Starp skaisto un derdzīgo

Rīgas mākslas telpas mazajā zālē, kas iecerēta kā jaunu mākslinieku plašākas publiskās debijas platforma, vēl dažas dienas skatāma intriģējoša fotoizstāde. Edgars Jurjāns (1978) jau piedalījies vairākās nozīmīgās grupu skatēs, piemēram, izstādēs Jukas (2005) Arsenālā un 2 Show (2003)Viļņā, bet pieder pie reklāmistu loka, kuru radošās izpausmes vairāk vai mazāk "izaug" no tiešā darba iespaidiem un to raisītajiem paradoksiem. Kopš 2002.gada Jurjāns mācās Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā — nozīmīgākajā jauno mediju mākslinieku kadru kalvē, ko nereti raksturo kā Ojāra Pētersona skolu. Jurjāna lielformāta fotogrāfiju izdrukas uz audekla piesaka inscenētās fotogrāfijas renesansi, kas var atkal izrādīties saistoša, ja nenozīmē tikai pārestetizētus aktu un ainavu motīvus. Šeit bildēts viss kas — floras un faunas tuvplāni, pilnfigūras portreti, arī tādas kā klusās dabas no samērā dīvainu priekšmetu salikumiem. Ja pēdējo dekāžu laikā vairums latviešu fotogrāfu pievērsušies ikdienišķības tvarstīšanai lielākoties necilā, marginālā vidē, attīstot Anrī Kartjē-Bresona "izšķirošā mirkļa" meklējumus, tad Jurjāna tēli vairāk atgādina murgainas vīzijas, kurās priekšmetiskums balansē uz robežas starp skaisto un derdzīgo. Dažas ainas gan šķietami ierakstās nepretenciozos vienkāršās tautas portretējumos, atgādinot Intas Rukas lauku ļaudis, piemēram, jautrs, tetovēts bomzis apakšbiksēs (Ritvars I) vai veca sieviņa, kas mēro ceļu gar šķību žogu kaut kur dziļos laukos (Tante). Nekā īpaša, šķiet, nav arī padomiskā skatuvē ar pompozi tautiskiem kokgriezumiem dekorētu inventāru (Nomenklatūra). Toties kaut kas ļoti sirreāls jaušams amorfo bronzas kunkuļu un bezveidīgā astoņkāja savijumos (Gorgona) vai zilo mušu apsēstajā sakaltušajā lapā (Pavasara konsekvences) — gluži vai sveiciens Salvadora Dalī zemapziņas spēku vizualizācijām. Atdzīvojušos leļļu motīvi, vecišķā līgava ratiņkrēslā ar sakaltušo pušķi (Aira ratiņkrēslā) un sadomazohistiskās rotaļas lapsu sabiedrībā (Skaistuma prombūtne) tomēr saglabā zināmu dokumentalitātes auru un manipulācijas apjoms aprobežojas ar atsevišķu tēlu izplūdināšanu biedējošas neskaidrības miglā (New Dawn Fades, Sniegpulkstenītes jau uzziedējušas). Jaušams, ka autors meklē savu radošo kredo sirreālistiskās fotogrāfijas mantojumā, kas nereti uztverts kā neiespējams jēdziens (fotogrāfija — realitātes atspulgs, bet sirreālisms — iracionālo sapņu pieraksti). Šajā sakarā var piesaukt virkni gara radinieku, sākot no Pablo Pikaso mūzas Doras Maras kroplīgo mutantu portretiem un īpaši ungāru fotogrāfa Andres Kertēsa (Andre Kertesz, 1894—1985) poētiskajiem priekšmetu aranžējumiem un stiklā transformētajām ainām līdz Alesandro Bavari (1963) digitāli apstrādātajām, dramatiskajām eiropeisko mītu un alegoriju kolāžām un, protams, arī Džoela Pītera Vitkina makabrajiem frīkšoviem. Taču Jurjāna objekti lielākoties saglabā priekšmetisko veselumu bez uzskatāmām deformācijām un kropļojumiem. Raisot mulsumu par jaukā un riebīgā neatšķetināmo sintēzi, prioritātes starp skatītāja pievilkšanu un atgrūšanu acīmredzot tīši padarītas neskaidras — lai uzturētu intrigu.