"Raudiņas ir manas mīļākās zivtiņas kopš bērnības. Mana bērnība bija
īsta ezeru dzīve. Mazgāju pie ezera visai ģimenei pusdienu traukus.
Raudiņas nāca skatīties, viņas ir ļoti ziņkārīgas," izstādes Sausā upe
atklāšanas viesiem, stāvot blakus ne bez viņa ziņas Doles salas
Daugavas muzejā "iepeldējušo" raudiņu baram, stāsta keramiķis Dainis
Pundurs.
Smalkas vibrācijas
"Vēl — man patīk pats vārds. Viņas tā kā raud, kā — neraud," šķiet, no
Krāslavas veldzējošā skaistuma māksliniekā iemājojusi arī viņa dvēsele.
Tāds varētu izskatīties/izklausīties Mazais princis, ja viņam nebūtu
bijis jāatstāj planēta Zeme. D.Pundurs latviešu keramikā tiek dēvēts
par filozofu un romantiķi. Viņa filigrāno faktūru darbi skatītājus
apbur ar īpašu trauslumu un skaidrību — talantu bitē, laukakmenī
ieraudzīt Visuma modeli un tam visam pa vidu (drīzāk — malā) ierādīt
vietu arī radības kronim cilvēkam. Arī piesakot izstādi Daugavas
muzejā, pats mākslinieks stāsta, ka vēlas iedarbināt ļoti smalkas
vibrācijas. "Es nekad atklāti netaisu riebīgas lietas," tādi nav bijuši
ne keramiķa podi, ne asteroīdi, par tādām grūti nosaukt arī baltās,
gandrīz caurspīdīgās (ap simt) baltās porcelāna raudas, kas gluži kā
kāda japāņu tūristu grupa iemaldījusies Doles salā un muzejā vēro seno
plostnieku fotogrāfijas un viņu darbarīkus. Ar porcelānu D.Punduram ir
senākas attiecības. Arī šoreiz estētiski smalkais materiāls nav
izvēlēts nejauši. "Tas netieši saistās ar Doles muižu laiku un tās
agrāko dižciltīgo iemītnieku lietotajiem sadzīves priekšmetiem —
greznām servīzēm, vāzēm un lustrām," keramiķis paskaidro savas
asociācijas. Mākslinieks stāsta, ka zivtiņas ir veidotas ar rokām, lai
būtu iespējams iegūt smalku, juteklisku materiāla izteiksmi un īpašas
plānas pēc apdedzinājuma caurspīdīgas detaļas — raudu spuriņas. "Šo
skujiņu zīmēšana bija pats labākais procesā," atzīstas D.Pundurs, kurš
šovasar laiku mērījis nevis naudā, bet porcelāna raudiņās. Pusstunda —
viena raudiņa. Daudz strādājot ar šo materiālu, viņš novērojis, ka
stadijā, kad porcelāns ir kā manna, pat nejauša kustība līdzinās
apzinātam žestam.
Daugava cilindros
Izstādes Sausā upe ideju iedvesmojis Daugavas muzeja ģeogrāfiskais novietojums. Tā radusies no D.Pundura izjūtas, ka Daugavas muzejs, kā sava veida laika rezervāts milzīgā hidroelektrostacijas aizsprosta ēnā ir intriģējoša vieta radošai izpausmei. Izstādes nosaukums pasvītro tās saistību ar konkrēto vietu — Daugavas kreisā atteka ap Doles salu jau XVIII gadsimtā tika aizbērta un tās gultne nodēvēta par Sauso Daugavu.
Izstāde izsauc divējādas izjūtas — no vienas puses zivtiņu — tūristu tēls ir rotaļīgs un pat komisks, no otras — nenoliedzams ir arī ekoloģiskais patoss — trauksmes sajūta. D.Pundurs: "Izstāde piedāvā viegli ironisku, naivu izteiksmi — ūdens ir izzudis, bet baltas zivtiņu fosilijas palikušas... Raudas ir kā jautājumi "gaisā". Cik dzīva ir muzeja realitāte, un cik dzīvi ir muzeju apmeklētāji? Kas ir plūstoša upe un muzejs tās krastā? Varbūt ir nākotnes vīzija un ūdens atgriezīsies? Kāpēc izmaiņas vidē ir tik biedējošas?" Keramiķis pilnībā piekrīt, ka ir divējāds. Vēl vairāk. D.Pundurs skaidro, ka nesāk taisīt nevienu darbu, ja viņam ir tikai viena izjūta. D.Punduram absolūti nepieciešama ir "kārtainās kūkas sajūta, kurā ir kečups, zefīrs, rupjmaize....". Tādēļ īpatnējo pozitīvisma un eksistenciālisma sajaukumu, kas skatītāju apņem šajā izstādē, var uzskatīt par likumsakarīgu D.Pundura radošo parakstu. Lai arī keramiķis uzskata, ka pabeigts skaidrojums līdzinās formalīnā iesprostotai upei, viņš ļauj sevi šīs izstādes kontekstā nosaukt par konceptuālistu — impresionistu. "Terminos mēs varam apmaldīties, vārdi ir sevi izsmēluši," domā mākslinieks. Izstādē Sausā upe redzams arī darbs H20, par kuru D.Pundurs saka: "Šis darbs man mentāli ir ļoti būtisks. Tas ir mīļākais darbs, kas radies manā mūžā." Ideja radusies trīs nedēļas pirms izstādes atklāšanas un ar šo darbu D.Pundurs vēlējies meklēt iespējami koncentrētāko, vienkāršāko un skaidrāko izteiksmi. Astoņos stikla cilindros ir iepildīta Daugava. Precīzāk — upes ūdens, kas smelts dažādās vietās un laikos, secīgi pa straumi uz leju līdz pēdējai upei, kas ietek jūrā. No D.Pundura bērnības Daugavā ietekošās upītes līdz pēdējam mērījumam Mangaļsalā. "Stikla cilindrs var būt ļoti ietilpīgs, bet var būt tikai trauks ar apšaubāmas kvalitātes ūdeni," keramiķis atgādina par savu pašironisko šķautni, neļaujot ieslīgt pārāk lielā "dzejā".