sevi un skatītājus ārpus saprāta robežām. Vēlos, lai skatītāji tiktu pamodināti, lai izjustu manu darbu no iekšienes. Uzticēties iekšējai balsij man ir tāpat kā uzticēties dabai, Dievam, sava mērķa sajūtai, sūtībai, avotam, dzirkstelei. Tā ir uzticēšanās augstākam un labākam spēkam nekā mūsu ierobežotais, apspiestais kulturālais prāts," raksta horeogrāfs, un šie vārdi lieliski raksturo viņa daiļrades būtību.
Ravennā mīlētā horeogrāfa un režisora Mišas van Eka (1944–2021) piemiņa tika godināta ar dejas un mūzikas programmu Aligjēri teātrī. Foto – Luka Konkass
Ļoti emocionāls un saviļņojošs bija krievu un beļģu horeogrāfa un režisora Mišas van Eka (1944–2021) atceres vakars Aligjēri teātrī – vairāk nekā trīsdesmit gadu viņš bija tuvs Ravennas festivāla draugs, šeit visi viņu mīlēja un joprojām atceras ar siltu smaidu. Jaunībā Miša van Eks ir spēlējis kino, dejojis Rolāna Petī un Morisa Bežāra trupā, iestudējis izrādes daudzviet Francijā un Itālijā. Viņš ir bijis Palermo operas Teatro Massimo galvenais horeogrāfs un Romas operas baleta vadītājs. Šogad Ravennā par godu Mišam van Ekam dejoja viņa draugi un domubiedri. Dejas, mūzikas un teātra programmu izveidoja horeogrāfa sieva Miki Macuse. Vakara īpašais notikums bija leģendārās prīmas Lučānas Savinjāno uzstāšanās. Speciāli viņai daudzas lomas ir radījis Moriss Bežārs, par starptautisku zvaigzni Lučānu Savinjāno ir padarījis Bežāra Bolero. Viņas klātbūtne vakaram nodrošināja īstu maģijas un mūžības pieskārienu.
Draudzība kara laikā
Kā liels festivāls un kultūras pasaule var reaģēt uz karu? Vai karam kaut kādā veidā ir jābūt atspoguļotam festivāla programmā? "Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt. No vienas puses, tam vajadzētu būt pavisam vienkārši – festivālā mums ir koncerti pret karu. Visi tos novērtē. No otras puses, es apzinos, ka ir ļoti viegli pateikt: "Mēs esam pret karu". Līdzīgi kā Džons Lenons un Joko Ono to darīja 70. gados. Kara apstākļos pacifisms kļūst par relatīvu koncepciju. Mēs šogad uzaicinājām mūziķus no Ukrainas, lai dotu viņiem iespēju strādāt, darīt to, ko viņi prot, – dziedāt un spēlēt," saka Franko Mazoti. Viņš piebilst: "Mani diezgan pārsteidza dažu Eiropas kultūras institūciju lēmums vairs nesadarboties ar krievu mūziķiem, es nedomāju, ka tas ir labs veids, kā rīkoties šajā situācijā. Mēs zinām, ka daudzi krievu mūziķi, rakstnieki un režisori nav varas cilvēki. Viņi ir pret karu, pret savas valsts politiku, pat ja viņi to nevar publiski paust, jo pretējā gadījumā viņiem draud cietumsods. Jā, ir daži mākslinieki, kuri ir pietuvināti varai, tāpēc sadarbība ar viņiem Rietumos tiek pārtraukta. Taču es nedomāju, ka citu krievu mūziķu ieslēgšana viņu valstī varētu būt laba ideja. Tas nav nekāds žests "pret karu". Mūzika kā instruments allaž ir tikusi izmantota dažādos nolūkos... Nacisti daudz izmantoja mūziku. Pati par sevi mūzika nav dabiski vērsta pret karu. Viss ir atkarīgs no tā, kā tā tiek izmantota. Ar mūzikas palīdzību varam vēstīt, ko karš nodara cilvēkiem. Mūzika var likt aizdomāties, kā piemērus var minēt gan Dmitrija Šostakoviča darbus, gan Bendžamina Britena Kara rekviēmu."
Ideja šogad uzņemt Itālijā septiņdesmit ukraiņu mūziķu pieder Ravennas festivāla dibinātājai un goda prezidentei maestro Rikardo Muti dzīvesbiedrei Kristīnai Macavillāni-Muti. "Pirms četriem gadiem Ravennas festivāla projektā Draudzības ceļi viesojāmies Kijivā, kur Sofijas laukumā notika koncerts Rikardo Muti vadībā. Tur iepazināmies ar lieliskiem vietējiem mūziķiem. Šogad Kristīnai Macavillāni-Muti radās ideja doties uz Polijas un Ukrainas robežu, sagaidīt tur ukraiņu mūziķus un atvest viņus uz Ravennu. Viņi ieradās aprīļa beigās un uzturējās šeit līdz festivāla vasaras sadaļas noslēgumam 21. jūlijā. Viņi uzstājās vairākos koncertos. Tie pārsvarā bija Ukrainas Nacionālās operas kora mākslinieki, kā arī daži instrumentālisti un dejotāji. Viņi saņēma īpašu Ukrainas valdības atļauju, lai uz laiku atstātu valsti," stāsta Franko Mazoti.
Ravennas festivāla un Rikardo Muti cikls Draudzības ceļi tiek īstenots kopš 1997. gada. Šīs iniciatīvas mērķis ir humānisma ideālu stiprināšana – ar dažādiem ansambļiem (pēdējos gados tas ir Luidži Kerubīni jauniešu orķestris, kuram pievienojas arī citi kolektīvi un mākslinieki) Rikardo Muti sniedz vieskoncertus dažādu konfliktu, karu un katastrofu plosītās vietās. Draudzības ceļi ir veduši uz Sarajevu, Beirūtu, Jeruzalemi, Maskavu, Erevānu, Stambulu, Ņujorku, Kairu, Damasku, Nairobi, Tokiju, Teherānu un Atēnām.
Šogad jūlijā maestro Muti diriģētais koncerts notika divās svētvietās, kas simbolizē kristīgo cerību, – galvenajā laukumā Lurdā un Loreto. Programmā viņš ir iekļāvis dievišķā skaistuma piepildītu mūziku – Antonio Vivaldi Magnificat, Volfganga Amadeja Mocarta Pirmo koncertu mežragam un orķestrim un moteti Ave verum corpus, kā arī Džuzepes Verdi Stabat Mater un Te Deum (no Četriem sakrālajiem skaņdarbiem). Lurdā un Loreto līdzās Luidži Kerubīni jauniešu orķestrim un korim, korim Cremona Antiqua un solistiem uzstājās Ukrainas Nacionālās operas koris.
Rikardo Muti ir viens no Ravennas festivāla simboliem, un 21. jūlijā viņš diriģēja festivāla vasaras cēliena noslēguma koncertu. Tajā Luidži Kerubīni jauniešu orķestris atskaņoja Žorža Bizē Romas simfoniju, Anatolija Ļadova simfonisko poēmu Apburtais ezers un Franča Lista Prelūdijas (orķestrī spēlēja vijolniece un obojists no Ukrainas). Tā bija festivāla radošā virsotne – maestro Muti vadībā visi orķestri, kuru priekšā viņš stājas, vienmēr spēlē vislabāk.
Kā jau vēstīts, 2021. gada Ravennas festivāls tika veltīts dzejniekam, filosofam un vienam no itāļu literārās valodas pamatlicējiem Dantem Aligjēri, pērn tika atzīmēta viņa nāves 700. gadadiena. Šoreiz iedvesmas avots ir Pazolīni. Vai kādreiz festivāla uzmanības centrā varētu būt arī joprojām dzīvs mākslinieks? Franko Mazoti atbild ar smaidu: "Ir diezgan vienkārši veltīt festivālu personībai, kas jau ir mirusi. Iepriekš mūsu programma ir bijusi veltīta Nelsona Mandelas un Mārtina Lutera Kinga idejām. Kā jau runājām, dzīves laikā Pazolīni bija pret visiem un visu, un visi bija pret viņu. Tagad, daudzus gadus pēc nāves, viņš ir kļuvis par svēto teju visiem. Dzīvi cilvēki mēdz izraisīt pretrunīgu reakciju. Viedokļi dalās. Nav vienkārši atrast varoni, kurš apmierinātu visas gaumes. Nākamgad tiks svinēta rakstnieka Italo Kalvīno simtgade, bet mēs tomēr neesam literatūras festivāls. Tāpēc būs jāpadomā."
Informācija: www.ravennafestival.org