Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Svētdiena, 22. decembris
Saulvedis

Tevī lūkojas algoritms. Ginta Gabrāna izstādes Fināla lielā atklāšana recenzija

Izstādē Fināla lielā atklāšana mākslinieks Gints Gabrāns pēta mākslīgā intelekta spēju radīt jaunas attēla un portreta formas.

Mākslas stacijā Dubulti ir skatāma Ingas Šteimanes kūrētā Ginta Gabrāna personālizstāde Fināla lielā atklāšana. Tā ir izvērsta arī Jūrmalas pilsētvidē un aplūkojama, izmantojot mākslinieka veidoto virtuālās realitātes lietotni SAN. Fināla lielā atklāšana turpina Ginta Gabrāna radošajai darbībai jau ilgstoši raksturīgo mākslas un zinātnes mijiedarbību, meklējot jaunas mākslas telpas un formas, kas paplašina ierastos priekšstatus par fizisko un māksliniecisko realitāti.

Šajā projektā mākslinieks pēta mākslīgā intelekta spēju radīt jaunas attēla un portreta formas – izstāde testē gan vizuālās attēlošanas tradīcijas mākslīgā intelekta izpratnē, gan mimēzi kā cilvēku radītu kultūras fenomenu. Redzamais vismaz uz brīdi dezorientē arī pašu skatītāju, neizbēgami liekot domāt par to, ko viņš vispār ir gaidījis no šāda datorizēta radošuma un vai mūsu priekšstatos par mākslu kā gara, ideju un sajūtu manifestāciju vispār paredzēta vieta mākslai, kurā tehnoloģijām ierādīta autorības, nevis konceptuāli vizualizējoša, komunikatīva vai pētnieciska loma.

 

Ironija par vernisāžu

Mākslīgā intelekta ģenerēti mākslas projekti vairs nav kaut kas radikāli jauns mūsdienu pasaulē, taču spontānu iedvesmu imitējošs tehnoloģiju darbs, piemēram, attēlu vai dzejoļu radīšana, gūst popularitāti drīzāk kā spēle, nevis nopietns intelektuāli estētisks jauninājums. Ļaudis vēro mašīnu spēju atdarināt tās cilvēka dzīves formas (emocijas, radošumu, estētisko jūtīgumu), kas klasiskajā izpratnē bioloģiski dabisko, dzīvo atšķir no mākslīgā. Līdzīgam skatienam interneta un sociālo tīklu kultūrā tiek pakļauti arī, piemēram, mājdzīvnieki un bērni, kā izklaidējošu faktu pasniedzot šo būtņu uzvedību tajās situācijās, kurās tie uzvedas sev netipiski, kā "pieaugušie".

Abi gadījumi apliecina it kā sen zināmu patiesību, ka pieaudzis cilvēks, viņa uzskati, vajadzības un paradumi joprojām ir arī visu citu lietu mērs. Līdzšinējie vērojumi liek domāt, ka mākslīgā intelekta radošā potence mūs interesē kā spēja atdarināt cilvēka radošumu, tīksminoties par līdzīgo vai, gluži otrādi, nespēju sasniegt cilvēku līmeni. Šķiet, ka mūsu izpratne par mākslīgā intelekta iespējām vismaz pagaidām ir diezgan primitīva, taču Ginta Gabrāna izstāde piedāvā palūkoties uz to padziļinātāk – ne tikai kā uz jaunu rotaļlietu, bet kā jaunu struktūru, no kuras ir iespējams atvasināt nākamās.

Kā izstādes jaunradīto darbu izejmateriāls ir izmantotas dažādu laikmetīgās mākslas institūciju publiski pieejamās izstāžu atklāšanas fotogrāfijas (tās ir skatāmas arī ekspozīcijā), starp rindiņām ļaujot nolasīt ironiju par vernisāžu kā atsevišķu mākslas dzīves žanru un tā pārspīlēto nozīmi kultūras dzīvē. Atklāšana ir ne vien mākslas svinības, kurās ir iespēja satikt kolēģus un skatītājus, bet arī statusa un piederības apliecinājums ar visu no tā izrietošo pozējošo samākslotību. Ginta Gabrāna atlasītās fotogrāfijas ir savstarpēji līdzīgas kompozicionāli, arī žestu, pozu, izteiksmju ziņā. Tādējādi vizuālais materiāls, kuru ir "atdarinājušas" tehnoloģijas, ir kas vairāk par abstraktiem, bezpersoniskiem cilvēku portretiem, tas sevī ietver ironisku "atklāšanu" ikonogrāfiju, kuras iezīmes uzsvērtas tieši mākslīgā intelekta ģenerētajās kompozīcijās – tajās pārsvarā ir redzamas sievietes, uz krūtīm sakrustotas vai vīna glāzi satvērušas rokas, smaidā sastingušas sejas, atturīgos toņos ietērpti un statiskas pozas ieņēmuši ķermeņi triju ceturtdaļu pagriezienā. 

 

Tehnoloģiju autonomitāte

Mākslīgais intelekts šīs formālās figurālās iezīmes ir atkārtojis un sakārtojis jaunā kārtībā, kura, kā norāda izstādes kuratore Inga Šteimane, atgādina modernisma glezniecības pirmsākumus un tās pārstāvju attieksmi pret fizisko realitāti, nepieciešamību pārveidot tās formas. Līdzība it kā formāla, taču nemaz ne tik nejauša, atminoties XIX un XX gadsimta mijas tehnoloģiskā progresa nestās izmaiņas kultūrā, tostarp fotogrāfijas kā realitātes fiksēšanas instrumentu.

Līdzīgi kā agrīnā modernisma māksla, arī mākslīgā intelekta programma šķiet attālināmies no uzdevuma dokumentēt fizisko pasauli un pievēršas jaunas vizualitātes ģenerēšanai. Taču šīs līdzības ar glezniecības tradīcijām nevajadzētu arī pārspīlēt vai vulgarizēt, līdzīgi kā agrīnās fotogrāfijas piemērus skatīt tikai kā glezniecībai radniecīgu, tehnoloģiski labāk attīstītu realitātes fiksēšanas mediju. Ginta Gabrāna izstādē tiek aktualizēta šo tehnoloģiju autonomitāte, nevis to "mākslinieciskums", "mākslīgums" vai "inteliģence" kā cilvēka prasmes atdarinājums.

Gan jaunģenerētajos attēlos redzamie deformētie, it kā izsmērētie personāži, gan paši attēli ir sava veida mutanti – motīvs, kas ir viens no centrālajiem Ginta Gabrāna darbu aspektiem. Tikpat svarīgi māksliniekam ir bijuši arī optikas, redzēšanas un redzamības procesi, un Lielo fināla atklāšanu tas ļauj interpretēt kā stāstu par mākslīgā intelekta skatienu, to, kā tas redz un uztver mūsu pasauli. Aktualizējot mūsdienu tehnoloģiju jaunradītās redzamības un redzēšanas iespējas, mākslīgā intelekta radītos portretus var uztvert kā savdabīgu spoguli, iespēju uz sevi palūkoties no malas, jauna vizuālā skatpunkta.

Stacijas Dubulti telpās ir eksponētas attēlu digitālās izdrukas, 2000 fotoattēlu no izstāžu atklāšanām, kas izmantoti neironu tīklu apmācībās, videoprojekcija, kurā attēli mainās, it kā izaugot cits no cita komponista Platona Buravicka mūzikas pavadībā. Šķiet, ka tieši videodarbam piemītošā kustība visspilgtāk atklāj šīs jaunās realitātes attēliem raksturīgo formu deformācijas iedarbības spēku, ko paspilgtina skanējums, visam saplūstot kādā mistiskā irealitātē.

Lai gan mākslīgais intelekts ir cilvēka radīta sistēma, vienlaikus cilvēkiem tā joprojām ir sveša un līdz galam neizzināma, jo tās darbības un loģikas nianses nav iespējams pilnībā paredzēt. Šī atziņa ir teju katra zinātniskās fantastikas sižeta pamatā. Arī Gints Gabrāns – līdzīgi zinātniekam Viktoram Frankenšteinam – rada algoritmu, kas rada jaunas formas, taču galarezultātu kontrolēt nevar un tajā piedalās drīzāk kā vērotājs un sakārtotājs. Man netop līdz galam skaidrs, vai hibrīdattēli ir virtuālās vai mums ierastās realitātes atspulgs, – visdrīzāk to abu saskarsmes zonas atspulgs, piederīgs gan vienai, gan otrai pasaulei.

Jebkurā gadījumā darbi ir aizraujošs domu materiāls, kas liek stingrāk apzināties savu atbildību par to, ko radām un esam sev pieradinājuši. Ar to es domāju ne vien robotus, bet arī mākslas tradīcijas. Ginta Gabrāna izstāde nekādā ziņā nav līdzšinējo attēlošanas tradīciju un mediju noliegums, tā, gluži otrādi, meklē jaunus artikulācijas veidus attēlošanas un skatīšanās iespējām, turklāt dara to ar tādu vērienu un smalkumu, kāds Latvijas izstāžu zālēs novērots ļoti reti.

 

Gints Gabrāns

Izstāde Fināla lielā atklāšana

Mākslas stacijā Dubulti līdz 13.IX

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja