Piektdien, 22. martā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē tiks atklāta Purvīša balvas 2019 kandidātu darbu izstāde, kura būs skatāma līdz 9. jūnijam. Laureāts tiks nosaukts 12. aprīlī ceremonijā mākslas centrā Zuzeum. Balvas ieguvēju noteiks starptautiska žūrija, kura izvērtēs astoņu kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē. Purvīša balva (28 500 eiro, ieskaitot nodokļus) tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām.
KDi aicināja visus astoņus sestajai Purvīša balvai izvirzītos māksliniekus un mākslinieku grupas atbildēt uz jautājumiem.
1. Ar ko jums ir bijis nozīmīgs šis darbs, par kuru esat ticis nominēts Purvīša balvai? Ar ko šis darbs ir unikāls jūsu daiļradē?
2. Kāda bija atgriezeniskā saite ar skatītājiem? Kādas ir jūsu attiecības ar auditoriju?
Ēriks Apaļais
Nominēts par gleznu sēriju Zemes dienasgrāmatas (Diaries from Earth, 2014–2018) Sporta ielas 2 kvartālā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (02.06.–28.10.2018.)
1. Šī sērija bija īpaša ar to, ka sāku izmantot neitrālus melni matētus fonus. Šī melnā telpa ļāva ieiet tādā kā tiešajā translācijā, kuras laikā es gleznieciski artikulēju un piefiksēju noteiktu tēlu un kultūrā sakņotu zīmju objektivizēšanas procesa gaitu. Tēlos tiek ieprojicētas dažādas individuālajā mitoloģijā balstītas blakusnozīmes, un caur gleznošanas aktu šo nozīmju semantiskais slogs tiek relativizēts. Sava veida objektivitāte tiek ieviesta, apzinoties valodu kā konstruktu.
2. Sarunājoties ar draugiem māksliniekiem, teorētiķiem, reizēm sanāk atgriezties pie darbiem un interpretāciju punkti saskaras. Vai tas būtu kādas noteiktas tradīcijas ietvaros vai arī izrietētu no radniecīgas uztveres. Draugi, kas nav ar mākslu tieši saistīti, reizēm izsaka interesantus novērojumus, jo tiek konstatēts acīmredzamais, primārais, kas, pārāk iedziļinoties, tiek jau aizmirsts. Interesanti, ka personiskas ziņas esmu saņēmis vairāk no citu mākslas jomu pārstāvjiem. Atceros, ka pēc kādas mākslas meses man atrakstīja diriģents Matiass Pinčers un stāstīja, ka viņu uzrunā telpas sajūta manos darbos.
Ieva Epnere
Nominēta par personālizstādi Dzīvo atmiņu jūra Laikmetīgās mākslas centrā Kim? (08.12.2016.–15.01.2017.)
1. Varētu teikt, ka šī izstāde bija mana reakcija uz tā brīža satraucošajiem politiskajiem notikumiem Ukrainā. Aktualizējās ļoti daudzi jautājumi, to vidū piederības jautājums. Domāju, ka šī izstāde tapa īstajā brīdī un īstajā emocionālajā stāvoklī. Gatavojot darbus izstādei, pēc daudzu gadu pārtraukuma atgriezos arī pie aušanas, šoreiz pirmo reizi strādāju ar digitālajām stellēm. Runājot par videodarbiem, šī bija pirmā reize, kad strādāju ar profesionālu aktieri – Ģirtu Krūmiņu. Izstādes tapšanas laikā saskāros ar lielu atsaucību un pretimnākšanu no cilvēkiem, mums vajadzēja nokārtot vairākas sarežģītas atļaujas, kas saistītas ar filmēšanas lokācijām, un viss izdevās veiksmīgi, pateicoties dažiem ļoti atsaucīgiem cilvēkiem. Īpaši pateicīga esmu videodarbu varoņiem, kuri bija gatavi ziedot brīvo laiku, lai dalītos ar saviem stāstiem.
2. Tā kā darbi no šīs izstādes ir bijuši izstādīti daudzviet ārpus Latvijas, jāatzīst, ka visvairāk atsauksmju esmu saņēmusi no skatītājiem citās valstīs. Iespējams, tā ir kultūru atšķirība un šeit varbūt mazāk izsaka savas domas klātienē. Pirmais patīkamais pārsteigums bija ieraudzīt savu izstādi žurnāla Art Forum sadaļā Critics’ Picks. Tā pieredze, kad izstādes atklāšanā nāk klāt nepazīstami cilvēki, izsaka domas par redzēto un uzdod jautājumus, ir ārkārtīgi svarīga. Piemēram, Vīnē izstādījos kopā ar vairākiem cienījamiem māksliniekiem, un, kad atklāšanas laikā saņem atzinīgus vārdus no autora, kura darbus esi cienījis, tas ir liels gandarījums. Vēl viens no patīkamajiem pārsteigumiem bija, kad saņēmu e-pasta vēstuli no kādas somu rakstnieces, kura sacīja, ka redzējusi manu video Vīnē un tas esot viņu ļoti iedvesmojis. Zinu, ka izstādes laikā uz Kim? bija nākuši vēstures skolotāji ar skolēniem.
Kristaps Epners
Nominēts par darbu Aizmirst mani nevar (Forget Me Not) Kristapa Morberga rezidencē Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (02.06.–28.10.2018.)
1. Pirmo reizi strādāju ar tik lielu teksta apjomu. Dzejnieka Miervalža Kalniņa vēstules manam tēvam ir darba centrs, līdzās tekstam no vienas puses iekārtojusies Sibīrijas filma, no otras – ezera video. Man bija būtiski pēc iespējas precīzi restaurēt notikumu secību, darbojos kā izmeklētājs. Darba veidošanas procesā laiks zaudēja savu nozīmi, jo Miervalža teksts ir pārlaicīgs. Tas savukārt pateica priekšā principu, pēc kura samontēt Sibīrijas filmu, – sāku ar visa uzņemtā materiāla dekonstrukciju.
2. Labi apzinoties, ka Aizmirst mani nevar ir intīms un kluss, lūdz apstāties un ne tikai skatīties, bet arī lasīt, biju pārsteigts un iepriecināts, ka skatītāji to dara un reizēm tiek arī aizkustināti!
Gints Gabrāns
Nominēts par papildinātās realitātes projekta SAN aktivitātēm 2017. un 2018. gadā
1. Izveidojot lietotni SAN, man svarīgākais bija radīt planetāra mēroga telpu radošai brīvībai, kur galvenais ir pats radīšanas process. Un realizēt nepiederību tā dēvētajai laikmetīgajai mākslai. Domājot šeit tieši par laikmetīgo mākslu kā institūtu ar tā kontrolētiem māksliniekiem, nevis kopumā par māksliniekiem un to, ko viņi dara, – viņu mākslu.
2. Līdzīga veida tehnoloģijas ir tik veiksmīgas, cik liela ir to lietojamība. Tāpēc ļoti priecēja, ka projektā Transrealitātes Zirgu iela četrās dienās lietotni SAN lejuplādēja 11 620 skatītāju. Process notiek ļoti strauji, un cilvēki arvien vairāk ir gatavi akceptēt šīs jaunās realitātes telpas. Es esmu skatītāju pusē.
Romāns Korovins
Nominēts par personālizstādi Meistara Vu un Meistara Lī satori Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (23.03.– 13.05.2018.)
1. Grūti teikt. Man patīk visas manas izstādes, katra ir ar kaut ko unikāla un nozīmīga. Šoreiz man patika, kā viss sakrita. Es ienācu telpā, man bija ideja, un sadarbībā ar telpu šī ideja ieguva konkrētas aprises, pat negaidītas, daudzus labus, negaidītus risinājumus. Tā nav vienkārši mākslas darbu izstāde, bet gan drīzāk piedzīvojums un pārdzīvojums, ko iegūsti skatoties. Process. Un arī tēma ir par procesu – apgaismības iegūšanu vai ceļu uz to. Kas, no vienas puses, var būt komisks, no otras – saldsērīgs un eksistenciāls. Manuprāt, ar to ir viegli identificēties ikvienam jūtošam cilvēkam.
2. Es negaidīju, ka tā aizkustinās tik daudzus cilvēkus. Es gribu, lai cilvēki nebaidās no mākslas, lai viņi nāk uz izstādi un jūtas labi starp pazīstamām lietām savā teritorijā. Es veidoju izstādes skatītājiem. Visapkārt ir tik daudz "čerņas", bet man gribas, lai ir tā priecīgi, pacelties pāri ikdienai, visai tai politikai, dalījumiem, ironijai un pietuvoties kam augstākam. Ļoti daudzi tiešām to sajuta – apmeklētāji izstādē pētīja, smējās, pavadīja laiku. Bija daudz recenziju (pozitīvu), ieraksti Facebook un citos sociālajos portālos, ļaudis pat atcerējās, ko un kā esmu gleznojis akadēmijas laikā pirms tūkstoš gadiem. Protams, ir cilvēki, kuriem nepatīk un kuri neierauga, kas tur tāds vai kur tur ir māksla, bet man patīk, ka ir tā vienkārši un gaiši.
Paulis Liepa
Nominēts par izstādi Daiļo mākslu kabinets Mūkusalas Mākslas salonā (23.03.–06.05.2017.)
1. Tika iestaigāts sen skicēts un gribēts vizuālais un konceptuālais virziens.
2. Nominācija Purvīša balvai ir viena no retajām atgriezeniskās saites pazīmēm, jo attiecības ar auditoriju (domājams, vizuālajā mākslā Latvijā vispār) ir visnotaļ minimālas, lai neteiktu – nekādas.
Rasa Šmite un Raitis Šmits
Nominēti par izstādi Mikropasauļu svārstības RIXC mākslas galerijā (09.09.–28.10.2017.)
1. Mūsu mākslas darbi parasti top ilgstošā procesā, pētot un eksperimentējot ar jauniem mākslas medijiem. Mums interesē atklāt citus veidus, kā raudzīties uz pasauli un mijiedarboties ar to. Izstāde Mikropasauļu svārstības mums ir īpaša ne tikai ar procesu – ilgstošiem novērojumiem un vides datu ievākšanu no brīvdabas instalācijām dīķos un purvos –, bet arī šī procesa daudzveidīgo transformāciju mākslas valodā. Izstādē par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem esam izmantojuši vides datus, skaņu ierakstus, ar dronu filmētas purva ainavas, kā arī mūsu pašu mākslinieciskās intervences purvā, instalējot "baktēriju baterijas" purva akačos. Rezultātā esam radījuši datu vizualizācijas skulptūras un grafikas, skaņas kompozīciju, kas mijiedarbojas ar videoattēlu, kā arī purva ainavu virtuālajā realitātē.
Šī izstāde mums ir nozīmīga arī ar to, ka mūsu desmit gadu ilgais darbs, kura centrā ir ekoloģija, it īpaši dabas un tehnoloģiju attiecības, kā arī novatoriskais veids, kā mēs to interpretējam savā daiļradē, radot zaļās enerģijas poētiku, ir ticis novērtēts arī ārpus Latvijas. Pagājušo gadu mums bija iespēja strādāt un izstādīt šo darbu Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT), ievākt jaunus datus Bostonas mitrājos un sadarboties ar Lietuvas paviljona kuratoriem, lai šo darbu lielākā mērogā izstādītu Purva skolā Venēcijas arhitektūras biennālē (2018). Jaunas šī darba versijas tika izstādītas festivālā Ars Electronica 2018 Lincā un izstādē Eco-Visionaries Bāzelē. Taču saknes šim darbam (izstādei) ir tieši Latvijas purvi un mitrāji, tāpēc jo īpaši ir gandarījums par nominēšanu Purvīša balvai.
2. Mūsu darbi arvien top sadarbībā, turklāt daudzu un dažādu līmeņu sadarbībā. Eksperimentējot ar jaunām lietām, vienmēr ir izaicinājums – kāda būs auditorijas reakcija? Tāpēc jau darba tapšanas gaitā mums interesē iesaistīt potenciālo skatītāju – esam organizējuši neskaitāmas radošās darbnīcas Latvijā un ārpus tās, kurās stāstām, kā no dubļiem var izgatavot baterijas, risinām attiecības starp dabu un tehnoloģijām, vizualizējam un sonificējam iegūtos elektrības datus un diskutējam par mākslas lomu mūsdienās. Un šīs sarunas un kopā darbošanās pieredze arī noteikti ir ietekmējušas mūsu mākslas darbu tapšanu. Šajā izstādē mēs esam vizualizējuši vides datus un pārcēluši purvu uz izstāžu zāli, piedāvājot to izstaigāt virtuālajā realitātē, tomēr vislielāko interesi skatītājos joprojām raisa tieši dubļu baterijas – kā no tik parastas un pat neromantiskas lietas dabā kā dubļi var tikt radīta elektrība un uztverti visādi signāli. Tur dzīvo tie mikroorganismi, kas, tāpat kā mēs, arī ir mūsu planētas iedzīvotāji, daļa no dzīvās dabas, un skaņu struktūras, kuras var dzirdēt telpā, parāda šo citādi mūsu acīm neredzamo aktivitāti.
Tekstu grupa Orbīta (Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs) Nominēta par izstādi No kā rodas dzeja? Peldošajā mākslas galerijā Noass (16.05.–14.07.2018.)
1. Orbītas pastāvēšanas 20 gadu laikā apvienība piedalījusies daudzās citu rīkotās izstādēs un vairākas ir organizējusi pati. No kā rodas dzeja? mums ir pirmā personālizstāde, ja tā grupas gadījumā var teikt. Izstādē piedalāmies gan visi kopā, radot koncepciju, gan katrs grupas dalībnieks kā individuāls mākslas darba autors. Izstādē katram grupas dalībniekam ir sava telpa tiešā un pārnestā nozīmē – un katrs atšķirīgi atbildam uz jautājumu, kas ietverts izstādes nosaukumā. Šis jautājums mums kā dzejniekiem daudzkārt uzdots intervijās, tāpēc šķita svarīgi reizi par visām reizēm uz to mēģināt atbildēt.
2. Orbīta ar lielāko prieku uzklausa sajūtas un asociācijas, ko publikai raisa grupas dalībnieku darbi. Dzirdēts, ka izstāde No kā rodas dzeja? raksturota kā Latvijas stīmpanka paraugs. Viens darbs izpelnījies portatīvās baznīcas apzīmējumu, kāds cits skatītājiem rada asociācijas ar agrāko laiku vilcienu sarakstiem, ko varēja pārslēgt ar mehānisku kloķi… Mums būtiska ir ne vien atgriezeniskā saite, bet arī auditorijas mijiedarbība ar izstādi. Visi četri No kā rodas dzeja? darbi paredz skatītāju iesaisti – rakstot, zīmējot, izvēloties attiecīgā mirkļa skaņu celiņu vai gremdējoties atmosfērā, skatītājs šo mijiedarbību var piedzīvot.
Lizbete