Tāpat aizmirsīsies, kurš par darbu maksājis un kurš to ir iecerējis, bet kritiķim, tāpat kā skolniekam, parka dārzniekam, diplomātam vai vācu pensionāram tūrisma grupā, nav jālasa preses relīze vai jāzina, ko mākslinieks ir domājis. Publiskā māksla sabiedrības lietošanā jānodod tikpat nesavtīgi, kā saldo smaržu un monumentālo ēnu sniedz Rīgas liepas vasarā.
Pagrieziena punkts
Pilsētvides māksla Latvijā ir žanrs, ko aizstājusi reklāma tās visneglītākajās formās. Skulptūru vietā Rīgas parkos jau gadiem uzstāda smagā metāla un betona konstrukcijā iestieptas reklāmas afišas. Ar primitīvu mīlestības apliecinājumu sirsniņas formā ir degradēta 1980. gadā uzstādītā vietzīme Rīga, mākslas darbu vietā pilsētās uzstāda puķu kompozīcijas, lieldienu olas un līdzīgus provinciālus tēlus sabiedrības iepriecināšanai jeb, mūsdienīgi izsakoties, integrācijai. Atjaunotās Latvijas pilsētvidē uzstādītie mākslas darbi ir bijuši vai nu neveiksmīgi piemiņas tēli, vai tādi pop-up pasākumi kā tēlniecības kvadrinnāles un bijušā Ļeņina pieminekļa vietas dekorēšana. Šajā kontekstā Borisa un Ināras Teterevu fonda finansētais publiskās mākslas projekts ir augstu vērtējams pagrieziens pilsētvides dizaina un mākslas attīstības ratā, jo māksliniekiem un kritiķiem ir radīta jauna domāšanas platforma, kuras pamatā ir no galeriju, muzeju zāļu un industriālo kompleksu piedāvājuma atšķirīgs mērogs.
Visus trīs projekta ietvaros atklātos mākslas darbus - Ērika Boža Soliņu, Ojāra Pētersona Lielās vāzes, Sanda Aispura un Brigitas Zelčas-Aispures Klusās dabas - vieno atrašanās spēcīgās vietās ar specifisku mērogu, un darbu vērtēšana jāsāk, paverot durvis uz telpu, kurā vienā galā ir zeme, bet otrā - debesis. Mērogā visprecīzāk trāpa Ērika Boža soliņi, taču viņam bijis arī visvieglākais uzdevums, jo Bastejkalna virsotni ieskauj akmeņu žogs, kas kopā ar kokiem veido noslēgta iekšpagalma situāciju ar nelielu skatu leņķi uz Brīvības pieminekli un bulvāru loka namu jumtiem. Šo degradēto, UNESCO aizsargāto Rīgas vēsturiskā centra teritoriju kopā ar arhitekti Brigitu Bulu, rakstnieci Noru Ikstenu un kultūras producenti Indru Rubeni atklājām jau 2012. gadā ar pilsētvides izstādi Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums. Noliekot virsotnē vienkāršus kafejnīcas krēslus un aicinot cilvēkus izmantot burvīgo Bastejkalna telpu, gribējās pateikt, ka nav nepieciešamas milzu investīcijas, lai radītu cilvēkiem vajadzīgu un patīkamu vidi. Sapnis par labāku Rīgu beidzot ir īstenojies, taču ar visām Rīgas komunālās saimniecības problēmām. Boža priekšlikums ar meditatīvu apli un atšķirīgajiem soliņu augstumiem aicina līdzdarboties, kaut vai izvēloties sev piemērotāko augstumu, taču mākslas darba ansamblī piedalās arī bezpersoniskais Bastejkalna virsmas iesegums un ducīgās atkritumu urnas, no kurām spraucas ārā melni polietilēna maisi.
Muskuļi atslābuši visiem
Māksla pilsētvidē no galerijā izvietota darba atšķiras ar to, kā tā vienmēr atradīsies mainīgos apgaismojuma apstākļos, īpaši Latvijā. Līdzīgi kā ar modernisma arhitektūru, kas saulainajā Brazīlijā izskatās dievišķi, bet mūsu zemē ir drūms padomju okupācijas fiziskais ietvars, arī publiskā māksla Latvijā krēslas, miglas, lietus vai pilnīgas tumsas apstākļos var izskatīties un tikt uztverta atšķirīgi no mākslinieka iecerēm. Šajā kontekstā jāizceļ Pētersona vāze pie jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Skulptūrai novembra migla nemaz nekaitē, iestājoties krēslai, tā pamazām atdzīvojas, un ir viegli darbu iedomāties baltā sniegā un spilgti zaļā vasaras mauriņā. (Boža soliņiem savukārt ziemā būs sniega cepures, rudenī krāsies peļķes, apskates laikā nedarbojās arī puse no apgaismojuma.) Īpaši gribas izcelt veidu, kā mākslas darbs ir nostiprināts zemē, - vāzei nav cokola, tā nav novietota uz paaugstinājuma, Pētersons veiksmīgi izvairījies no sliktās prakses pieminekļus un mākslas objektus pasniegt uz šķīvja. Domāt rosināja arī mākslas darba izvietošana pie bibliotēkas "sētas" fasādes. Šeit to patiešām ierauga un tā iepriecina vairāk cilvēku, taču pats darbs šķiet nedaudz par sīku arhitektūras milzim. Māksliniekiem Latvijā jādod vairāk iespēju strādāt ar tik liela mēroga telpu, jo šī treniņa tiešām nav bijis, tāpēc mēroga muskuļi atslābuši visiem.
Viens no veiksmīgākajiem jaunās pilsētvides mākslas darbiem Rīgā ir Brigitas Zelčas-Aispures XXI gadsimta Vilendorfas Venera pie Latvijas Mākslas akadēmijas ēkas, bet jaunais projekts Klusā daba LU Botāniskajā dārzā atgādināja, ka mākslas darba izvietošanai ainavā bieži ir nepieciešams arhitekts, jo pašam māksliniekam var pietrūkt pieredzes un zināšanu par pilsētas uztveres leņķiem un mērogu arī tad, ja pilsēta patiesībā ir vēsturisks parks.
Skulpturālie objekti Zelčas-Aispures darbā izkārtoti uz galda, kas vienlaikus ir arī darba bāze, tomēr, ņemot vērā dārza apmeklētāju specifiku (bērni!), dialogs ar mākslu var izpalikt, jo tā vienkārši nav pietiekami labi saskatāma.
Māksliniekam, tāpat kā maratonistam, liela mēroga darbiem ir jātrenējas, pa pusmaratonam maratonam gadā noteikti. Tāpat Teterevu ģimene nedrīkst būt vienīgā, kura finansē vienu no Latvijai nepieciešamākajām mākslas un pilsētvides dizaina jomām. Pirmie trīs kucēni nav jāslīcina, tie ir jāpabaro un jāsūta izskraidīties pa Pedvāli. Strādājot publiskā telpā, mākslinieks, tāpat kā arhitekts, kļūst atkarīgs no citiem speciālistiem - betonētāja, zāles pļāvēja, galu galā sētnieka, kurš vienu dienu liks zaļu, otru - melnu maisu, tāpēc muskuļi jāaudzē.