Oktobrī Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) notika vieslektora Londonas Centrālās Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžas pasniedzēja Marka Halsona triju nedēļu garumā vadītais meistarklašu cikls, kas noslēdzas ar izstādes Hard Drive of Lost Expressions atklāšanu LMA galerijā Pilot 12. novembrī. Tajā piedalās četrpadsmit akadēmijas studenšu no dažādām nodaļām: Kintija Avena, Viktorija Balašova, Aina Bikše, Kristīne Daukšte, Rute Marta Jansone, Māra Krastiņa, Madara Kvēpa, Beāte Poikāne, Liene Rumpe, Sabīne Šnē, Laura Šterna, Kristīne Upīte, Linda Vilka un Lidija Zaneripa.
Projektā galvenais uzsvars tika likts uz starpdisciplināru sadarbību, lai rosinātu studentus strādāt ar dažādiem medijiem, izaicinot savu ierasto prakšu robežas. Pats Marks Halsons ir praktizējošs mākslinieks, kurš strādā glezniecībā un grafikā, tomēr viņa interešu lokā ir arī sadarbības projekti, kas ietver rakstīšanu, filmu veidošanu, performanci un skaņu.
Marks Halsons ir Londonas nekomerciālās izstāžu telpas Five Years līdzdibinātājs. Viņam ir bijušas izstādes Kunstverein Heppenheim Vācijā, MAG3 Vīnē, Autocenter Berlīnē un citur. LMA studenti atzīst, ka Marka Halsona spēja mudināt sadarboties kopīgu darbu radīšanā un viņa kritiskā pieeja ir bijusi meistarklases lielākā veiksme. Izstāde mākslas telpā Pilot būs skatāma līdz 31. decembrim.
KDi aicināja Marku Halsonu uz sarunu, lai uzzinātu vairāk par viņa pieeju darbā ar studentiem un uzskatiem par kvalitatīvu mākslas izglītību.
Kādā veidā jūs strādājāt kopā ar studentu grupu, lai veidotu izstādi, kas būs skatāma galerijā Pilot?
Es strādāju ar četrpadsmit studentu grupu, kurus izvēlējos attālināti pēc atklāta konkursa, kas tika izsludināts Latvijas Mākslas akadēmijā. Meistarklases sākumā mēs sadalījāmies sešās grupās vai pāros. Projekta mērķis bija sadarbības rezultātā radīt izstādi trijās nedēļās. No paša sākuma neatņemama projekta sastāvdaļa bija koncentrēšanās uz izstādi kā rezultātu – ne tikai sadarbība kā pašmērķis, bet tieši kolektīva izstādes veidošana un ar to saistītā sarežģītā grupas dinamika.
Kāpēc izvēlējāties veicināt sadarbības aspektu starp dažādu nodaļu studentiem?
Mani interesē dialogs starp māksliniekiem kā stimuls jaunu radošu pieeju ģenerēšanai. Rezultātam nav obligāti jābūt kopīgai darbu radīšanai. Piemēram, viena no grupām eksperimentālajā sākuma posmā iesaistījās ļoti dinamiski, bet galu galā konstatēja, ka visu nevar atrisināt kolektīvi. Tomēr jādomā, ka viņiem bija vērtīga saruna, un, manuprāt, saruna kaut kādā mērā ietekmēja darbus, ko redzēsim izstādē. Sadarbība nav kaut kas tāds, ko var vai vajadzētu uzspiest.
Kas bija šīs sadarbības sākums, un kā tas attīstījās procesā?
Mūsu pirmajā tikšanās reizē katram studentam tika lūgts atnest kādu latviešu daiļliteratūras teksta fragmentu un īsu video. Tas varēja būt pilnīgi jebkas no folkloras un klasiskā mēmā kino līdz YouTube klipam un popmūzikai. Pēc tam materiāls tika pārdalīts, sajaukts un izdalīts grupām pēc nejauša loterijas principa. Tādējādi katram tika viens daiļliteratūras un video fragments, kurus viņi nebija paši izvēlējušies un kuriem savā starpā nav nekādas tiešas saistības.
Sākumā nodarbībās lūdzu studentus lietot improvizētu pieeju, izmantojot performanci, skaņu un video, lai kaut kādā veidā atbildētu un sarunātos ar izlozēto materiālu, savienotu un pārklātu elementus vai to fragmentus, kā arī lai eksperimentētu ar to, kādu jaunu nozīmi vai ietekmi varētu radīt konkrētās kombinācijas. Šī procesa daļa notika divās intensīvās dienās. Šajā posmā izstrādātie darbi tika uzskatīti par skici vai sākumpunktu, lai pēc tam brīvi pārtaptu par gala mākslas darbu. Projekta attīstības laikā sākotnējais materiāls varēja saglabāties kā atsauces avots vai arī netikt īstenots vispār.
Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par katras grupas galarezultātu?
Pašlaik mums top (brīdī, kad sarunājamies, darbi vēl ir tapšanas stadijā – L. B.-P.) astoņi diezgan sarežģīti darbi, tāpēc man ir grūti komentēt konkrēti katru darbu atsevišķi. Varu teikt, ka esmu sajūsmināts par studentu nelokāmību un mērķtiecību – ir bagātīgs darbu klāsts, kas ietver videoinstalāciju, skaņu, tēlniecību un performanci. Triju nedēļu laikā, kamēr strādāju ar studentiem akadēmijā, notika pagaidu izstāde, kurā eksponējām darbu skices, un mani saviļņoja ne tikai izstādes darbu individuālās stiprās puses, bet arī to pārklāšanās un dinamika. Piemēram, negaidīta vizuāla sabalsošanās, skaņu pārklāšanās no dažādiem avotiem.
Mani pastāvīgi pārsteidza un izaicināja veids, kādā katra grupa uz šo procesu reaģēja. Tā ir arī procesa būtība, kas rada neprognozējamus rezultātus un paver projektam jaunus ceļus. Katrā projektā ir jūtama attīstība. Mana loma ir būt gidam.
Procesa galamērķis ir izstāde galerijā Pilot. Cik svarīgi ir sniegt studentiem iespēju izstādīties mākslas telpā, kuru var apmeklēt plaša publika?
Izstādes veidošana ir prakses veids pats par sevi – domāšana par darbu saistībā ar konkrētu telpu, kurā tas tiks eksponēts un aplūkots, pilnībā maina perspektīvu, tas var būt gan pamācoši, gan dīvainā veidā atbrīvojoši. Eksponēšana dažādi paplašina darba radīšanas aspektus – tas prasa formālu precizitāti, autoram ir jāparedz skatītāja atrašanās telpā, darba funkcionalitāte un nolasāmība.
Jūs strādājāt ar studentiem no dažādām nodaļām – glezniecības, vizuālās komunikācijas, keramikas u. c. –, tomēr, apskatot galarezultātu, jāsecina, ka dominē jauno mediju māksla.
Pedagoģiskajā praksē bieži izmantoju video, skaņu un performanci – īpaši, ja cenšamies izveidot mākslas darbu koncentrētā laika periodā –, jo tiem piemīt sava veida acumirkļa efekts, iespēja pastiprināt un arī sarežģīt pavisam vienkāršus žestus vai strādāt ar atrasto izejvielu. Mani sajūsmina šo mediju savienošanās un radīto iespēju pārklāšanās, taču šis mans viedoklis nav saistīts ar vērtējumu par pašiem jaunajiem medijiem.
Es galvenokārt strādāju glezniecībā, un šis process ir lēns. Man nav izsmalcinātu tehnisko iemaņu, piemēram, videojomā, tomēr zināšanu trūkums reizēm var būt arī produktīvs, jo tas nozīmē, ka jūs izmēģināsiet kaut ko, ko eksperts atzīs par nepiemērotu. Mākslas darbs jaunajos medijos dažreiz var būt nedaudz verdziski pakļauts pašreizējo tehnoloģiju pielūgsmei (VR, CGI utt.), un tehnikas fetišisms ir paradigma, kas ir jālauž, lai varētu rasties interesanti mākslas darbi jebkurā jomā.
Vai ir svarīgi iedrošināt studentus izmantot visdažādākās tehnoloģijas, pat ja viņu darbības joma (akadēmijas kontekstā – nodaļa) it kā uz to nekoncentrējas?
Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos studentus no dažādām nodaļām, bija radīt iespēju dalīties zināšanās un apmainīties ar tām. Lai gan mēs koncentrējāmies uz video, performanci un skaņu, ir svarīgi atcerēties, ka gleznotājs var tuvoties videomateriālam tādā veidā, kas ir ļoti atšķirīgs no tā, kā to darītu, piemēram, tēlnieks. Tādējādi iespējams ienest ko jaunu savā mākslas praksē, un tas ir auglīgs un aizraujošs piegājiens. Tāpēc tas man ir drīzāk jautājums par to, ka ar šiem medijiem ir iespējams ātri improvizēt un eksperimentēt semināra kontekstā, nevis ka tiem piemīt kāda būtiska vērtība kā jaunajiem medijiem.
Video un sevis ierakstīšana (paplašinātā nozīmē arī performance) tagad ir tik liela daļa no ikdienas dzīves, ka neesmu pārliecināts, vai varam tos saukt par medijiem, – tie ir mūsu ķermeņa paplašinājumi, uzvedības modeļi un izziņas vide.
Starptautiskā sadarbība ir viens no svarīgākajiem aspektiem studiju procesā. Pašlaik LMA gatavo projektu EU4- ART, lai izveidotu četru augstskolu konsorciju, vienotu Eiropas mākslu akadēmiju. Kāpēc tas ir būtiski?
Starptautiskā sadarbība ir ļoti būtiska. Kā mākslinieks es sāku strādāt un izstādīties ārpus Apvienotās Karalistes neilgi pēc tam, kad biju beidzis bakalaura studijas. Iespēja strādāt citās valstīs – nevis vienkārši tās apmeklēt – un piedzīvot citus kultūras kontekstus ir uzturējusi sava veida asinsriti. Dzīvojam laikā, kad atdzimst nacionālisms un nostiprinās robežas, tāpēc jebkura iniciatīva, kas uztur dialogu un apmaiņu, ir vērtīgāka nekā jebkad agrāk.
Esmu darbojies vairākās institūcijās ārpus Apvienotās Karalistes – Norvēģijā, Francijā, Beļģijā un tagad Latvijā –, un šī pieredze mani vienmēr ir pilnveidojusi. Šajā procesā ir jaušama reāla apmaiņas sajūta – tā ir iespēja ieraudzīt savas idejas ar svaigām acīm, jo, lai gan var rasties arī ideju pārklāšanās, noteiktos līmeņos jūs ieejat citā kultūras diskursā, un tas var būt stimulējoši. Viens no iemesliem, kāpēc sāku projektu Mākslas akadēmijā kopā ar studentiem, kas izmantoja pētniecisko materiālu saistībā ar latviešu kultūru, bija tas, ka vēlējos kaut ko apgūt šajā procesā, ne tikai rādīt savu perspektīvu.
Kas kopumā ir labas mākslas izglītības pamatā XXI gadsimtā?
Tas ir plašs jautājums, jo es nezinu, vai varu atbildēt, kas ir "labs" tādā universālā līmenī, tomēr varu komentēt attieksmi savas pedagoģiskās prakses kontekstā. Tas, kas man kļūst arvien skaidrāks, – un varbūt tas ir diezgan vienkāršoti un acīmredzami – ir, ka runa nav par zināšanu nodošanu, bet gan par to, ka pedagoģiskais process ir iedrošinošs un izzinoši barojošs. Jā, man ir noderīgas zināšanas un informācija, ar ko dalīties, bet dažās jomās es nezinu neko sevišķi vairāk par to, kas veido manu praksi, un pat šajā personīgajā sfērā nenoteiktība ir svarīga radīšanas procesā.
Arvien vairāk domāju par mākslas izglītību kā jautājumu, kurā mēģinājums radīt kontekstu, pieeja zināšanām un, cerams, pat jaunas zināšanas var parādīties, izmantojot savstarpēju dialogu, apmaiņu un eksperimentēšanu. Tas ietver ļaušanos neziņai, tāpēc cenšos izveidot situācijas, kurās var notikt neprognozējamas un produktīvas sadursmes. Tas, ko es provocēju šajās situācijās, galvenokārt ir intuīcija, ko esmu trenējis savā praktiķa pieredzē.
Kā jūtaties šajā laikā kā praktizējošs mākslinieks? Jūs vēl paspējāt ielēkt pēdējā vilcienā un atbraukt uz Latviju.
Pandēmijas kontekstā man ir paveicies, ka esmu mākslinieks. Mana darbnīca atrodas apmēram divdesmit minūšu attālumā no mana dzīvokļa, un pat visstingrākajā karantīnas posmā man joprojām bija atļauts doties uz darba vietu. Tā nu es varēju turpināt savu ikdienas dzīvi kā parasti. Lielākā daļa manu gleznu un zīmējumu attēlo norobežotas iekšējās pasaules un pēta neomulīgo dinamiku starp veidoliem un priekšmetiem, kas tajos mājo. Tāpēc pašreizējie dīvainie apstākļi, kādos dzīvojam, patiesībā neprasīja lielas korekcijas manā mākslinieciskajā praksē.
Esmu pieķēris sevi, ka lasu pat vairāk nekā parasti, lai pabarotu iztēli. Daiļliteratūra man ir svarīga gan kā iedvesmas avots, gan kā konceptuāls lauks, jo īpaši romāna vai stāsta telpa. Domāju, ka ekrāna lietošanas biežuma dēļ pandēmijas laikā esmu gandrīz pilnīgi zaudējis apetīti skatīties filmas un seriālus. Grāmata, kas pēdējos desmit gadus ir bijusi īpaši svarīga manas mākslinieciskās prakses attīstībā, ir Morisa Blanšo Aminadab, un es tajā gremdējos atkal un atkal.
Mani interesē arī nesena literatūra – Čaina Mjevils un Stīvens Milhauzers. Daiļliteratūra mani interesē, tā formējusi manu praksi, tomēr pati glezniecība funkcionē ļoti atšķirīgi, tajā ir jāsaspiež tas, ko vēlies formulēt, izmantojot simbolu atkārtojumus, kurus vienlaikus var uztvert.
Jūs esat viens no Londonā bāzētās, mākslinieku vadītās telpas Five Years dibinātājiem. Pastāstiet, lūdzu, kā tā funkcionē?
Kā veidojat programmu? Five Years ir mākslinieku radīta sadarbības organizācija, kuru 1998. gadā dibināja sešu cilvēku grupa, kuri savā starpā bija strādājuši vai kopā izstādījušies. Mēs nolēmām, ka vēlamies radīt neatkarīgu telpu, kurā attīstīt sadarbību, dialogu un iegūt relatīvu autonomiju. Gadu gaitā esam paplašinājušies un nu jau kopumā esam septiņpadsmit. Pastāvēšanas laikā esam bijuši spiesti vairākkārt pārvākties aizvien pieaugošās īres maksas dēļ, pašlaik atrodamies Ziemeļlondonā.
Programma veidojas tā, ka ikviens organizācijas dalībnieks uz noteiktu laiku rezervē sev telpu, lai prezentētu noteiktā laika posmā savus projektus. Tajā brīdī atbildīgais mākslinieks var rādīt savus darbus vai arī aicināt citus, šajā ziņā esam cits no cita neatkarīgi. Protams, ir projekti, kuros savstarpēji pārklājamies un strādājam kopā.
