Vaigu vaigā ar karu pirmo reizi sastopamies Tbilisī matemātikas ģimnāzijā, kur izmitināti 210 bēgļi. Katrai klasei uz durvīm ir numurs un tur izmitināto cilvēku saraksts. Viņi dzīvo pa divpadsmit piecpadsmit cilvēkiem vienā telpā. Ģimenes ar maziem bērniem, sievietes gaidībās, veci ļaudis, vīri spēka gados. Dzīves apstākļi ļoti slikti. Kopš vakardienas uz visiem atvesta viena četrriņķu gāzes plīts un iekārtota improvizēta dušas telpa. Guļ, kur nu kurais – uz galdiem un uz grīdas, jo gultu nav, un arī matrači ir tikai dažiem. Bērniem nav rotaļlietu. Vairs nav nekā, kas veido normālu cilvēka dzīvi. Tagad ikdiena ir neziņa, rinda pie biroja, kur sadala kārtējo palīdzības sūtījumu un jaunu ziņu gaidīšana, cerībā, ka Krievija karaspēku beidzot izvedīs un varēs atgriezties mājās.
Tiklīdz mēs ienākam (Tbilisi esam kopā ar Kārli Šadurski), tā ap mums sāk pulcēties cilvēki. Lielākā daļa ir no Gori rajona ciematiem. Viņi klusē. Tikai pamazām, mūsu jautājumu pamudināti, viņi atturīgi sāk stāstīt par pārdzīvoto. Kā bēguši un slēpušies no bumbām un šāvieniem. Kā bērni raudājuši. Kā skriešus četrus kilometrus uz muguras nesuši slimo tēvu. Cits raizējas par vecākiem, kas palikuši ciematā un pārtiek nezin no kā. Pamazām sarunas no pašu pārdzīvotā pievēršas tiem, kas viņus šajā postā ir iegrūduši. Krievijai. Tai netaisnībai, ko šī valsts ir nodarījusi Gruzijai. Kāda sieviete ar sašutumu stāsta, kā karavīri esot izlaupījuši viņas ciematu. Ko neesot varējuši paņemt līdzi, to sadauzījuši vai apgānījuši. Viņa ir bēgle jau otro reizi. Pirmo reizi viņa atstājusi Osetiju 1992.gadā un apmetusies Gori. Tagad atkal bijis viss jāpamet. „Rīt,” viņa saka: ”es došos mājās. Vairs nevaru izturēt”.
Tā esot katrā pilsētas skolā un bērnudārza, kur izmitināti konfliktā cietušie. Oficiāli reģistrēti 128 000 bēgļu, bet ārlietu ministra vietnieks Vašadze mums atzīst, ka to patiesais skaits ir ap 200 000, jo daudzi apmetušies pie saviem radiniekiem un nav reģistrējušies. Skolas brīvlaiks ir pagarināts par trim nedēļām.
Krievijas agresija, atrodoties šeit, Gruzijā, iegūst pavisam citu, konkrētu nozīmi. Līdz sarunai ar bēgļiem es šo konfliktu vairāk skatīju ģeopolitiskā un drošības politikas kontekstā. Tagad tas ir ieguvis personalizētu nozīmi. Visu šo daudzo bēgļu dzīvi var normalizēt viens cilvēks – Krievijas prezidents, kuram ne tikai jāpaziņo, ka Krievija savu karaspēku izvedīs, bet tas arī jāizved. Kamēr krievu karavīri paliek ieņemtajos Gruzijas ciematos, tikmēr 200 tūkstoši cilvēku nevar atgriezties mājās un Tbilisī skolās nevar sākties mācības. To Krievijas prezidents zina, taču viņam vienalga. Spriežot pēc pēdējo dienu notikumiem, Krievijas karaspēks nevis gatavojas aizvākties, bet gan nostiprinās ieņemtajās Gruzijas daļas.