Kabuki ir tradicionālā japāņu teātra forma, kura radusies un attīstījusies Edo laikmetā (1603–1868), apvienojot dziedāšanu, mūziku, deju un drāmu, un kuras skatuves un aizkulišu dzīves ainas šajā ekspozīcijā atklāsies ukijo-e mākslinieku darbos. Tas ir grafikas paveids, ko burtiski var tulkot kā "mainīgās pasaules ainas" un kas bija tajā laikā populāras tēmas izklāstoša māksla.
Izstādē Kabuki. Japānas 19. gadsimta ukijo-e ir eksponēti 86 darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas grafikas kolekcijas (kopumā tajā ir ap 380 eksponātu – I. A.). Tā iesākas ar izbūvētu sienu, kas ir izkrāsota kabuki teātra priekškara krāsās, pirms acu skatienam paveras ukijo-e mākslinieku darbi, – norāda izstādes kuratore Kristīne Milere. Arī pašas ekspozīcijas scenogrāfijā tās veidotāji ir iedvesmojušies no šīs tradicionālās japāņu teātra formas un izmantojuši vairākus tās elementus stilizētā veidā – arī hanamiči jeb ziedu ceļu, kas ir skatuves priedēklis starp skatītāju rindām.
Šajā izstādē visplašāk ir pārstāvēts Utagava Kuņisada (1786–1865). Viņš tiek uzskatīts par visražīgāko sava laika ukijo-e mākslinieku. Vienā no Utagavas Kuņisadas triptihiem ir attēlota aina no dejas Atdarinot zaļumu smejas Tōjamā (izrāde Žurkulēna jaunais tēls pavasarī). Tās fonā ir redzama priede un bambuss, kas ir divi no nozīmīgākajiem kokiem Japānas kultūrā. Trešais ir plūme. Sakiet, kur šeit ir plūme? – vaicā japāņu valodas tulks un gids Uģis Nastevičs un pēc vairāku nepareizu variantu uzklausīšanas sniedz arī poētisku atbildi: "Aktieri ir plūme, jo viņi liek skatuvei uzplaukt!"
Aktieriem kā personībām ir veltīta ekspozīcijas centrālā daļa, bet labajā un kreisajā pusē var ielūkoties kabuki teātra izrāžu piedāvājumā. "Tās parasti ir par sadzīviskām tēmām, vēsturiskiem notikumiem un morāli ētiskām problēmām," atzīmē izstādes kuratore un piebilst, ka viens no veidiem, kā panākt tajās darbojošos tēlu izteiksmīgumu, ir grims, kas šajā tradicionālajā japāņu teātra formā tiek dēvēts par kumadori. Dažādu krāsu kombinācijas var norādīt uz varoņa vecumu, dzimumu, sociālo hierarhiju vai arī garastāvokli un personību. Piemēram, sarkanā krāsa bieži simbolizē spēku un kaisli, indigo zilā un melnā – bailes un ļaunumu.
Atsevišķa sadaļa ir veltīta konkrētām izrādēm un plašākam to izklāstam. Viens no šādiem iestudējumiem ir Uzticamo algotņu dārgumu glabātuve, kura pamatā ir bunraku teātra izrāde. Tās vēstījums ir balstīts patiesos 1701.–1703. gada notikumos, kad 47 samuraji gaidīja divus gadus, līdz atrieba sava saimnieka nāvi. "Tas ir viens no slavenākajiem japāņu lojalitātes stāstiem, kas vēl joprojām tiek uzvests uz mūsdienu kabuki teātra skatuves," atklāj Kristīne Milere. Šajā ekspozīcijā ir skatāma arī 1964. gadā uzņemtā filma Kabuki. Japānas klasiskais teātris no Japānas Zinātnes filmu muzeja kolekcijas, kas piedāvā kabuki tuvplānu.
Izstādi Kabuki. Japānas 19. gadsimta ukijo-e papildina vairāki saistītie pasākumi. Šajā sestdienā, 7. martā, plkst. 16 ciklā Terra incognita (Nezināmā zeme) notiks lekcija Lietišķā Japāna, kurā piedalīsies Japānas vēstniecības pārstāvji. 12. martā plkst. 17 ir ieplānota lekcija Kabuki teātris japāņu mākslā, ko vadīs izstādes kuratore Kristīne Milere. Savukārt 16. aprīlī plkst. 17 paredzēta lekcija Šintō un dievturība. Autohtonais redzējums, kurā uzstāsies japāņu valodas tulks un gids Uģis Nastevičs. Aicināti visi interesenti!
Papildu informāciju par ekspozīciju un pasākumiem var lasīt interneta vietnē www.lnmm.lv.