Strēlnieku fenomens - jūtam, iztēlojamies. Vai saprotam?

Vispār minētā izstāde Arsenālā bija mākslas izstāde, tāpēc tās uzdevums nepavisam nebija smalki un detalizēti šķetināt strēlnieku fenomenu. Un kā mākslas izstāde tā tiešām bija ļoti laba. Man ir pāris jautājumi šim vēsturniekam. Izstāde "1914", kura viņā izraisījusi visas šīs pārdomas un mudinājusi uzdot jautājumus par strēlnieku būtību, bija veltīta Lielajam Karam, proti, pirmajam pasaules karam, kamēr vēsturnieks šajā rakstā pastiprināti pievēršas Krievijas Pilsoņu karam. Vai tad tas ir viens un tas pats, vai tomēr būtu pareizāk Pilsoņu karu skatīt atsevišķi? Jo vairāk tāpēc, ka pat hronoloģiski tas ir vēlāks (1918-1922) par minēto pirmo pasaules karu (1914-1918), lai gan nevar noliegt, ka Lielais Karš bija viens no tā sekundārajiem cēloņiem (Ļeņina revolūcija tomēr bija tā cēlonis daudz lielākā mērā). Vēsturnieks pats atzina, ka tie bija pavisam citi strēlnieki, kuri karoja pret vācu iebrukumu Latvijas teritorijā pirmā pasaules kara laikā, un pavisam citi, kuri karoja Krievijas pilsoņu karā. Tad kāpēc mākslas izstādei, kura veltīta pirmā pasaules kara gadadienai būtu kāds pienākums skatīt strēlniekus jelkādā citā kontekstā, nekā tikai tajā aspektā, kādā viņi bija iesaistīti pirmajā pasaules karā? Kas attiecas uz "gleznas un skulptūras no dažādām Eiropas zemēm", tad vēsturnieka vērīgajai acij bija jāpamana, ka šie mākslas darbi bija nevis vienkārši no "dažādām Eiropas zemēm", bet gan tieši no tās t.s. "jaunajām" Eiropas valstīm (nevis vienkārši "zemēm"), kuras bija radušās, sabrūkot divām lielajām impērijām, - līdzās dāsni pārstāvētajai latviešu, lietuviešu un igauņu mākslai bija skatāma virkne spilgtu un maz zināmu darbu no Ungārijas, Čehijas Slovākijas, Serbijas, Horvātijas... Strēlnieku izpēte ir viens jautājums, bet izstādes tēma bija tieši latviešu pieredze pirmajā pasaules karā un, kas nav mazsvarīgi, ka vismaz jau nu izstādē pārstāvētie latviešu klasiķi - mūsu mākslinieki, kurus uzsktām par latviešu 20. gs. un modernisma mākslas lepnumu - visi bija strēlniekos: Jāzeps Grosvalds, Niklāvs Strunke, Romāns Suta, Jēkabs Kazaks, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns - turklāt iestājušies brīvprātīgi. Tāds mākslas un kara saplūšanas laiks. Neviens no šiem māksliniekiem, militāro karjeru, protams, neturpināja un bija saistīti vien ar kaujām Latvijas teritorijā pirmā pasaules kara laikā. Tā arī tapuši viņu kara tematikas darbi. Šie puiši bija pulveri ostījuši un asiņu un tranšeju smaku pazina ne no nostāstiem.

Tāds jocīgs dr. hists, uzbrūk ar pārmetumiem neredzamam oponentam par to, ka nav padarīts darbs, kurš šim pašam dr. histam arī ir jādara.

labi labi. Jautājumi vien, bet jūs kā vēstures pētnieks, izskatās, ka nespējat sniegt nevienu atbildi pats uz saviem jautājumiem. Un jautājumi ir stipri pesimistiski. Papētiet nopietnāk! Pieaiciniet vēl kādu speciālistu, lai izvairītos no viedokļa subjektivitātes! Varbūt jāpavingro un jāpaskrien no rītiem mazs krosiņš!

Diemžēl, vēsture lielā mērā balstās uz mītiem...piekrītu raksta autoram...