Varas elite uzsver, ka kritiķiem vien spēka kritizēt, ne piedāvāt darāmo. Piedāvāšu konkrētus darbus kā valdībai izkļūt no stagnācijas augstākās izglītības un zinātnes sistēmā – katru savā blogā.
Pirmais darbs, ko minēju š.g. 21. augusta „Dienā” – radikāla augstskolu apvienošana. Toreiz piedāvāju – paliek piecas augstskolas, kā Latvijas Universitāte Rīgā, kā arī Zemgales, Kurzemes, Latgales un Vidzemes universitātes. Tām nododami visi zinātniskie institūti un lielās slimnīcas. Kādi ir argumenti šādam risinājumam?
Pirmkārt, institūciju ir par daudz. Pat neskaitot koledžas, ir apmēram 34 augstskolas, no tām 19 valsts dibinātas. Karte ir filiāļu nosēta – 28 valsts augstskolu filiāles, piemēram, ir Balvos, Dobelē, Limbažos, Madonā, Kandavā, Laidzē, Smiltenē, Siguldā, Alūksnē, Bauskā, Jēkabpilī, Tukumā un citur. Dzirdēta hipotēze, ka daļa filiāļu ir konsultāciju punkti, ne augstskolas. Tāds skaits institūciju rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju nekur Eiropas Savienībā nav. Tas maksā.
Otrkārt, īstenībā nav, kas tik daudzās augstskolās pasniedz un pēta. Latvijā ir tikai divas augstskolas, kur akadēmiskā personāla skaits 2008. gadā pamata ievēlēšanas vietā pārsniedza piecus simtus! Deviņām nav pat simta pasniedzēju. Kuriozi Akadēmiskā personāla reģistra oficiālie dati: Rīgas Juridiskajā augstskolā ievēlētas tikai 11 personas, bet Rīgas Ekonomikas augstskolā – četras. Pasniedzējus komplektē, strādājot vairākās vietās. 2008. gadā vidēji 21 procents no valsts augstskolas akadēmiskā personāla nestrādā pamatdarba vietā, bet dažas augstskolas ir izcilas – 49%, 53% un pat 55%. Kas par universitāti, kur vairums piestaigā no pamatdarba?
Treškārt, katastrofāli nav kritiskas zinātniskās masas universitātēs. Nesāpinot sevi nesauksim mazo Rietumeiropas valstu ciparus, bet kaimiņos Tartu ir ap 1100 doktoru jeb vairāk kā 65%. Latviešiem šo procentu sasniedz viena universitāte. Absolūtos skaitļos ar doktoriem ir vēl skumjāk. Tikai divās institūcijās ir vairāk kā 500 doktoru, bet Latvijā eksistē augstskolas, kur personāla skaitā doktoru ir vien padsmit procentu. Kādas pētniecības skolas var veidosies augstskolā ar 19, 12, septiņiem un pat trim doktoriem? Tādas šobrīd eksistē!
Ceturtkārt, tūlīt nebūs, kas studē. Stagnācija, kad kliedzoši disonējot ar visām citām Eiropas Savienības valstīm, trīs ceturtdaļas studentu maksā paši jeb valsts faktiski ignorē pienākumu finansēt augstskolas un zinātni, jau ir novedusi pie akadēmiskās kvalitātes pakļaušanās naudas ieņēmumiem. Recesijā šī sistēma dos studentu skaita kritumu, kam jāpieskaita apstāklis, ka 19-gadīgo jauniešu demogrāfiskā grupa mazināsies turpmākos astoņus gadus dēļ mazās dzimstības 1990-tajos.
Piektkārt, universitāte nav treniņa vieta, kur tikai apmāca "jaunos speciālistus" darba tirgum. Mūsdienīgais pētniecības universitātei ir jāspēj ne tikai īstenot studiju programmas, kā arī zinātnisko pētniecību, bet arī jāsniedz inovatīvi pakalpojumi sabiedrībai - tas ietver ne vien tehnoloģiskus risinājumus, bet arī intelektuāli ietilpīgus sociālzinātniskus un profesionālus pakalpojumus. Medicīna ir tikai viena no jomām, kur dabiska ir studiju, pētniecības un kvalitatīvāko ārstniecības pakalpojumu procesa vienotība.
Sestkārt, ir ieceres, kas jānoraida saknē. Bīstamākā – nošķirt nozares, taisot specializētās dabaszinātņu, inženierzinātņu, humanitārās u.c. augstskolas. Abstrahējoties no svarīgiem, bet sekundāriem argumentiem kā starpnozaru programmas un universitātes jēdziena tradīcija, galvenais pretarguments ir jau esošā zinātņu nošķirtība. Augstskolas mums ir kā drumstalotā, vājā vācu Sv.Romas impērija – fragmentēta drupaču karte, kur pašpietiekami karalīši, firstiņi un grāfiņi, pamatvērtības ir savrupība un robežu kupicas vilkšana pret kaimiņa lauciņu. Resoriskā sašķeltībā zinātnē raksturīga totalitārisma tradīcijai, piemēram, PSRS militāri-rūpnieciskajam kompleksam. Multidisciplināri pētījumi ir neatņemama laikmetīgas pētniecības pazīme, tāpēc nozaru nošķiršana ir tieši pretēja uzdevumam veidot pētniecības universitātes.
Septītkārt, ir jāveido intelektuāli un ekonomiski attīstīti novadi. Protams, ka salīdzinot ar Kalifornijas vai Francijas mērogiem latviešu tautai pietiktu ar vienu universitāti uz diviem miljoniem. Taču jāņem vērā konkrētas nacionālās īpatnības - centralizācija Rīgā nebūs novadus attīstošākais solis. Ne Ziemeļvalstīs, ne Baltijas valstīs nekur nav tik liela vienas pilsētas dominante kā Rīgai Latvijā. Līdz ar to jābalsta policentriskuma asni, pat ja reģionu augstskolas šobrīd ir agrīnākā attīstības posmā.
Pie varas esošie elites „cipariņi”, kas saredz makroekonomiskos ciparus, bet ne cilvēkus aiz tiem, smagi maldās, ka vēl ir laiks taisīt darba grupas darbības imitēšanai. Nav. Ik dienu zaudējam kādu, kas vēl tic, ka Latvijā iespējama zināšanu ekonomika. Izeja ir apvienot augstskolas ar straujiem valdības lēmumiem, apturot satversmes un ieceļot uz pusgadu rektoru pienākumu izpildītājus. Tikai tad varam veidot jaunās satversmes, debatēt grupās un demokrātiski vēlēt augstskolu vadību.