Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 23. janvāris
Strauta, Grieta, Rebeka

Pieredzes labirintu programmēšana. Intervija ar mākslinieku Viktoru Timofejevu

"Man ir svarīgi jaunatklāt Latviju, tās kultūras ainavu sev pašam, caur savām paša interesēm, nevis savas bērnības vai ģimenes prizmu," uzsver latviešu mākslinieks Viktors Timofejevs, kurš dzīvo un strādā Ņujorkā.

No 13. decembra līdz 23. februārim izstāžu zālē Arsenāls būs aplūkojama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde Nenorunātās tikšanās, kas veltīta zinātniskās fantastikas žanra ietekmei dažādu periodu vizuālajā mākslā. Viens no tās dalībniekiem ir mākslinieks Viktors Timofejevs (1984), kurš dzimis Rīgā un 1996. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Ņujorkā, kur ieguvis bakalaura grādu mākslā prestižajā Hantera koledžā. Pēdējos gados viņa mākslinieciskā darbība bijusi cieši saistīta gan ar Eiropas, gan Latvijas kultūras vidi. Viņš ir ieguvis maģistra grādu Pīta Zvarta institūtā Roterdamā un regulāri sadarbojas ar Laikmetīgās mākslas centru Kim?, Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un galeriju 427.

Viktors Timofejevs strādā ar plašu mediju loku, to vidū digitālajām instalācijām, zīmējumiem un virtuālās realitātes rīkiem, ar kuriem modelē izdomātas realitātes, situācijas un ikdienas pieredzes nospiedumus.

Pastāsti, lūdzu, par saviem darbiem izstādē Nenorunātās tikšanās. Kas tur būs redzams?

Izstādē būs dažas jaunas gleznas, izstādes pirmajā daļā Kopenhāgenā es eksponēju arī video. Tā ir daļa no darbu sērijas, kuru radu kopš pagājušā gada, – tā ir pasaule, ko veido sarkanā un zilā krāsa, kā arī melnbaltie toņi un abu krāsu starptoņi. Tā ir mana personīgā sistēma, ko esmu radījis, lai strādātu ar krāsu unikālā veidā, jo esmu pilnīgs iesācējs krāsu jautājumos, – noteikumu sistēma ļauj man ar kaut ko sākt, tā piedāvā konkrētas robežas, pret kurām strādāt un no kurām izaugt. Tādēļ sarkanais un zilais manos darbos atrodas savstarpēji atkarīgās attiecībās, šīs krāsas personificē androgīnas, cilvēkveidīgas lelles, kas kopā veido pūļus, kopienas, pat populācijas.

Masas ir savstarpēji atkarīgas cita no citas, kaut arī mēdz būt fundamentāli atšķirīgas. Piemēram, zilie cilvēciņi bieži veidoti no daudziem maziem sarkaniem cilvēciņiem, pelēks cilvēciņš var tikt notverts starp abām identitātēm, nebūdams ne sarkans, ne zils, bet varbūt vienlaikus būdams tie abi utt. Visu šo attiecību veidi tiek fiksēti zīmējumos un gleznās, un daži no tiem būs redzami izstādē. Pagājušajā gadā plašāku darbu sēriju izstādīja galerija Alyssa Davis Ņujorkā. Darbos nav nekādu morālu pamācību, tās ir iztēlotas situācijas, kurās pūļi atrodas dažkārt sarežģītās, dažkārt parazītiskās attiecībās, kas nekad nav vienlīdzīgas, taču allaž ir kopā un veido masas. Arī pašas gleznas veido mikro/makro attiecības savā starpā – vienas gleznas kompozīcija balstās otras gleznas fragmentā, kādā nelielā detaļā, vai kādas gleznas kompozīcija atkārto citas gleznas fragmentu.

Kā tu skaties uz zinātniskās fantastikas piedēvēšanu savai daiļradei? Vai jūti un saredzi savos darbos saikni ar šo kultūras žanru?

Esmu liels klasiskās zinātniskās fantastikas fans un esmu pagodināts par manu darbu iekļaušanu šāda veida izstādē. Vienlaikus uzskatu, ka šādas literāro žanru definīcijas ir sarežģīti attiecināt uz mākslas radīšanu. Mākslā var brīvi izmantot dažādus žanrus, to stilistiku, neaprobežojoties tikai ar vienu konkrētu virzienu. Laba māksla var pievērsties klasiskiem žanriem un tos sarežģīt, kā tas arī notiek ar dažiem Nenorunāto tikšanos darbiem. Es personīgi vairāk identificējos ar "birokrātisko fantastiku", tā var šķist banāla, taču laikmetīgajā ainā iederas labāk nekā spekulatīvā fantastika. Ar to es domāju tādus autorus kā Kafka, Gogolis, Dž. G. Balards, kuri savos darbos ikdienas dzīvi savij ar fantastikas motīviem, vienlaikus neizejot ārpus savas psihes dzīlēm.

"Birokrātiskā fantastika" man šķiet lielisks termins. Vai tavi darbi tiecas uz birokrātijas kā sistēmas kritiku, vai arī tās ir ļoti privātas refleksijas, kurām nav saistības ar ārpasauli?

Darbos tiek izmantota labirintu birokrātija kā izejas punkts, kas bieži rodas no personiskām refleksijām par ikdienas lietām. Ir sajūta, ka lielu daļu mūsdienu pieredzes virza nedefinēti noteikumi, bieži vien kādas optimizācijas labad. Bet kāda gan no tā visa jēga, ja iegūtais "papildu" laiks tiek veltīts arvien jauniem darba pienākumiem... Arī brīvais laiks mūsdienās lielākoties tiek pavadīts, allaž esot pieejamam, allaž daļēji strādājot.

Esmu iztēlojies diagrammisku vizualizāciju šim monstrozajam noteikumu mīnu laukam, kas man atgādināja Borhesa karti – tā ir tikpat liela kā tajā attēlotā teritorija. Šīs absurdās cilpas motīvs ir tiešā veidā iekļauts dažos manos projektos, piemēram, Proxyah ir datorspēle ar pamācību, taču šī pamācība pati ir labirints, mīkla. Tā tehniski ietver visu spēlei nepieciešamo informāciju, taču to aizšifrē neskaidru vizuālo elementu semantika. Orientieru krīze nāk no ļoti konkrētas emocionālās pieredzes, ko guvu, slimības laikā zaudējot kontroli pār savu veselību un ķermeni. Tas ir kā atrasties autovadītāja sēdeklī un pēkšņi apjaust, ka ierīci patiesībā vada kāds neredzams cits.

Zinātniskā fantastika man lielā mērā saistās ar eskeipismu – padomju kultūrā zinātniskā propaganda bija ideoloģiski vērsta uz reliģijas aizstāšanu masu apziņā, kuras aizsegā mākslinieki varēja ļauties dažādu aizliegto stilistiku un tēmu eksperimentiem, savukārt laikmetīgajā mākslā pievēršanos tehnoloģiskajam romantismam es saredzu kā bēgšanu no arvien grūtāk prognozējamām ārpasaules norisēm. Vai to iespējams attiecināt arī uz taviem darbiem, vai māksla tev ir eskeipisms?

Piekrītu, taču vienlaikus uzskatu, ka eskepisms raisa negatīvas asociācijas, tā ir bēgšana no problēmām, nevis to risināšana. Labas zinātniskās fantastikas gadījumā eskeipisms saglabā saikni ar esošo realitāti – tā tiek pārspīlēta un pārveidota, lai rekontekstualizētu situāciju citā gaismā. Lai rastu jaunu perspektīvu, nepieciešams "aizbēgt", un šāda veida eskeipismu es atbalstu. Arī pats sāku radīt mākslu, kaut kādā mērā patveroties no fiziskajām traumām, ko tobrīd pārcietu, un mākslā radu mierinājumu, mentālu atveseļošanos. Māksla uz mani tā iedarbojas joprojām.

Es mēdzu kā brīvprātīgais piedalīties dažādās mākslas terapijas grupās, lai atgādinātu, ka mākslas process ir fundamentāli svarīgs cilvēka eksistencei, pat ja tā nav māksla ar lielo burtu. Savās eskeipisma nosliecēs esmu izmantojis videospēļu veidošanas rīkus, lai radītu neparastu "geimpleja" pieredzi un fiktīvas pasaules. Taču es tos nedēvētu par eskeipisma darbiem, jo tie ir balstīti tādos pašos nosacījumos kā fiziskā realitāte, tikai citādotos.

Tavi darbi bieži būvē paralēlas realitātes, kurās arhitektoniski skaidras, gandrīz matemātiskas struktūras mijiedarbojas ar dabas tēliem, piemēram, kukaiņiem. Kas ir šī savādā pasaule, no kā tā rodas – vai pats sev esi to definējis?

Domāju, ka vēlme pēc arhitektoniskās skaidrības nāk no zīmējumiem, kuros fiksēju apkārtnes vērojumus, piemēram, lielpilsētu. Savulaik biju ļoti aizrāvies ar vizionārām arhitektūras utopijām un papildināju pilsētas vērojumus ar savām vīzijām. Šī pieeja man iemācīja plānot un zīmēt pašam savu realitāti, izmantojot dažāda veida arhitektūru, krāsas, alfabētus, noteikumus un varoņus. Paralēlās pasaules interakcijas virza daļēji biogrāfiski notikumi, un šī saskarsme tiek vizualizēta zīmējumos, gleznās, animācijā. Tādējādi tās ir gan paralēlās pasaules, gan iekšējās.

Latvijas mākslas notikumos tu bieži tiec pozicionēts kā "trimdas mākslinieks". To apliecina arī nupat Ņujorkā atklātā izstāde Pārnēsājamās ainavas, ko rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Kā tu pats jūties? Vai tev ir svarīgi piederēt Latvijas kultūrai, būt saistītam ar to?

Esmu daudz par to domājis. Man jau ilgāku laiku ir bijis mērķis tikt pieņemtam Latvijā kā latviešu māksliniekam, nevis "autsaideram". Man ir grūti sevi dēvēt par trimdas latvieti, jo šis vārds norāda uz ilgstošu prombūtni. Patiesībā es gribētu daudz vairāk laika pavadīt Rīgā, tagad esmu šeit biežāk nekā agrāk, regulāri piedalos izstādēs un rodu jaunus draugus.

Šīgada izstādes, kas tapušas sadarbībā ar Latvijas mākslas institūcijām, ir ļoti svarīgas manai mākslinieciskajai izaugsmei. Man ir svarīgi jaunatklāt Latviju, tās kultūras ainavu sev pašam, caur savām paša interesēm, nevis savas bērnības vai ģimenes prizmu. Man paveicās savulaik satikt Kasparu Groševu, mēs kopā radījām darbus un veidojām mūziku. Nesen Ņujorkā manās mājās sarīkojām viņa zīmējumu izstādi un plānojam 2020. gadā izdot kopīgus mūzikas ierakstus. Kaspars Groševs ir liela daļa no manas saiknes ar Latvijas mākslas scēnu. Šī saikne man ir dziļi svarīga personiskā līmenī, taču es apzinos arī "austrumu fetišismu", eksotizāciju, kas allaž notiek tādās vietās kā Ņujorka. Negribu, lai arī mani darbi to ekspluatētu.

Pirms pievēršanās mākslai tu studēji programmēšanu. Sanāk, ka tev allaž ir piemitusi interese gan par tehnoloģisko, gan māksliniecisko?

Programmēšanas studijas gan es nepabeidzu, jo guvu savainojumus, kas man radīja hroniskas sāpes, no kurām aizmirsties palīdzēja zīmēšana. Es mainīju studiju virzienu universitātē, pievērsos mākslas un mākslas vēstures studijām. Pagāja pāris gadu, un sāku veidot tiešsaistes mākslas spēles. Lielākoties visu esmu apguvis pašmācības ceļā, radot dažādus projektus. Varu teikt, ka mani interesē lietu tehnoloģiskā puse lielākoties caur mākslu, taču vienlaikus arī caur daudzajām spēlēm, ko augot spēlēju.

Nesen saņēmu labas atsauksmes no nemākslas spēļu veidotājiem par manis radītajām spēlēm, bija jauki to dzirdēt, un, cerams, tas pavērs jaunas iespējas nākotnē.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par tiešsaistes mākslas spēlēm. Vai tās ir spēles, kas radītas tikai estētiskos nolūkos, nevis lai spēlētu?

Svarīgākā šī veida spēle, ko esmu radījis, ir Selekthor. Tas bija pirmais solis, cenšoties apvienot savu programmēšanas pieredzi ar mākslu. Tā bija paredzēta spēlēšanai, taču tādā veidā, kas varētu likt vilties tipiskajām uzvaras vai zaudējuma gaidām, to vietā tika piedāvāta tīra pieredze, apmulsums un neskaidrība, ko rada nespēja kontrolēt spēles gaitu. No otras puses, projekts ir vienkārši animācijas un skaņu bibliotēka, ko savij kopā pseidorandomizēta navigācijas sistēma.

Vienā spēlē tika ietvertas ļoti daudzas idejas, kuras šobrīd šķiet pārāk haotiskas, lai būtu kādam saprotamas, pat man pašam. Pamatā tie bija trīs interaktīvi uzdevumi, starp kuriem lietotājs tiek pastāvīgi iesprostots. Uzdevumi un instrukcijas tiek sniegtas izdomātā audiovizuālā valodā. Tās ir ļoti vienkāršas – balstītas uz ornamentu atpazīšanas sistēmu. Šo projektu spēcīgi ietekmēja tādi mākslinieki kā Jodi. org, atsevišķus motīvus es vēlāk attīstīju citos projektos.

Tu bieži intervijās esi atsaucies uz skeitbordu kā neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu – vai tas ir ietekmējis arī to, kā tu redzi pilsētu, apkārtējo vidi un ataino to savos darbos? Tajos var just dinamiku, un tiem allaž piemīt strauja kustība.

Skeitbords noteikti ir ietekmējis manu interesi par lielpilsētām un arhitektūru, taču esmu piesardzīgs, velkot saikni starp mākslu un skeitbordu. Varbūt tāpēc, ka abas man ir ļoti tuvas nodarbošanās. Arī mākslai pievērsos tāpēc, ka vairs nevarēju nodarboties ar skeitošanu. Ir ļoti viegli pārprast šīs asociācijas kā virspusējas. Gados vecāki skeitbordisti bieži sāk darboties arhitektūras, pilsētplānošanas jomā, un tā nav nejaušība – tu redzi pilsētu kā izklaides zonu, pārkāpjot tās iedzīvotāju radītos noteikumus. Taču to nevajadzētu arī pārintelektualizēt – skeitbords ir urbānā, hēdoniskā haosa iemiesojums, nevis arhitektūras metakritika. Ja gadu garumā lūkojamies uz noteiktām formām, veidoliem, kustībām, tas droši vien ir atstājis iespaidu uz manu vizuālo valodu neatkarīgi no tā, vai man pašam tas patīk.

Redzot, kā tavos darbos matemātiskas vienības, kompozīciju racionalitāte tiek konfrontēta ar bioloģiskām, nekontrolējamām formām, rodas sajūta, ka tajos iekodētas kādas psiholoģiskas dziņas. No otras puses, šādas binārās opozīcijas ir raksturīgas teju visai pēdējā gadsimta mākslai – mūžīgā eksistenciālā cīņa starp racionālo un iracionālo. Vai to var attiecināt arī uz taviem darbiem un sajūtām, kas tevi mudina radīt mākslu?

Es noteikti identificējos ar cīņu starp binaritātēm, tas ir pārlaicīgs koncepts, tikpat sens kā saullēkts. Iespējams, atgriešanos pie šīs tēmas nodrošina pretpolu definīciju daudzveidība, tās var tikt saprastas ļoti plaši un iedalīt vēl smalkāk nebeidzamos pretstatu pāros. Līdz ar to tās atjaunojas pašas no sevis. Šis pamata koncepts caurvij manu daiļradi no glezniecības līdz mūzikai un spēlēm.

Tu minēji Ņujorkas tendenci joprojām eksotizēt austrumu kultūru. Kā tu pats skaties uz Latvijas mākslu? Kas tev šķiet ievērības cienīgs un interesants?

Mani ļoti interesē Latvijas māksla, gan laikmetīgā, gan tās vēsture. Tā ir tāda īpaša saikne, ko rada apziņa, ka nāc no tās pašas vietas un esi piedzīvojis ko līdzīgu. Taču uztveru to visu ar zināmu piesardzību, apzinoties, ka ikkatrs stāsts ir atšķirīgs un tam ir jāatvēl pašam sava telpa un konteksts arī nacionālajā kopībā.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvijas māksla: arvien tālāk un labāk(6)

Šīs manas pārdomas radušās pēc ļoti interesanta raksta izlasīšanas – Latvijas māksla 2010–2019: maz un vēl mazāk. Tas publicēts interneta žurnālā Satori, un tā autore ir mākslas zinātniece Santa Hirša...

Latvijā viesosies somu dzejniece Heli Lāksonena

Somu dzejniece Heli Lāksonena kopā ar dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu no 29. janvāra līdz 1. februārim ar lasījumiem un stāstījumiem uzstāsies Pāvilostā, Alsungā, Liepājā, Kuldīgā un Rīgā,...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja