Skaties acīs un nesmaidi

Vācu māksliniece Anne Imhofa ir viena no prominentākajām personībām laikmetīgajā mākslā. Viņa demonstrē jaunu pieeju mākslas radīšanai un eksponēšanai, tādējādi tiek panākta īpaša mijiedarbība ar skatītājiem. Kopā ar domubiedru grupu Anne Imhofa veido savu unikālo pasauli – instalācijas un performances, kurās tiek izmantota glezniecība, tēlniecība, skaņa, gaisma un deja. Šogad māksliniece īstenojusi savu jauno ambiciozo projektu Sex, kas tiek izrādīts trijās daļās – Londonas muzejā Tate Modern, Čikāgas Mākslas institūtā un Rivoli pils Laikmetīgās mākslas muzejā Turīnā.

Sex ir Annes Imhofas un viņas domubiedru darbu izstāde, kas ir aplūkojama dienas laikā, un performance, kas notiek šajās telpās vakarā. Performance ir četru stundu kompozīcija, kura izvērsta visās telpās. Londonā izstāde pavasarī bija skatāma desmit dienu (no 22. līdz 31. martam) un sešus vakarus notika performance. Čikāgā izstādi varēs apmeklēt no 30. maija līdz 7. jūlijam, performance notiks 30. un 31. maijā, kā arī 1. jūnijā. Projekts Sex ir likumsakarīgs Annes Imhofas iepriekšējo slaveno performanču Angst (2016) un Faust (2017) turpinājums.

Fausta dūre

Anne Imhofa dzīvo un strādā Berlīnē un Frankfurtē. Viņa ir dzimusi 1978. gadā. Piedalījusies grupu izstādēs un rīkojusi performances prestižākajos mākslas muzejos visā pasaulē. Par superzvaigzni Anne Imhofa kļuva 2017. gada Venēcijas mākslas biennālē – viņas performance Faust Vācijas nacionālajā paviljonā tika novērtēta ar biennāles augstāko balvu Zelta lauva. Šogad Venēcijas biennālē visi runā par Lietuvas ekspozīcijas iegūto Zelta lauvu, pirms diviem gadiem visi runāja par Vāciju un stāvēja garā rindā, lai pa šaurām durvīm iekļūtu paviljonā – centrālo ieeju Anne Imhofa bija slēgusi. Turklāt pie ieejas apmeklētājus biedēja rejoši dobermaņi.

Performance Faust (Johana Volfganga Gētes Fausts vai Dūre tulkojumā no vācu valodas – domājiet, ko gribat!) Venēcijā bija teatrāls, muzikāls un horeogrāfisks iestudējums, kas uzbūra nemiera, uztraukuma, stresa, draudu, represiju, vardarbības un sadisma sajūtu. Tā tiešām bija dūre un agresīvs uzbrukums visām skatītāju maņām: paviljonu apdzīvoja jaunu mākslinieku (dejotāju, aktieru) grupa. Viņi bija visur – zem caurspīdīgas stikla grīdas, uz platformām un paaugstinājumiem. Cilvēki melnā spokojās, locījās, staigāja, dejoja, cīnījās, vēroja apmeklētājus un nedarīja neko. Vienlaikus darbu caurstrāvoja skaistums un poētika. Publika bija pārsteigta, pārbiedēta, sajūsmināta un saviļņota vienlaikus.

Neirožu balets

Anne Imhofa ir unikāla parādība laikmetīgajā mākslā. Viņa ir precīzi uztaustījusi mūsdienu sabiedrības neirozes, izolācijas, atsvešinātības un traģiskas nolemtības sajūtu, kuru pauž savos darbos – gleznās, instalācijās, performancēs. Anne Imhofa piesaista lielu auditoriju, kas seko līdzi katram viņas solim. Tas, ko dara šī ievērojamā vācu autore, ir vareni, stilīgi un emocionāli. Ap viņu pulcējas visdažādāko subkultūru, virzienu un dzīves uzskatu pārstāvji (LGBT, BDSM u. c.).

Kad vēroju performanci Sex Londonā, dažkārt bija grūti atšķirt māksliniekus un dejotājus, kuri uzstājās šajā iestudējumā, no apmeklētājiem. Viņi ģērbjas un uzvedas līdzīgi. Viņiem ir tāda pati sejas izteiksme – aizmiglots, depresīvs, smagnējs skatiens, nekādu smaidu. Skatītāju vidū bija daudz kolorītu personāžu, piemēram, jauns vīrietis melnā lateksā ar mākslīgām palielinātām ausīm.  

Performances dalībnieki dibina kontaktu ar skatītājiem bez vārdiem, viņi parādās, uzstājas, rada spriedzi un izklīst. Annes Imhofas performances mākslinieki ir noslēpumaina banda (katrs no viņiem ir ārkārtīgi spilgts tipāžs), tas ir cīņas klubs un modes skate vienlaikus. Dejotāji var agresīvi ietriekties skatītāju pūlī, viņi ātri griežas un atbrīvo sev ceļu ar paceltiem elkoņiem. Viņi cīnās ar savu ēnu, pozē un dejo variācijas. Kā vienu no iedvesmas avotiem Anne Imhofa min Polovciešu dejas no Aleksandra Borodina operas Kņazs Igors.

Četrās stundās tiek izspēlētas dažādas situācijas un ainas. Skatītājiem ir grūti paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī. Atmosfēru un emocionālo noskaņojumu telpā nosaka performances dalībnieki – viņi mēdz daiļrunīgi ieskatīties jums acīs, taču nesmaida. Kāds salīdzina šo pieredzi ar piedzīvojumiem seksa klubu tumšajās istabās, kur iespējams ir viss, citi saskata paralēles ar seksuālo prakšu kopumu BDSM, kas paredz erotisku varas apmaiņu, asu sajūtu stimulāciju un lomu spēles: verdzība un disciplīna, dominance un pakļaušana, sadisms un mazohisms. Duālisms ir būtisks performances un izstādes Sex konceptuālais pavediens.  

Performanci pavada elektroniskā un industriālā mūzika, alternatīvais ģitārroks, gandrīz šansons, romances, ārijas, dark metal valši, klasiskās mūzikas elementi, pankroks un grunge – Annes Imhofas darbiem vienmēr tiek veidots oriģināls skaņu celiņš, daļa partitūras tiek izpildīta dzīvajā.

Telefonu augstāk!

Annes Imhofas māksla nodrošina nepārtrauktu vizuālo tēlu un skaņu plūsmu, tā ideāli atspoguļo laika garu un estētiku. Mobilie telefoni ir gan performances dalībnieku, gan skatītāju rokās. Tā ir ļoti fotogēniska māksla – to var un vajag fotografēt, tepat uz vietas veidot stories, spiest like, pārraidīt performances fragmentus tiešraidē sociālajos tīklos. Nekas nav aizliegts. Pati Anne Imhofa performances laikā sūta īsziņas dejotājiem un māksliniekiem. Tas, ko viņa dara, aizraujoši balansē uz trauslas robežas: vai šis ir pretenciozākais un tukšākais mākslas darbs vēsturē? Varbūt tas ir labākais mākslas darbs, ko mums ir nācies piedzīvot?

Tas, ko redzam Annes Imhofas performancē, ir glezna, skulptūra, instalācija, balets, opera. Asociāciju un interpretāciju ķēde ir bezgalīga. Šādu mākslu XXI gadsimtā rada tikai Anne Imhofa. Viņa aicina ienākt tumsā, lai kopīgi atrastu jaunu saullēktu.

Kustība rezervuārā

Performance un "dzīvā māksla" kļuvusi par vienu no intensīvākajiem laikmetīgās mākslas muzeju un galeriju darbības virzieniem. Londonas muzejs Tate Modern mērķtiecīgi piedāvā performances mākslas programmu un kolekcionē šo mākslu kopš XXI gadsimta sākuma. Pirms trim gadiem tika pabeigts Tate Modern paplašināšanas projekts, un bijušajā spēkstacijā iekārtotajā muzejā ir izveidotas plašas telpas "dzīvās mākslas" notikumiem – t. s. Tanks jeb bijušās degvielas tvertnes. Tie ir brutāli akmens rezervuāri, kuros skatītājiem tiek demonstrētas performances un grupu izstādes. Anne Imhofa ir pirmā solomāksliniece, kuras projektam muzejs ir atvēlējis visas trīs milzīgās telpas.     

Ketrina Vuda, muzeja Tate Modern vecākā kuratore, kura ir atbildīga par starptautisko un performances mākslu, uzsver: "Anne Imhofa atšķiras no visiem vizuālajiem māksliniekiem, kuri pēdējos gados savā darbā ir integrējuši horeogrāfiju un mūziku un apliecinājuši savas mākslas starpdisciplināro raksturu. Anne Imhofa ir sasniegusi nākamo līmeni, viņa rada darbus, kuri pārliecinoši iemieso laikmeta garu un uzrunā jauno skatītāju paaudzi. Mēs uzaicinājām Anni veidot šo projektu vēl pirms 2017. gada Venēcijas biennāles, mēs viņu mīlējām, vēl pirms viņa bija saņēmusi biennāles Zelta lauvu. Kad ieraudzījām Annes ekspozīciju Faust Vācijas paviljonā, pārliecinājāmies, cik fantastisks ir viņas sniegums."

Citi prominenti autori, kuri savā daiļradē izmanto kustību, ir nemateriālās performances klasiķis Tino Segals un dejotājs un horeogrāfs Boriss Šarmacs.  

Melanholijas laiks

Izstādē un performancē Sex māksliniece atradusi sakarības starp individuālo iztēli un kolektīvo aktivitāti. Anne Imhofa nesniedz konkrētas atbildes uz jautājumu, par ko viņa stāsta savā mākslā. Viņa nevēlas uzspiest skatītājam vēstījumu. "Es gribu, lai cilvēki atnāktu, apskatītos un lai viņiem paliktu atmiņā tēli, kurus viņi ierauga," lakoniski saka Anne Imhofa.

Nosaukums Sex ir daudznozīmīgs un visaptverošs, taču neuzliek nekādus tematiskus ierobežojumus, norāda Ketrina Vuda. Varbūt kāds piedzīvos vilšanos, uzzinot, ka dzimumaktā performances dalībnieki nestājas, vismaz vispārpieņemtā nozīmē – noteikti ne. Dzimums, dzimte, pievilcība, bioloģiska parādība, attieksme un vardarbības akts – vārdu Sex var interpretēt dažādi.

Kuratore apgalvo, ka Anni Imhofu šajā darbā interesē divdomīguma un duālisma izpausmes, bināras sistēmas, pāru kombinācijas, lietu un parādību divas puses un robežu izzušana starp tām. Vīrišķīgais un sievišķīgais, augša un leja, gaisma un tumsa, diena un nakts, melns un balts, cerība un izmisums, sāpes un bauda, dzīve un nāve.

Anne Imhofa sevi raksturo kā gleznotāju, viņu interesē fotogrāfija. Uz performanci māksliniece skatās no gleznotājas perspektīvas. "Pirmām kārtām viņa ir tēlu radītāja," sarunā ar KDi saka izstādes kuratore Ketrina Vuda. "Lai gan cilvēkiem šķiet, ka tam, ko dara Anne Imhofa, ir sakars ar modi un kādu mūzikas subkultūru, es gribētu uzsvērt, ka viņas mākslai piemīt tēlu radīšanas transgresīvie aspekti, kuri ir manāmi performances mākslinieku Krisa Bērdena un Marinas Abramovičas darbā. Ar uguni, asinīm un kečupu ir strādājuši dažādi mākslinieki, bet Anne Imhofa to nedara autentiskā veidā, viņa to dara, lai radītu tēlus. Viņa strādā ambiciozi un ar episku vērienu, viņai nav bail integrēt darbā varenību. Annei izdodas pieskarties ļoti smalkām matērijām, kaut kam netveramam, cēlam, grandiozam. Taču viņa spēj arī to dekonstruēt, pārvērst par kaut ko ikdienišķu. Šīs parādības – cēlumu un ikdienišķību – viņa saliek blakus vienu otrai. Es skatījos performances ģenerālmēģinājumu un biju aizkustināta: Anne uzrunā mūsu laika dvēseli, un šis ir nenoteiktības, nestabilitātes, nedrošības laiks. Viņas darbā ir jūtama melanholija, un tas ir ļoti skaisti," piebilst Ketrina Vuda.  

Vertikāls saulriets

Performances struktūra un partitūra ir rūpīgi pārdomāta, mēģinājumu process vienmēr ir spraigs. Anne Imhofa performancē nepiedalās, taču viņa ir klāt – turpina kontrolēt, režisēt un vadīt visu notiekošo, izmantojot viedtālruni. Viedtālruņi ir arī visiem performancē iesaistītajiem – Anne Imhofa viņiem sūta īsziņas ar informāciju par tālāko sižeta attīstību, kuru var ietekmēt dinamika, kas veidojas starp skatītājiem un performances dalībniekiem. "Klasiskajā performancē mākslinieks bieži akcentē savu autentiskumu, sava ķermeņa neatkarīgo pozīciju, viņš ir dabisks un nav ne pie kā piesaistīts. Anne Imhofa saprot, ka esam neatraujami no modernajām tehnoloģijām, no saviem tālruņiem, un viņa to izmanto performancē. Arī performances dalībnieki izmanto telefonus un saņem īsziņas no Annes. Tā ir mūsdienu cilvēka eksistences sastāvdaļa," skaidro Ketrina Vuda.   

Kuratore uzskata, ka Annes Imhofas daiļradē ir jūtama pēckara radikālās, eksperimentālās mākslas ietekme un māksliniece to visu meistarīgi iezīmē savā oriģinālajā starpdisciplinārajā "gleznā", kas ir neiedomājami ietilpīga un elastīga un apvieno daudzus mākslas žanrus – glezniecības, postmininālisma tēlniecības, modes, dizaina, arhitektūras un teātra elementus (to visu var redzēt izstādē).

Ketrina Vuda atgādina: Annes Imhofas jaunrades atskaites punkts ir glezniecība. Viens no izstādes Sex atslēgas darbiem ir glezna, kurā atveidots saulriets, taču attēls ir pagriezts vertikāli. Saulriets ir iemūžināts no augsta skatpunkta – no kalna vai lidmašīnas. Liesmojošā saule un mākoņi līdzinās asiņainai miesai, cilvēka muskuļiem. Kuratore pievērš uzmanību tam, ka Annei Imhofai allaž ir svarīga skatpunkta pozīcija, dažādi augstuma līmeņi, kas tiek izmantoti viņas darbos – arhitektūras objektos un instalācijās. Izstādēs viņa eksperimentē ar konstrukcijām – tiltiem, paaugstinājumiem, platformām, stikla sienām un norobežojumiem.

"Vienā telpā skatītāji atrodas uz paaugstinājuma un vēro performances dalībniekus no augšas: mēs it kā skatāmies tālumā, pētām ainavu, vēlamies uzzināt, kas notiek aiz horizonta. Anne vienmēr veicina publikas iztēli, dod cerību ieraudzīt kaut ko brīnišķīgu, neparastu. Tie ir romantiski priekšstati, kas ir saistīti ar skatīšanās pieredzi un glezniecības vēsturi. Savukārt citā izstādes telpā viss ir otrādi: skatītāji ir lejā, un performances mākslinieki – augšā. Tā viņa maina perspektīvu un skatīšanās leņķi. Šis process notiek reālā laika režīmā: viņa turpina "komponēt" performanci tās laikā, reaģējot uz muzikālo pavadījumu un kopējo notikumu tempu. Ir interesanti vērot hierarhiju, kas veidojas performancē: daži cilvēki kļūst par līderiem, un citi viņiem seko, vieni ir zemāk, citi – augstāk. Tās ir dažādas kombinācijas, dažādu parādību opozīcija, dubultošanās un pretestības fenomens, ko var pamanīt gan performances horeogrāfijā, gan Annes gleznu strukturālajā uzbūvē. Annes daiļradē viss ir savstarpēji saistīts, un tas izpaužas projekta Sex koncepcijā," secina Ketrina Vuda.           

Talantu kopiena

Anne Imhofa nav egoistiska dīva – viņas lieldarbi ir kolektīva māksla, kas top sadarbībā ar uzticamu domubiedru grupu. Nozīmīgākie viņu vidū ir Elaiza Daglasa un Billijs Bultīls, kuri ir piedalījušies Annes Imhofas darbu Angst, Faust un Sex veidošanā un uzstājušies šajās performancēs.

Ņujorkiete Elaiza Daglasa ir Annes Imhofas partnere mākslā un dzīvē. Viņa ir studējusi Vācijā un dzīvo Berlīnē. Androgīnu skaistumu izstarojošā Elaiza ir daudzu Annes Imhofas darbu seja un centrālais vizuālais tēls, viņas portrets rotā izstādes un performances Sex plakātus. Elaiza ir gleznotāja, performances māksliniece un mūziķe. Viņa veido mūziku, horeogrāfiju un kostīmus Annes Imhofas darbiem. Elaiza Daglasa ir strādājusi par modeli, viņu bieži dēvē par modes nama Balenciaga mākslinieciskā vadītāja gruzīnu dizainera Demnas Gvasalijas mūzu. Viņš savām skatēm allaž izvēlas neordināras modeles.      

Berlīnē dzīvojošais beļģis Billijs Bultīls ir komponists, performances mākslinieks, skaņas un horeogrāfijas mijiedarbības pētnieks. Billijs ir Annes Imhofas performanču "muzikālās smadzenes", viņas darbos viņš uzstājas arī kā dejotājs. Annes Imhofas sapulcētajā progresīvi domājošu, eksperimentāli noskaņotu talantu komūnā ir vēl vairāki interesanti mākslinieki, horeogrāfi, dejotāji, mūziķi, fotogrāfi, aktieri, publicisti un aktīvisti.

Anne Imhofa strādā kā mūsdienu Endijs Vorhols, kuram Ņujorkā bija sava domubiedru Fabrika. "Jā, tā varētu teikt. Pati Anne to tā neformulē, bet es saskatu šīs paralēles," piekrīt izstādes kuratore Ketrina Vuda.

Anne Imhofa: "Mēs cenšamies kopīgi iztēloties nākotni"

Māksliniece Anne Imhofa Londonā atbild uz KDi jautājumiem

Cik būtiska ir jūsu – galvenās autores – klātbūtne izstādē un performancē Sex? Kā jūs pozicionējat sevi attiecībā pret šo darbu?

Tas ir interesants jautājums. Mana klātbūtne drīzāk ir nepieciešamība, ko izvirza "dzīvās mākslas" būtība, nevis mana vēlme gūt baudu, esot šeit. Mākslinieka loma radīšanas procesā ir viena no tēmām, ko analizēju savā darbībā. Tā ir divējāda situācija – jā, es šeit esmu viena no figūrām, taču man te ir jābūt, jo darbā ir dzīvi tēli un lietas, kas nepārtraukti mainās. Šī maiņa notiek tad, kad sadarbojos ar citiem šajā procesā iesaistītajiem un vadu to.

Vai jums nav nepieciešamības pašai aktīvi piedalīties savās performancēs?     

Nē, šādas vajadzības nav. Es piedalījos savos agrīnajos darbos, spēlējot mūziku, bet to es vairs nedaru. Tas kļūst pārāk sarežģīti. Ir grūti vienlaikus gan uzstāties un būt darbā iekšā, gan skatīties uz to no ārpuses.   

Cik lielā mērā jūsu mākslu ir ietekmējis vācu dejas teātris?

Jūs droši vien domājat Tanztheater, kas pārstāv konkrētu laikmetu un virzienu dejas mākslā, vai ne? Esmu redzējusi dažas epizodes, taču tas ir diezgan tālu no visa tā, kas mani ietekmē. Manas saknes ir vizuālajā mākslā. Vienīgais, kas mani, iespējams, vieno ar vācu dejas teātri, ir sadarbības princips. Es sadarbojos ar mākslinieku grupu, un tās kodols jau ir izkristalizējies.

Es radu tēlus, un man ir laiks, lai padarītu tos gan pietiekami sarežģītus, gan pietiekami vienkāršus. Varu kaut ko ņemt nost un likt klāt. Elementi un tēli, no kuriem sastāv mani darbi, eksistē blakus cits citam, nevis seko cits citam laiktelpā, tāpēc es to visu varu mainīt. Varbūt tas viss izklausās nedaudz dīvaini.  

Man ir savs veids, kā strādāju ar ritmu un tempu, tāpēc ir svarīgi, ka es sadarbojos ar cilvēkiem, kuri laika gaitā apgūst manu māksliniecisko valodu un šajā valodā spēj sarunāties ar citiem, spēj ātri nodot šo valodu kā stafeti tālāk. Es pati mēdzu izteikties un skaidrot to pietiekami sarežģīti, tāpēc priecājos, ka man ir radoši partneri, kuri saprotami runā par diezgan abstraktām lietām un kā instrumentu nodod manu valodu tālāk. Man pašai ir interesanti, kā tas viss darbojas un attīstās. Mani interesē valoda, kas apraksta noteiktus tēlus un kustības, kuras es nespēju aprakstīt, jo man nav atbilstošu zināšanu horeogrāfijas jomā. Mani aizrauj šis process. Pieļauju, ka horeogrāfi strādā šādā veidā – darbībā viņi atrod savu unikālo valodu.

Kāpēc jaunākajai izstādei un performancei izvēlējāties nosaukumu Sex? Kā tas sasaucas ar iepriekšējiem darbiem Angst un Faust?

Man patīk īsi nosaukumi. Nosaukums Sex man ienāca prātā pēc Faust, un es tajā saskatīju jēgu: šim vārdam ir vairākas nozīmes, to var tulkot dažādi. Tas ir gan konkrēts, gan atvērts interpretācijām. Šajā projektā es galvenokārt strādāju ar dažādiem nepastāvīgiem, mainīgiem stāvokļiem, divējādām nozīmēm, ar lietām, kuras pārplūst viena otrā un saplūst. Nosaukums šķita atbilstošs un ļoti atvērts.

Man bija arī pagaidu nosaukums Death Wish/Nāves vēlēšanās, kuru kādreiz biju izvēlējusies savai pirmajai muzeja izstādei, taču man ieteica to neizmantot. Tas bija labs padoms. Pēkšņi tas atkal uzpeldēja manā apziņā, darba sagatavošanas procesā es daudz par to domāju. Šis nosaukums manī joprojām atbalsojas, taču uzskatīju, ka šim darbam labāk piestāv Sex.

Londonas muzejs Tate Modern šai izstādei bija atvēlējis unikālas, milzīgas bijušo degvielas tvertņu telpas. Kāda ir telpas loma jūsu daiļradē? Vai izvirzāt kādas īpašas prasības telpas izvēlē?

Manā rīcībā ir bijušas dažādas telpas, taču to nav bijis daudz. Man joprojām galvenais ir pats darbs, nevis darbs konkrētajā telpā. Ja vērtēju telpu vai zāli, kas man ir atvēlēta, es to daru kontekstā ar darbu – kā telpa var nākt par labu darbam, kā darbs var tikt uztverts šajā vietā. Apzinos, ka mākslas darba dzīve turpinās arī pēc izstādes un performances beigām un tam vairs nav liela un tieša sakara ar telpu, kurā šis darbs ticis rādīts, pat ja darbam bija svarīgi manifestēt sevi tieši šajā konkrētajā vietā vai arī šai vietai pašai par sevi ir kāda nozīmīga loma. Vēlos, lai darbs runātu pats par sevi, lai to varētu uztvert neatkarīgi no telpas, kurā tas ticis eksponēts, un lai šis darbs iederētos arī citā telpā.

Izstāde un performance Sex tiek veidota un eksponēta trijās daļās. Pirmā daļa – Londonas Tate Modern, otrā daļa būs skatāma Čikāgas Mākslas institūtā, trešā daļa – nākamgad Rivoli pils Laikmetīgās mākslas muzejā Turīnā. Man bija sarunas ar kuratoriem katrā no šīm institūcijām, un mēs apspriedām, kā šis darbs attīstīsies katrā nākamajā punktā. Katrā muzejā tas tiks eksponēts pavisam citās telpās.

Vai jūsu darbos tiek atstāta vieta spontanitātei?   

Jā, tā ir būtiska darba sastāvdaļa – ka tajā viss nav iestudēts un saplānots līdz galam. Tomēr es neesmu liela improvizācijas piekritēja. Tas, ko mēs darām, – cenšamies kopīgi iztēloties nākotni ar visiem cilvēkiem, kurus esmu iesaistījusi darba veidošanā. Darbs ir rūpīgi sagatavots – es iestudēju kustības kopā ar Elaizu Duglasu, mēs trijatā kopā ar Billiju Bultīlu veidojam mūziku. Elaiza un Billijs piedalās performancē, viņi tajā ienes savas kustības un skaņas, viņi pieņem lēmumus un izvieto dažādus elementus laikā un telpā, viņi nosaka ritmu. Tam visam ir jādarbojas kā kopīgam mehānismam, tāpēc performances laikā mēs saglabājam kontaktu cits ar citu. Taču katrs dalībnieks ienes darbā kaut ko no sevis, un jūs to redzat – tā ir visu procesā iesaistīto mākslinieku pasaule. Būtu dīvaini, ja es dotu precīzus norādījumus, kas viņiem ir jādara performances laikā.