Šokējoši! Sola nekvalitatīvākus ceļus. Vai turpinās arī pārmaksāt?!

Kādi ceļi mūs sagaida turpmākajos «liesajos gados»? Protams, vēlme uzturēt ceļus arī ekonomiskās lejupslīdes un finanšu līdzekļu samazināšanās apstākļos ir atzīstama. Taču, manuprāt, meklējot trūkstošos līdzekļus, ir izvēlēta nepareiza metode. Palūkosim, kur ir problēma un risinājums.Diemžēl Latvija ar saviem sliktajiem ceļiem ir pazīstama visā Eiropā. Pēdējo gadu laikā Latvijas valsts iemantojusi bēdīgu atpazīstamību arī mūsu ceļu būves nesamērīgi augsto izmaksu dēļ – tie ierindoti pasaulē dārgāko ceļu skaitā. Pēc mediju apkopotās informācijas, viena kilometra stiprināšana un pārklāšana ar asfaltu Latvijā izmaksā vidēji pusmiljonu latu, turpretī Lietuvā un Igaunijā – vidēji par 200 tūkstošiem latu jeb 40% mazāk. Neskatoties uz to, ka Latvijas ceļu būvētāji aizbildinās ar par trešdaļu lielākām kvalitatīvu izejmateriālu iegādes izmaksām, visiem ir zināms, ka Latvijas ceļi salīdzinājumā ar abām pārējām Baltijas valstīm ievērojami atpaliek kvalitātes ziņā. Dīvaini, jo dabas apstākļi mums ir visai līdzīgi, ceļu būvē tiek izmantoti tie paši materiāli. Ko gan šeit komentēt?!Ir kāds paradokss. Latvijā šķembas neiepērk, jo Latvijas dolomīta ražotājiem neesot intereses ražot labākas kvalitātes šķembas. Loģiski, tās iepērk no Lietuvas. Un tagad izlasiet vēlreiz. Lietuvā labākas kvalitātes kilometra gara asfalta seguma izmaksas ir par 40% lētākas. Šķembas mums ir par 30% dārgākas jo iepirktas Lietuvā. Kur paliek 30%? Kam tie tiek pārmaksāti? Šķembu transportēšana uz Latviju izmaksas var nedaudz sadārdzināt taču ne tik dramatiski! Tas ir atbildīgu iestāžu, vismaz Satiksmes ministrijas vērts izpētes aspekts.Vienkāršoti apskatot problēmu, var teikt, ka pašmāju šķembu neizmantošana ir galvenais izmaksu sadārdzinājuma cēlonis. Ja ceļu uzturēšanai gadā vidēji tiek izlietots 150 miljoni latu, vietējā dolomīta lietošana ļautu līdz pat 60 miljoniem latu atstāt Latvijas budžetā un tuvināt ceļu būves izmaksas Lietuvas un Igaunijas līmenim. Interesanti, ka Satiksmes ministri Šlesers un bijušais ekonomikas ministrs Gerhards šo absurdu nav pamanījuši. Ko no tā var secināt? Tā kā Latvijas valsts ceļi Lietuvas un Igaunijas ceļu būves izmaksas pamato ar konkurences klātbūtni, tad būtu laiks to nodrošināt arī Latvijā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka tikai taisnīga konkurence ļauj runāt par efektīvu tautsaimniecību. Ceļu būvē līdz šim tādas nav bijis. Lai Latvijā vērstu lietas uz labu, būtu jāpanāk pašmāju izejmateriālu izmantošana, jo līdzīgas kvalitātes dolomīta šķembas mums ir pieejamas. Rezultātā ceļu kvalitāte nebūs jāpazemina. Atbrīvosies līdzekļi un ar kvalitatīvu segumu nodrošināt vairāk ceļu! Būvētāju virspeļņa, par kuru šajā rakstā pat neesmu runājis, nonāks saprātīgu pasaules standartu, vismaz Lietuvas, Igaunijas līmenī.