Tev viss ir jāzina pirmajam

Mums bija jāpaļaujas uz izdomu un asprātīgumu, uz to, ko paši varējām reāli uztaisīt, tāpēc es ļoti labi pārzināju dažādas tehniskas lietas, stāsta dizainers Andulis Krūmiņš. Viņš bija 1978. gada izstādes Krāsa. Forma. Dinamika dalībnieks. Viena no Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja projekta Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju satelītizstādēm Izstādei Forma. Krāsa. Dinamika – 40 (kuratore Irēna Bužinska) ir veltīta 1978. gada ekspozīcijai Pēterbaznīcā un būs skatāma līdz 17. februārim.

Par kinētiskās mākslas izstādi Forma. Krāsa. Dinamika stāsta leģendas. Tā notika Pēterbaznīcā 1978. un 1979. gada mijā. Bija jau notikusi 1972. gada jauno mākslinieku izstāde Svētki. Mākslas vēsturē īpaši tiek pieminēta tās dizaina un interjera sadaļa toreizējā Zinātniski tehniskās informācijas un propagandas institūta (tagad Rīgas birža) izstāžu zālē – vērienīgākā kinētiskās mākslas skate, kas gan tika pieteikta ar dizaina vārdu. Tās bija sekas padomju varas politikai, kurā Ņikitas Hruščova nepatika pret abstrakcionisma motīviem mākslā rezultējās sadalījumā, ka glezniecību, tēlniecību un grafiku uzskatīja par ideoloģiskiem mākslas veidiem, kuros atkāpes no sociālā reālisma ir izskaužamas, bet dizainu, arhitektūru un lietišķo mākslu atzina par zonām, kas ir ārpus komunistiskās ideoloģijas, un tajās centieni pēc modernā un abstraktā bija pieļaujami. Dizains kļuva par mākslas avangardu.

Izstādi Forma. Krāsa. Dinamika Pēterbaznīcā var uzskatīt par Latvijas kinētiskās mākslas esenci. Ekspozīcija bija triju dizaineru – Valda Celma, Artura Riņķa un Anduļa Krūmiņa – kopdarbs. Mākslas vēsturnieki vēlāk par to rakstīja, ka Forma. Krāsa. Dinamika demonstrēja trīs dažādus piegājienus kinētiskās mākslas valodai. Arturs Riņķis kinētiskajā mākslā atrada vietu dabai, Valdis Celms to savienoja ar interesi par tradicionālajām latviskajām zīmēm, savukārt Andulis Krūmiņš meklēja praktisku kinētisko principu izmantojumu. Valda Celma un Artura Riņķa izstādes un arī vēlāko gadu darbi ir labi zināmi, bet Andulis Krūmiņš un viņa darbība ir mazāk pazīstama, tāpēc KDi uzaicināja mākslinieku uz sarunu.

Izstādi Forma. Krāsa. Dinamika Pēterbaznīcā ievadīja jūsu kinētiskie plakāti Plaknes dinamika.

Man no Amerikas atveda tādu plāksnīti, uz kuras bija rakstīti mēnešu nosaukumi – janvāris, februāris, marts, aprīlis, maijs, jūnijs. Kad plāksnīti pakustināja un uz to palūkojās mazliet no cita leņķa, parādījās uzraksti – jūlijs, augusts, septembris, oktobris, novembris, decembris. Ar palielināmo stiklu pētīju, kā tas darbojas. Sataustīju reljefas rieviņas, un bija skaidrs, ka darbības princips ir saistīts ar optiku.

Gribēju uztaisīt kaut ko līdzīgu, tikai citā mērogā. Izdomāju, ka pēc līdzīga principa var uztaisīt tā, ka mainās ne tikai divi, bet pat četri attēli. Iedomājieties – ja pilsētvidē būtu izvietoti šādi plakāti, braucot tiem garām ar tramvaju, varētu redzēt četrus dažādus attēlus. Kinētiskajiem plakātiem izmantoju organiskā stikla puscilindra formas caurulītes, kurās iekšā dabūja attēlu loksnes. Bilžu slejas griezu ar metāla lineālu un nazi vai žileti. Mūsdienīgu skalpeļu toreiz nebija. Es savulaik noformēju kolhoza Rīga ražas izstādes, un tur izmantoja šos pašus kinētiskā plakāta principus. Šīs izstādes bieži ieguva pirmās vietas.

XX gadsimta 70. un 80. gadu mijā tapa arī Vecrīgas reģenerācijas projekts, un arhitekti šī projekta Vecrīgas maketa izgatavošanā izmantoja pielāgotus medicīnas instrumentus.

Jā, jā, ārstu skalpeļus un līdzīgus instrumentus mēs bieži izmantojām. Medicīnas iekārtām bija tāds motors ar diviem ātrumiem. Tas ļoti labi noderēja pulēšanas ripu uzstādīšanai. Mums bija jāpaļaujas uz izdomu un asprātīgumu, uz to, ko paši varējām reāli uztaisīt, tāpēc es labi pārzināju dažādas tehniskas lietas. Tā ir sanācis, ka jau no paša sākuma esmu bijis izteikti praktisks. Apstākļi mani piespieda tādam būt. Es nevarēju atļauties neko utopisku.

Viens no jūsu darbiem izstādē Forma. Krāsa. Dinamika bija Gaismas strūklaka – lode.

Jā, izstādē bija strūklaka ar īstu ūdeni. Trakākais bija tas, ka darbu biju uztaisījis tik lielu, ka to nevarēja ienest pa baznīcas durvīm. Jau tolaik Pēterbaznīcai iekšējās durvis bija modernas, no stikla un metāla. Lūdzu, lai izjauc un izņem tās ārā, bet, protams, neviens nebija ar mieru to darīt, lika, lai griežu savu darbu uz pusēm. Man strūklakas baseins bija no koka un kartona ar iekšā ieklātu plēvi. Tā nu zāģēju uz pusēm un izstādes telpā atkal liku kopā. Gaismas strūklakas ideju pārdevu. Kādreiz pretī Rīgas Krievu teātrim bija baseins, un tajā ierīkoja manai idejai līdzīgas strūklakas.

Trešais izstādē eksponētais jūsu darbs bija tehniski sarežģītākais – kinētiskais objekts Krustpunkti.

Tā bija vertikāla metāla konstrukcija, kurai šķērsām bija četras burta H formas detaļas. To galos bija izvietotas mazas elektriskās spuldzītes. Toreiz nekādu diožu nebija. Visu konstrukciju grieza motors ar siksnu, kas atradās tās postamentā. Kad viss griezās, radās gaismas efekts, kas līdzinās komētai ar izdziestošu asti. Tā kā cilvēka acs uztvere atšķiras no fotokameras, attēlos šo vizuālo efektu nebija iespējams precīzi fiksēt.

Izstāde Forma. Krāsa. Dinamika bija interaktīva. Arī mana darba Krustpunkti efektu ar pogu varēja regulēt gaišāku vai tumšāku. Tas darbs bija diezgan bīstams. To principā var dēvēt par robotu. Konstrukciju darbināja armijas motoriņi. To zemākais apgriezienu skaits bija viens apgrieziens sekundē. Krustpunktiem vajadzēja vidēji no 70 līdz 100 apgriezieniem minūtē. Tos armijas motoriņus mēs nezagām, tie tika izmesti ārā pagalmā kā brāķētu detaļu sastāvdaļas.

Es tolaik strādāju Rīgas Radioizotopu aparātu būves zinātniski pētnieciskajā institūtā. Tā bija slepena militārā rūpnīca. Krustpunktus pamatā uztaisīju rūpnīcā. To detaļu rasējumus ieliku starp darba rasējumiem, it kā tie būtu rūpnīcas pasūtījums, tāpēc man no Krustpunktiem pašam nav saglabājusies neviena skice, neviens rasējums. Jā, un konstrukcijas izmēri bija mana darba portfeļa mapītes platumā, lai gatavās detaļas varētu nelegāli iznest ārā no rūpnīcas teritorijas. Izeju no rūpnīcas kontrolēja divi miliči, bet, tā kā man rokās bija tikai plāna mapīte, viņi to nepārbaudīja.

Protams, man veicās, ka Krustpunktus paslepus varēja izgatavot rūpnīcā un par to nekas nebija jāmaksā, bet vajadzēja izdomāt tādu konstrukciju, lai tā ne tikai darbotos, bet arī lai visas objekta detaļas ietilptu manā nelielajā darba mapītē. Tas pēdējais dažreiz bija grūtāk atrisināms, nekā izdomāt mehānismu, kas strādā.

Vēl bija otrs ceļš – izmantot iekšējo valūtu – spirtu. Tad varētu nelikt savus rasējumus starp rūpnīcas darba uzdevumiem, bet gan iet pie virpotājiem un frēzētājiem un lūgt izgatavot man nepieciešamās detaļas un par to norēķināties ar spirtu. Rīgas Radioizotopu aparātu būve bija liela rūpnīca ar apmēram 6000 strādniekiem. Tur izgatavoja iekārtas ne tikai militāriem, bet arī civiliem nolūkiem.

Piemēram, es izstrādāju polietilēna kvalitātes mērītāja iekārtu. Tā bija eleganta mašīna – apaļa, ar divām sliedēm. Iekšā bija "datčiks". Atvainojos, esmu pieradis lietot tehnisko detaļu apzīmējumus krievu valodā. Jā, tātad iekšā bija devējs. Šo iekārtu varēja slidināt pa polietilēna plēves virsmu un izmērīt, vai visur tā ir vienāda biezuma un vienādas kvalitātes. Papīra rūpniecībai izstrādāju papīra kvalitātes mērītāju, kas pārbaudīja papīru visā loksnes platumā. Šī iekārta ASV ieguva zelta medaļu, bet visus panākumus piesavinājās Maskava. Mēs par tiem neko daudz nevarējām runāt.

Lai iestātos Mākslinieku savienībā, bija jābūt dalībai vismaz trijās vietējās un kādā ārzemju izstādē. Mums ar Arturu Riņķi, kurš arī strādāja Rīgas Radioizotopu aparātu būves rūpnīcā, nebija problēmu savākt izstāžu sarakstu, jo mūsu izstrādātās iekārtas rūpnīca izstādīja ne tikai ASV, bet arī Šveicē un citur. Saskaņojot ar rūpnīcu, vai attēlos nav redzams kaut kas slepens, savu darbu zīmējumus varējām nest uz Mākslinieku savienību iestāšanās komisijai.

Kā tolaik bija ar autorību?

Mums rūpnīcā izsniedza patenta tiesību veidlapas uz formu. Tās aizpildījām, bet šie dati nekur netika reģistrēti. Aizpildīšana bija tikai formāla lieta. Zinu, ka par mūsu darbiem bija arī naudas prēmijas, kuras mēs nesaņēmām. Viss aizgāja uz Maskavu.

Kā jūs nokļuvāt Rīgas Radioizotopu aparātu būves zinātniski pētnieciskajā institūtā?

Rūpnīcas pārstāvji atnāca uz Mākslas akadēmiju. Vienā galda pusē nosēdāmies mēs, studenti, otrā pusē sēdēja rūpnīcas priekšnieki. Rādījām savus projektus, un tā mūs izvēlējās darbam rūpnīcā. Mani studiju laika darbi bija ļoti tehniski. Biju iedomājies uztaisīt sniega motociklam līdzīgu braucamo. Motocikla motors novietots uz slēpēm. Ir liels propellers, kas gaisu šķeļ uz divām pusēm. Ja braucienā rastos avārijas situācija, vajadzētu tikai atlaist rokturus, enerģijas padeve automātiski tiktu pārtraukta un braucamais apstātos.

Kāpēc nolēmāt studēt dizainu?

Mans tēvs Kārlis Krūmiņš bija arhitekts Jelgavā, un es arī biju nolēmis studēt arhitektūru. Varat iedomāties, nenokārtoju pirmo eksāmenu! Bija jāzīmē vienkārša taburete, kas nolikta uz galda. Taču es šādas lietas nebiju zīmējis un ēnojumus nebiju mācījies. Jau pirms studijām strādāju Jelgavā Tirdzniecības pārvaldē par dekoratoru, un šķita, ka esmu zīmējis dažādas lietas. Biju nikns par neveiksmi. Bija jāiet armijā, un tad padzirdēju, ka Mākslas akadēmijā ir atvērta jauna nodaļa. Dizains man šķita interesants. Jau armijas laikā gatavojos iestājeksāmeniem – zīmēju, gleznoju un taisīju darbus iestājeksāmeniem.

Uz pārrunām aicināja Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas dibinātājs Tālivaldis Gaumigs. Atgāzies krēslā ar savu garo cigāru rokā, jautāja, kāpēc gribu studēt dizainu. Teicu, ka ar to jau nodarbojos – esmu dekorators Jelgavā un skatlogu noformējumam gan izstrādāju kompozīciju, gan zīmēju burtus un plakātus. No armijas mani palaida decembrī, kad jau tuvojās pirmā semestra skates. Man vajadzēja saraut un iekļauties kursā.

Vai tolaik studēt dizainu bija modē?

Domāju, ka ne. Tolaik vārdus "dizains" un "dizainers" nedrīkstēja lietot. Par to akceptu bija cīņa, jo vajadzēja teikt, ka esam mākslinieki konstruētāji. Taču vēlāk, strādājot rūpnīcā, jutos privileģēts. Man tur, tāpat kā zinātniekiem, viena diena nedēļā bija brīva, to sauca par radošo jeb bibliotēkas dienu. Tolaik rūpnīcas produkcijas katalogā es jau biju nosaukts par dizaineru, tātad tas tika akceptēts pat tik tālu.

Studiju laikā dizainu jums mācīja kā praktiski lietojamu priekšmetu izstrādi vai kā radošu, mākslai tuvu jomu?

Izglītība mums bija universāla, un mācību priekšmetu diapazons bija plašs. Pasniedzēji mūs ļoti atbalstīja. Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļa tajā laikā noteikti bija progresīvākā visā Padomju Savienībā. Mūsu izglītības programma bija izstrādāta pēc Romas Dizaina skolas parauga. Bijām priecīgi, ka neesam šādi tādi.

Kad jūs sākāt interesēties par kinētisko mākslu?

Mums akadēmijā bija jauns priekšmets – kinētiskais objekts. Man liekas, ka to mums pasniedza arhitekts Ivars Bumbieris. Kā kursa darbi bija jātaisa kinētiski objekti.

Vai ar Valdi Celmu un Arturu Riņķi bijāt kursabiedri?

Ar Valdi esam vienaudži, bet viņš mācījās vecākā kursā. Arturs ir vienu gadu vecāks par mani, bet mācījās jaunākā kursā.

Kā jūs nolēmāt veidot izstādi Forma. Krāsa. Dinamika?

Es nebiju šīs idejas iniciators. Valdim Celmam pirmajam bija tāda ideja, un mēs ar Arturu pieslēdzāmies. Doma par izstādi bija spontāna.

Vai jūs visi trīs bijāt domubiedri?

Nē, mūsu uzskati par daudz ko būtiski atšķīrās. Jau toreiz bijām dažādi dizaineri.

Katru no mums interesēja atšķirīgas lietas. Kas jūs interesēja kinētiskajā mākslā?

Mani interesēja iet līdzi laikam. Tev viss ir jāzina pirmajam, jāseko līdzi zinātnes attīstībai un tehnoloģiju sasniegumiem. Katram laikam ir savas tehnoloģijas. Mūsdienās es daudz ko radītu citādi. Tagad mani interesē elektromobiļi. Es saku Arturam: ko tu mokies ar savu krāsu mūziku! Tagad katrā televizorā ir tādas lietas un tehnoloģijas, ko tu pats mājās nekad neuztaisīsi. Ja mūsdienās rīkotu izstādi, tām būtu jābūt šī gadsimta jaunākajām tehnoloģijām. Mums bija doma par izstādi Forma. Krāsa. Dinamika 2. Aprēķinājām izstādes izmaksas un sapratām, ka nevaram atļauties.

Tolaik kinētiskās mākslas pārstāvjus interesēja XX gadsimta 20. gadu krievu konstruktīvisms, piemēram, Gustavs Klucis.

Nē, mani šī māksla neinteresēja. Es to uzskatīju par politisku ruporu un nespēju formu nodalīt no tās vēstījuma. Manuprāt, labāk būtu pačukstējuši patiesību, nevis izbļāvuši propagandu.

Arturs Riņķis stāstīja, ka viņam piecu minūšu laikā ideja ir skaidra līdz sīkākajām tehniskajām detaļām.

Man ir līdzīgi. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka to, kas ienāk man prātā, ir iespējams realizēt. Neesmu šaubījies ne par vienu savu ideju. Dažreiz dienas laikā esmu saņēmis idejas impulsu, tad visu nakti jādomā, kamēr ir skaidrs, kā ideju realizēt. Es neko nepierakstu un neko neskicēju. Lai kāds uztaisītu manis izdomāto, meistaram ir jāiedod rasējumi. Taču tās nav skices, tie uzreiz ir precīzi rasējumi. Kad darbu esmu pabeidzis, rasējumus izmetu ārā. Kāda jēga tos papīrus glabāt!

Vai tā ir taisnība, ka jūs savus darbus esat iznīcinājis?

Nē, tie dabiski gājuši bojā. Tiklīdz mans darbs ir kaut kur ticis eksponēts, es to neglabāju. Tas vairs man nepieder. Tā arī Krustpunkti sarūsēja mājas pagalmā.