Laikmetīgās mākslas centrā Kim? ir atklāta Ata Jākobsona personālizstāde Režģis. Tā būs skatāma līdz 29. martam. Atis Jākobsons ieguvis maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, taču strādā ar dažādiem medijiem, to vidū ogles zīmējumu, video un instalāciju. Izstādē Režģis pirmo reizi ir aplūkojamas fotogrāfijas. Atis Jākobsons regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs. Par 2015. gadā Mūkusalas mākslas salonā notikušo izstādi Dark Matter viņš tika nominēts Purvīša balvai un saņēma Dienas gada balvu kultūrā. Atis ir viens no retajiem māksliniekiem, kurš nevairās par saviem darbiem runāt garīguma kontekstā – kā pirmatnējā, viņpus esošā un dievišķā meklējumiem.
Ar Ati satikāmies neilgi pirms izstādes atklāšanas un izstaigājām Berga bazāru, meklējot klusāku stūrīti sarunai. No ogles pēdām uz viņa pirkstiem bija lasāms, ka gatavošanās izstādei rit pilnā sparā. Tajā viņš pievēršas režģim kā neredzamai, bet klātesošai struktūrai, kas savērpj parādības, idejas un žestus.
Tavā CV rakstīts, ka tu patlaban dzīvo un strādā Berlīnē un Rīgā. Kur pēdējā laikā vairāk uzturies?
Man nepatīk pārāk daudz dalīties ar informāciju par privāto dzīvi. Nezinu, varbūt es dzīvoju abstrakcijā, un man šķiet, ka šādi fakti uzreiz piesaista realitātei. Es pasniedzu akadēmijā (Latvijas Mākslas akadēmija – E. G.), šo rudeni un ziemu sanācis vairāk būt Latvijā, bet tūlīt atkal braucu uz Berlīni. Rīga šobrīd vairāk ir bāzes vieta. Aizbraucot uz Berlīni, nesaprotu, kāpēc tik ilgi esmu bijis prom, un, kad esmu šeit, pamazām sāku aizmirst par Berlīni. Domāju, ir daudz dažādu veidu, kā dzīvot. Negribu atteikties ne no vienas no šīm vietām. Gan jau Latvija velk atpakaļ, ja reiz turpinu te atgriezties.
Nodarbojoties ar mākslu, vai tev ir svarīgi, vai esi Rīgā vai Berlīnē?
Jautājums ir par dzīves kvalitāti. Latvijā it kā ir iespēja vairāk fokusēties darbam, bet ikdiena mazāk iedvesmo. Berlīnē atrast darbnīcu ir praktiski neiespējami, daudzas mākslinieku darbnīcas tiek pārbūvētas par smalkiem īres dzīvokļiem, un mākslinieki ir spiesti meklēt darbnīcas ārpus pilsētas. Projektus vairāk realizēju šeit, bet idejiski, saturiski tie vairāk veidojas Berlīnē. Pasaules konteksts ir būtisks. Taču arī Rīgai ir plusi, citādi es šeit nebūtu. Nav tā, ka esmu šeit un čīkstu. Izvērtēju, kas kurā brīdī man ir būtisks. Iespēja pasniegt akadēmijā ir fantastiska pieredze. Attiecības ir veidojušās šeit – studijas, draudzība. Kaut kur citur tomēr esi svešinieks. Tā es dzīvoju, visu laiku braukāju. Patlaban pārsteidzoši ilgi esmu bijis Latvijā.
Pastāsti par izstādi Režģis.
Kad tik ilgi ir būts procesā, domājot, kāpēc un kas tas ir un ko tas man nozīmē, pirms izstādes vienā brīdī ir tā, ka…
Tukšums galvā?
Jā, jo informācija jau ir ļoti sablīvēta. Pašlaik šķiet, ka vienkārši ir jāizdara un pietiek klejot pa domu bezgalīgajiem plašumiem.
Es ļoti mēģināju saprast ar prātu, kas tas būs, un to izskaidrot. Vienā brīdī tas kļūst par strupceļu. Protams, ir pētniecības laiks, kad tu vāc informāciju, Google ir brīnišķīga (smejas), grāmatas un internets, mākslas darbi, kas par to tēmu jau bijuši, muzeji, Londona, Berlīne. Tas viss ļoti aktivizē šo lauku, bet, kad sāc taisīt darbus, pieslēdzas pilnīgi citas maņas. Sapratu, ka man nav simtprocentīgi jāzina, par ko ir izstāde, ir jāļaujas jaunradei, un ļoti daudz kas nāk… Negribas tās saukt par atbildēm. Tie vairāk ir jautājumi. Tas man iedeva vieglumu. Tāpēc izvairos no stāstīšanas, kas ko nozīmē, tas drīzāk ir par pašu pieredzi.
Mani interesē, cik ļoti varam abstrahēties no realitātes. Domāju, tas ir saistīts ar braucieniem uz Himalajiem, meditāciju, vēlmi atslēgties no nebeidzamās domu lavīnas, no tiem režģiem un mežģiem. Taču neesmu meditācijas pasniedzējs. Esmu tai pieskāries, grūti teikt, cik virspusēji vai padziļināti, – tik, cik esmu paspējis. Caur elpošanu, maņu novērošanu saproti, ka viss ir ļoti pārejošs, iluzors. Mēs uz kaut ko reaģējam, bet prāts pārspīlē tā nozīmīgumu. Kad saproti, ka viss ir iluzors, ar to var sākt strādāt. Nevis pasaule tevi ietekmē, bet tu sāc to kontrolēt. Es mēģinu pa šādu apvedceļu. Tad ir kalni, personīgā pieredze…
Vai uz kalniem brauc regulāri?
Kalni vai džungļi – jā. Virs līmeņa, kur aug koki, tiešām izskatās kā uz Mēness vai Marsa. Aukstums, skarbie laikapstākļi gandrīz vai piespiež iedziļināties sevī, varbūt tāpēc meditācija nāk tieši no šiem apvidiem. Taču par režģi – bija viens brīdis, kad es vēroju pasauli un šķita, ka jebkas, kas te notiek, ir saistīts, ka režģis caurstrāvo...
Vai tas ir prāta režģis?
Nē, drīzāk metafiziskais. Piemēram, mēs sastāvam no atomiem, tie kustas, vibrē, un tas, kas mums šķiet ciets, patiesībā ir kustībā. Mēs to vienkārši ar savām maņām neuztveram. Starp atomiem ir kaut kāda kārtība, ko var nosaukt par režģi, tam nav jābūt simetriskam. Arī tukšums veido režģi.
Domāju, man tas nāk no vēlmes izprast matemātiskās formulas, kas ir atrodamas dabā. Attiecības. Es režģi redzu kā struktūru, kurā mēs domājam, funkcionējam, kuru piepildām. Bija laiks, kad es tik ļoti biju abstrahējies, mēģinot apzināties, ka jebkura doma ir iluzora tādā ziņā, ka tā neeksistē, ka tā ir prāta produkts, līdz ar to viedokļi, priekšstati, patīk, nepatīk – tas viss ir ļoti nosacīts.
Protams, bet katram cilvēkam taču tas ir tik ļoti nozīmīgs – viņa domas, sapņi, priekšstati vai kāda cita priekšstati par viņu.
Man šķiet, ka mani interesē nonākt tur, kur šo domu vairs nav. Ieraudzīt, kas ir aiz tās sauktās dzīves. Izklausās baigi skaļi. Vienkārši izkāpt ārā uz brītiņu. Atslēgt programmu, kurā es funkcionēju.
Izstādes tekstā citēta mahājānas budisma sirds sūtra. Vai izstāde ir arī budisma priekšstatu ietekmēta?
Jā (smejas). Es tiešām neesmu kompetents runāt par budismu, to apgūstu, reizēm aizbraucot uz Nepālu, pasēžot kādā retrītā, bet man patīk ideja, ka visa pamatā ir tukšums, un mēs to piepildām. Mūžīgais jautājums, kas mēs esam.
Kad par to runā, izklausās mazliet kukū, bet esmu sapratis, ka neviens neiedos atbildes, kas ir dzīve, kas mēs esam un ko šeit darām, kas ir apziņa, kas ir prāts. Atbildes ir pašam jāatrod. Un tās mainās, jo pieredze mainās, katru dienu tu esi cits tu. Ja ilgāku laika posmu esmu ticējis konkrētai struktūrai, kas man kā indivīdam jādara, kādi ir mūsu sabiedriskie pienākumi, ja tas sabrūk, var iestāties apjukums.
Tagad manī ir parādījusies neremdējama vēlme uzzināt. Vienalga, vai tas ir patiesi vai nepatiesi, bet likt kopā informāciju, gūt pieredzi. Ne tikai izprast savu psiholoģisko būtni, bet saprast, kā es funkcionēju atomu līmenī. Tāpēc ir režģis, jo tas savā ziņā ir atsacīšanās no personīgā un vēlme izprast fundamentālo. Arī tas skan skaļi, bet es mēģinu tam pieiet rotaļīgi, ka var būt gan tā, gan citādi. Jau kādu laiku uz A4 lapām velku svītras, rūtis, novēroju no malas, ko dara fiziskais ķermenis, un man gribas saprast, kāpēc vienu svītru uzvilku vertikāli, otru horizontāli.
Tu pie mākslas vērsies ar tādiem pašiem jautājumiem, ar kādiem citi vēršas pie reliģijas vai zinātnes.
Tas viss jau ir saistīts, ne? Māksla vispār ir skaļš vārds. Bet, velkot šos režģus, līniju ritmus, pieslēdzas zemapziņa. Interesanti, kurā brīdī cilvēks saprata, ka viņš var veidot zīmes. Līnija man šķiet tiešākā pāreja starp iztēli un tās materializēšanos fiziskajā. Arī pieskārienu var sajust, bet līnija ir pieskāriens, kas atstāj zīmi. Notiek lēciens uz pirmatnējo cilvēku, kad viņš ar ogles gabaliņu uzvilka pirmo līniju. Ja es abstrahējos no tā, ko es zinu par mākslu, mākslas vēsturi, es nespēju šo darbību izskaidrot. Tas ir krustpunkts, kurā satiekas fiziskā un transcendentālā realitāte, un šis satikšanās punkts mani fascinē. Es atkal kaut kur aizmaldījos (smejas).
Izstādē ir redzamas arī fotogrāfijas. Vai šī ir pirmā reize, kad izstādi fotogrāfiju?
Kaut kad sen esmu izstādījis fotogrāfijas, akadēmijas pirmajā kursā. Mācījos gleznotājos, nezinu, kurā brīdī, negribu nevienu vainot (smejas), bet pastāv nošķīrums – vai nu tu dari to vai to. Ir bijuši komentāri, ka manas fotogrāfijas ir pārāk gleznieciskas vai ka es varu gleznot, tāpēc man jāglezno. Sapratu, ka negribu līst vēl vienā lauciņā. Taču es diezgan daudz fotografēju, man tas ir domāšanas process.
Mani ļoti interesē gaisma, kā tā iedarbojas uz objektiem, gaismēnu vērojumi. Tas arī ir viens no veidiem, kā abstrahēties no domu realitātes. Gaismēna nav politiska, nav sociāla, tā vienkārši ir un stāv pāri visai tai jezgai, kas notiek uz pasaules, cilvēka radītajam absurdam. Gaismēnas vērošana savā ziņā arī ir meditācija. Fotogrāfija palīdz, jo es neuzgleznošu katru stūri, kur uzspīdējusi saule. Arī ceļojumos kamera ir līdzi. Ilgu laiku domāju, ka šīs bildes ir skices gleznām. Tad sapratu, ka, pirmkārt, es visu neuzgleznošu, otrkārt, gleznā nevar saprast, vai tas ir noticis fiziskajā realitātē vai es to esmu izdomājis. Tā kā tagad strādāju ar ilūziju, pretstatiem reāls un nereāls, formu un vienlaikus bezformu, man bija svarīgi parādīt materialitāti – ka tas ir noticis fiziskajā plānā, nevis tikai mentālajā.
Mūsu sarunas sākumā teici, ka šīs pašas ainas mēģināji arī gleznot, bet gleznas tev šķita pārāk konkrētas salīdzinājumā ar fotogrāfiju. Savukārt kādā no tavām iepriekšējām intervijām lasīju, ka nevēlies izmantot fotogrāfiju, jo tā tev šķiet pārāk konkrēta salīdzinājumā ar glezniecību.
Zini, tāpēc vispār jāizvairās no…
Intervijām?
Apgalvojumiem, jo kad tu kaut ko pasaki… Man šīs bildes joprojām ir par konkrētu (smejas), bet patlaban būtiska ir tieši materialitātes aktualizēšana. Strādāju ar ļoti klusu gaismu, krēslu, kurā gandrīz neko neredzi, bet vēl spēj uzmirdzēt atspīdumi no padebešiem. Gleznojot no realitātes, man ir vēlme uzgleznot tieši to, ko redzu. Gadījumā, ko minēju iepriekš, es interpretēju fotogrāfiju. Ja es, pieņemsim, gleznotu tevi, es gribētu uzgleznot to, ko redzu. Ja es tevi gleznotu pēc fotogrāfijas, varbūt vairāk pievienotu savu sajūtu.
Tātad tev ir vajadzīga fotogrāfija, lai tu varētu vēl vairāk…
…abstrahēties, attālināties no realitātes. Man šķiet brīnišķīgi, ka var pārplūst no viena medija otrā un tie kopā veido jēgu.
Vai gleznojot, zīmējot tu daudz domā, vai tas ir intuitīvs process?
Gan, gan. Ir brīži, kad tas ir ļoti intuitīvi, ir brīži, kad mēģinu to kaut kur virzīt. Tie paši dzenbudisma meistari – viņi jau nekur neplūst. Viņi ir ļoti klātesoši, doma tiek virzīta konkrētā virzienā. Es mēģinu saprast, ko līnija pasaka, vai tā kaut ko pasaka, bet ir vajadzīgs arī izšvīkāties, izārdīties. Tas palīdz izkāpt ārā no savas uztveres ierobežotības. Domāju, ka šī izstāde ir par šo robežu plešanu un uztveres maiņu, tāpēc ir interesanti, ka beigās tā ir ne par ko (smejas). Es runāju par tukšumu, kaut kādu iluzoru režģi, kas ir visa pamatā, kas atrodas starp atomiem, domām, sajūtām un notikumiem, un man patīk, ka arī izstādi var interpretēt kā tukšumu.
Droši vien likumsakarīgi ir radusies interese par Japānu, tās kultūru. Japāņiem ir vārdi, kurus mēs pat nevaram izprast, jo tie neietilpst mūsu domāšanas lielumos. Piemēram, "mā", kas tiek tulkots kā atstarpe, pauze, telpa starp divām konstrukcijas daļām. Arhitektūrā ir jēdziens «negatīvā telpa». Nevis tas, ko redzi, bet tas, kas atrodas starp to, ko tu redzi. Vari to izjust, bet nevari pieskarties. Man patīk, ka to nevar ielikt vārdos. Es labāk nolasīšu. (Meklē somā izstādes tekstu.)
"Telpiskā konstrukcija tiek pieredzēta pakāpeniski, izmantojot telpiskā apzīmējuma intervālus, vislabāk to raksturo kā telpas apziņu, nevis slēgtas trīsdimensiju būtnes izpratnē, bet drīzāk par formas un bezformas vienlaicīgu apzināšanos, kas izriet no redzes pastiprināšanās. Mā nav kaut kas tāds, ko rada kompozīcijas elementi, tas notiek cilvēka iztēlē, kurš piedzīvo šos elementus. Tāpēc mā var definēt kā pieredzi, kas saprotama ar uzsvaru uz intervālu. Mā ir aprakstīts arī kā tukšums, pilns ar iespējām, piemēram, solījums, kas vēl jāizpilda."
Mani fascinē kutinošā sajūta smadzenēs, lasot, piemēram, šo tekstu. Tur ienāk jauna dimensija, jauna domāšanas šķautne. Neesmu par to domājis apzināti, runājis, lasījis, tas pēkšņi ir jauns koncepts. Tam gribu pieskarties arī caur saviem darbiem, tā ir tāda spēlēšanās, nevaru pateikt – tagad jūs pieredzēsiet mā, bet varu uz to mudināt. Man patīk domas, kas apgāž to, kā līdz šim esmu skatījies uz pasauli. Saproti, ka var būt un, visticamāk, arī ir citādi, ka jebkura ideja par šo realitāti ir ļoti relatīva. Tā, protams, ir baigā fantazēšana, un es nezinu, vai tas ikdienā palīdz dzīvot. Pieļauju, ir cilvēki, kurus neinteresē kaut ko apgāzt, ka tas jauc galvu, bet man gribas atkal un atkal sev parādīt, ka man nav taisnība, spēt izkāpt no paša uztveres aprobežotības. Bērnībā mana mīļākā grāmata bija Alise Brīnumzemē.
Tev ir svarīgi, ko cilvēki domā par taviem darbiem? Vai viņi jūtas līdzīgi tev, kad uz tiem skatās?
Kaut kādu manis daļu tas uztrauc, un es par to domāju. Taču brīdī, kad darbi top, primārais ir transformatīvais moments, ka es izdaru kaut ko, ko neesmu paredzējis. Pieņemsim, es velku tās svītras un vienā brīdī ieraugu kaut ko, ko ar prātu nevarētu izdomāt. Jaunatklājums man ir ļoti svarīgs, tajā brīdī notiek kaut kāds brīnums.
Skaidrs, tu jau to minēji, ka ikvienam ir sava pasaule, uztvere, mēs interpretējam lietas pēc savas prizmas. Es varu piedāvāt ieskatīties savā. Būtībā tā ir savas iekšējās pasaules izvēršana uz āru. Kādu tas var uzrunāt, kādam tas var likties interesanti, citam – pilnīgi garlaicīgi. Es to nevaru kontrolēt. Taču pieļauju – ja viņš ir atnācis paskatīties, ja viņu vispār interesē, ko es daru un kā redzu pasauli, kaut kas jau ar to skatītāju notiks. Kaut vai uzdos jautājumu, kāpēc kāds vispār kaut ko tādu dara, kas viņam – darīt nav ko (smejas).
Esmu ļoti miermīlīgs mākslinieks, bet tieši kaut kad par to domāju, kāpēc nedrīkst taisīt nepatīkamu mākslu. Tas, vai mākslinieks patīk, nenosaka to, cik viņš ir labs. Māksliniekam nav jāizpatīk. Ar savu viedokli un redzējumu viņš var aicināt uz sarunu.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
