Pieslēgums sieviešu lietu internetam

Iniciatīva Casa Jasmina Turīnā ir vienlaikus gan laboratorija, gan galerija, gan viesu māja. Šeit pulcējas cilvēki, kas nodarbojas ar nākotnes mājokļa dizainu, kurā – tā jau patiesībā ir realitāte, pat ja to īpaši neievērojam, – lielu lomu spēlē mēbeļu, ierīču un citu ikdienišķu dzīves telpas elementu ieslēgtība tīklā un principā nepārtrauktā komunikācija. Šīs mājas saimniece ir Jasmina Tešanoviča – serbu izcelsmes māksliniece, literāte, aktīviste un sieviešu tiesību aizstāve.

Pašlaik viņas lielākais projekts ir Sieviešu lietu internets/Internet of Women Things – hakeru, dizaineru un feministiskas ievirzes domātāju kustība, kura mēģina nākotnes dzīves telpai piedāvāt risinājumus, kas akceptētu sievietes atšķirību un atvieglotu sieviešu ikdienu ar šo atšķirību, nevis noliedzot to. Septembra vidū Jasmina Tešanoviča viesojās Rīgā un stāstīja par šo projektu konferencē, kas bija daļa no Jauno mediju kultūras centra RIXC ikgadējā mediju mākslas festivāla, kas šogad veltīts globālās kontroles tēmai. Izstāde Globālā kontrole un cenzūra līdz 21. oktobrim aplūkojama Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās.

Jūsu pašreizējais projekts ir mēģinājums domāt par Lietu internetu – šo savā veidā jau realizējušos utopiju – no sieviešu skatpunkta. Tā, protams, ir kritika par pašreizējām tehnoloģiju attīstības tendencēm. Kas sievietes neapmierina?

Sāku ar to nodarboties, jo biju pamanījusi, ka visos pasākumos, kas ir saistīti ar Lietu internetu, sieviešu vispār nav klāt. Tad uzdevu jautājumu, ko es šajā sakarā vēlētos, un jautāju arī citām. Izrādījās, ka tas, ko sievietēm vajadzētu, lielā mērā atšķiras no patlaban iecerētā – lai gan mēs to jau zinājām no pieredzes ar citu tehnoloģiju attīstību. Pirmais, no kā sievietes baidās, ir ielaušanās privātajā dzīvē – viņas vairāk nekā vīrieši apzinās, ka internets laupa privātumu, par to pat nav īpaši jāatgādina.

Otrkārt, sievietes interesējas par praktiskām lietām, kā padarīt dzīvi vieglāku, nevis sadārdzināt vai sarežģīt, kā tas nereti līdz šim šķiet ar Lietu interneta risinājumiem – tos ir dārgi gan izveidot, gan vēlāk uzturēt, jo to var tikai profesionāļi. Tad atliek tikai vai nu mācīties programmēt – tā, piemēram, rīkojos es –, vai arī vienkārši atteikties no jaunumiem.

Jums apkārt ir vesels sieviešu tīkls, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem?

Nezinu, vai tas ir tīkls… Sākumā vienkārši bija sieviešu grupa, kas darbojās manā mājā, tad es izveidoju blogu, kurā var iesaistīties ikviena sieviete. Es daudz ceļoju un runāju par šo projektu, aicinu piebiedroties. Tiešām nezinu, cik daudz mūsu ir vai cik ir sieviešu, kas visu izlasa, bet nereaģē. Man patiesībā vienalga. Tomēr šajos trijos gados esmu pamanījusi daudzas iniciatīvas, kuras atsaucas uz manu manifestu, kuru autores man atraksta. Šīs iniciatīvas ir dažādas – no feminisma principu izstrādnes Lietu internetam līdz mākslai un konkrētu valkājamu ierīču izstrādnēm. Man ir prieks, ka izdevies to sakustināt, liekot domāt atšķirīgi.

Tātad var teikt, ka šī pieeja tiek attīstīta kolektīvi.

Jā, protams, turklāt ir lielas atšķirības starp idejas turpinātājām dažādās valstīs. Par to es patiesi brīnos. Pagājušogad, piemēram, viesojos ASV, un arī tur zinātnes un tehnoloģiju centros, kur ļoti attīstītā līmenī strādā daudzas dizaineres un profesores, šīs idejas izpelnījās milzīgu atsaucību. Viņas saprata, par ko runāju, un viņām bija, ko teikt. Tātad pat attīstītā zinātnē ir atzīts fakts, ka sievietes domā atšķirīgi un tehnoloģijām te būtu jāpalīdz, – ne tikai mākslas un humanitārajās aprindās, kuras pazīstu.

Literatūras studijās ir termins "sieviešu rakstība", kur teksts ir atvērtāks, variablāks, jūtīgāks. Kā varētu raksturot "sieviešu tīklu"?

Kad es par to runāju ar Brūsu (Brūss Stērlings ir Jasminas Tešanovičas dzīvesbiedrs, ievērojams amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstnieks un mediju teorētiķis – I. S.), viņš teica: "Tas ir lieliski, milzīgs haoss!" Tātad viņš to sauc par haosu – svarīgi ir to pamanīt, lai gan ir vienalga, kā to sauc. Veids, kā runā, kādus izteiksmes līdzekļus lieto, ir atšķirīgs.

Man patīk runāt anekdotēs, brīvās asociācijās, reaģēt personiski, kad kaut kas pateikts auditorijā un liek man domāt. Varbūt tāpēc, ka esmu no Dienvideiropas, bet varbūt tāpēc, ka esmu sieviete. Lai gan ir arī vīrieši, kas reaģē līdzīgi… Tomēr literatūrā – esmu studējusi tieši literatūru un arī strādājusi par tulkotāju – varu gandrīz precīzi pateikt, vai tekstu rakstījusi sieviete vai vīrietis.

Itāļu literatūrā ir pazīstams Elenas Ferrantes gadījums. Man liekas, ka autors ir viņas vīrs. Man šķiet, ka viņš ņem no viņas idejas, daudzas idejas ir visai sievišķīgas, tomēr gala versiju, visticamāk, rada viņš, jo ir tik daudz vietu, kurās atskāršams, ka sieviete tā nemūžam nerakstītu, piemēram, visas seksa ainas – tā ir vīrieša perspektīva, par seksu var domāt vai nu romantiski, vai pornogrāfiski…

Līdzīgi arī tehnoloģiju jautājumos sievietes uztvere ir atšķirīga, un – tas ir pats svarīgākais – vīrieši vienkārši ignorē sieviešu jautājumus. Nupat lielā STARTS balva piešķirta vienai no mūsu kolektīva dizainerēm Džūlijai Tomazello, kura nodarbojas tieši ar šādiem jautājumiem. Viņas Future Flora ir kaut kas starp mākslu un sieviešu problēmu risināšanu, domājot par ķermeni. Sievietēm reproduktīvā vecumā pastāvīgi jāseko līdzi savam ķermenim, regulāri jāapmeklē ginekologs. Viņa izstrādāja kaut ko līdzīgu apakšveļai, kas analizē baktērijas jūsu ķermenī un rezultātu parāda krāsās, tā ka jūs uzreiz zināt, ja piepeši esat dabūjusi kādu infekciju. Viņa to pasniedz kā mākslu, bet tas pamatā ļauj kontrolēt pašai savu ķermeni. Man tas liekas skaisti!

Vīrieši par šādām lietām nedomās, jo viņiem nav tādu problēmu. Taču ir arī pavisam citas problēmas, piemēram, žurnālistes runā par pašpārliecinātības trūkumu – tā ir hormonu līmeņa īpatnība, sievietēm nav dabiski domāt – esmu labākā, esmu pirmā! Tehnoloģijas te var palīdzēt, bet sievietes bieži šaubās, nenovērtē sevi, un vīrieši šos jautājumus nesaprot. Vēl viens piemērs varētu būt gados vecāku sieviešu cieņa. Daudzas no viņām jūtas vecas, nabadzīgas, vājas, un viņas nomāc kauna sajūta, jo viņas vairs nevar dot to, ko sabiedrība no viņām gaida. Vecs vīrs lielākoties saistās ar viedumu, bet sieviete it kā kļūst neredzama. Tāpēc var uzdot jautājumu, kā mēs ar tehnoloģiju starpniecību varētu palīdzēt vecajām sievietēm atgūt sabiedrības cieņu, jo šāda sieviete tehnoloģiju laikmetā ir kļuvusi vēl neredzamāka nekā agrāk.

Interesanti, ka, lai arī Lietu internets ir fantastiski apjomīga konstrukcija, kas iesaista gandrīz visu, turklāt globālā mērogā, lielākā daļa piemēru, kurus esmu lasījusi, kuri ļauj iedomāties, kā tas darbosies, attēlo to no privātās dzīves, "gudrās mājas" dzīves skatpunkta. Kā jūs uz to skatāties?

Man liekas, ka tas jau ir mūsu mājās. Lietojot modernās tehnoloģijas, mēs patiesībā spiegojam. Tāpēc ir arī daudz šķiršanos. Piemēram, mēs ar savu pieaugušo meitu nereti izslēdzam tās lietotnes, kuras izmantojam komunikācijai, lai nezinātu viena par otru. Mūsu mājas jau tagad ir globāli pieslēgtas, mēs izmantojam tehnoloģijas, kas ielaužas mūsu dzīvē. Sievietes par to domā vairāk nekā vīrieši, jo viņām ir sajūta, ka tas nav dabiski, mājās ir jāvar noslēpties, lai rūpētos par sevi, savu ķermeni u. tml.

Privātums sievietēm politiski vienmēr bijis vairāk svarīgs nekā vīriešiem. Casa Jasmina mums bija īpašs seminārs par privātuma tehnoloģiju risinājumu izstrādi, un jāsaka – kad tas ir pateikts, vīrieši saprot. Sākot no visparastākajām lietām, piemēram, vīrieši akceptē kopīgas tualetes, bet sievietēm ir svarīgi ieslēgties. To var saprast arī sociāli, ja domā kaut vai par iespējām dabūt darbu – cik daudz sieviešu tiek diskriminētas vai zemāk atalgotas tikai tāpēc, ka ir iespēja, ka viņām būs bērni. Tāpēc daudzas sievietes slēpj grūtniecību vai grūtniecības plānus, lai saglabātu karjeru. Sievietēm ir jābūt vietai, kurā viņa pati izlemj par savu ķermeni.

Mediju teorija, sevišķi kino feministiskā teorija, asi kritizē to, ka sievietes ķermenis tiek traktēts kā objekts, ka sieviete tiek objektificēta. Varētu jautāt – kādās attiecībās mūsdienu sieviete ir ar lietu (jeb objektu) tīklu un kāda ir mūsu loma interneta kultūrā vispār, kaut vai ja ņem vērā seno stāstu par to, kā internetu kolonizēja pornogrāfija.

Domājot par pornogrāfiju, man vienmēr jādomā par karu. Pornogrāfija iet roku rokā ar vardarbību. Esmu uzaugusi Milānā, kur prostitūcija bija tradicionāla parādība. Vispār tagad ar internetu daudzējādā ziņā ir labāk, šīs sievietes atgūst pašcieņu. Viņas nav tik ļoti pakļautas suteneriem. Bija pat kāds skandalozs gadījums, kad kāda prostitūta vēlējās maksāt nodokļus, pieteicās attiecīgajā iestādē un mēģināja to kārtot, un, lai arī tur nezināja, ko ar to iesākt, kā to noformēt, viņas pozīcija bija stingra.

Pateicoties internetam, tas viss bija caurskatāms process – algoritmi strādāja –, un neko nevarēja tā vienkārši izbeigt. Internets ļauj iegūt vairāk kontroles, arī kontroles pār savu dzīvi. Protams, ir arī daudz problēmu – seksuālā tirdzniecība, kurā iesaistīti oligarhi, kas absolūti ignorē likumus, tikai plaukst. Tomēr man liekas, ka virtualitāte pasauli padara mazāk bīstamu. Virtuālajā telpā sievietes kļūst pamanāmas kā sabiedrības locekles – vairāk nekā jebkad agrāk kultūras vēsturē no Senās Grieķijas līdz mūsdienām. Ja ņem vērā, ka ir izsekošanas tehnoloģijas, sieviete, kas ir padarīta beztiesīga un līdzīga lietai, var cerēt, ka ar viņu nevarēs izrīkoties, nevienam par to nezinot.

Jūs pieminējāt karu. Savulaik, kad sākās karš Sīrijā, laikrakstā The Guardian jūs izteicāties pret rietumvalstu iesaistīšanos tajā, atsaucoties uz savu serbietes pieredzi… Sievietes karā ir īpaša tēma, pretrunīga arī mūsdienās, kaut vai ja domājam par kurdu sieviešu vienībām Sīrijā.

Jā, man ir sava pieredze. Kad Serbijā sākās karš, tika izdota mobilizācijas pavēle. Varēja gadīties, ka jūs sēžat restorānā un ierodas vienība, kas saskaņā ar šo pavēli paņem visus vīriešus tieši uz frontes līniju. Tas tāpēc, ka kādi 80 procenti serbu vīriešu dezertēja, jo negribēja karot. Sieviešu loma šajā karā pamatā bija slēpt vīrus un dēlus.

Man gadījās, ka reiz restorānā ienāca policija un lika parādīt dokumentus, tomēr tikai vīriešiem. Es jautāju – kāpēc tikai viņiem? Varbūt arī es gribētu karot! Atbilde bija – ej nu, tā ir nopietna lieta, karš nav domāts sievietēm. Bet kāpēc tā? Varbūt sieviešu karš nebūtu tik slepkavniecisks. Sievietes izjūt atbildību par dzīvību. Tu vari mīlēt vai nemīlēt vīru vai bērna tēvu – esmu strādājusi ar izvarotām sievietēm, kas neieredz vai nepazīst bērna tēvu –, bet tev vienmēr būs jāatbild par dzīvību, tas ir, eksistē kāda dzīvība, kuras turpināšanās, izdzīvošana vispirms ir atkarīga no tevis. Vīriešiem fiziski tas nav dots. Sievietēm par dzīvības turpināšanos jādomā pastāvīgi, tas nemitīgi dara mūs nervozas. Tā ir galvenā atšķirība.

Vai nav tā, ka tieši šī situācija sievietes padara arī daudz jūtīgākas? Respektīvi, lai izauklētu bērnu, jāattīsta it kā papildu maņas. Arī šeit tehnoloģijas var palīdzēt.

Pilnībā piekrītu. Man vispār šķiet, ka tā ir viena no manām galvenajām problēmām ar pasauli – vienmēr satraucos par to, kā reaģē apkārtējie, ko gaida no manis, kas notiek telpā man apkārt. Man rūp. Sievietēm rūp apkārt notiekošais, un tieši to novērtē arī vīrieši.

Jūs sacījāt, ka jauno tehnoloģiju attīstītāju vide ir lielākoties vīrišķīga. Vai domājat, ka pienācis laiks sievietēm to iekarot?

Domāju, ka tas ir svarīgi, bet nez vai izdosies, jo tā šobrīd ir vide, kurā apgrozās vara un nauda, un šādā vidē sievietes lielākoties netiek ielaistas. Var pat teikt, ka, tikko kādu jomu ieņem sievietes, tur vairs nebūs varas un naudas. Vēsturiski tā vienmēr bijis. Tātad ir laiks, bet tas nenotiks viegli.

Jūsu grāmata par karu saucas Idiotes dienasgrāmata. Kāpēc "idiote"?

"Idiots" ir jauks vārds. Senajā Grieķijā tam bija pavisam cita nozīme nekā tagad. Par idiotiem tur tika saukti visi cilvēki, kam nebija politiskas varas, tas ir, liela daļa vīriešu, piemēram, vergi, un sievietes, jo viņām nebija tiesību publiski izteikties. Mana doma bija, ka sievietes vai arī visi cilvēki, kurus pārvalda diktatūra, ir idioti.

Rietumu publiskajā diskursā sievietes no Austrumeiropas nereti izcīna dubultu cīņu, jo var vilkt paralēles starp sieviešu "nedzirdamo valodu" un minoritāro kultūru un, piemēram, reliģiju pārstāvju adekvātu "nesadzirdēšanu". Turklāt pakļaušanās mēdz būt dažādas formas. Jūlija Kristeva, piemēram, visai pārsteidzoši aprakstījusi savu sievietes, bulgārietes un pareizticīgās pieredzi. Kā jūs uz to raugāties?

Bella Huksa ir sarakstījusi pazīstamo grāmatu No centra uz malu/From Centre to the Margin. Mana draudzene Marina Blagojeviča arī daudz nodarbojas tieši ar šo jautājumu – kā panākt, lai sievietes nonāktu centrā. Sievietes ir pasaulē lielākā minoritāte. Mūsu ir vairāk nekā 50 procentu, tomēr mēs esam minoritāte… Liekas, ka šeit vienkārši ir jāpagriež viss otrādi. Jāreaģē tā, it kā mēs nesaprastu jautājumu. Pilnībā jānomaina perspektīva. Tas, kas vienā vietā ir minoritāte, piemēram, pareizticība, citā, piemēram, manā zemē, ir vairākums, kas apspiež citus. Ja kāds ir dubulti minoritārs, patiesībā tā ir priekšrocība – divi mīnusi dod plusu. Man vienmēr ir paticis piederēt pie minoritātes. Ja esat vairākums, jums pieder vara un jāspēlē varas spēles… Man nepatīk varas spēles.