Vai Latvijas valdībai cilvēktiesības ir par dārgu?

Ir dzirdēts, ka galvenie argumenti ir, ka šīs tiesības valstij izmaksās pārāk daudz, pie tam protokola ratificēšana ļaus atsevišķām personām griezties ANO ar sūdzībām pret savu valsti. Latviju baida tas , kas nebaida ne Igauniju, ne Lietuvu, ne Bulgāriju, ne Rumāniju. Pirms 15 gadiem runājot par savas valsts nākotni mēs piesaucām bagāto skandināvu un rietumu valstu pieredzi un dzīves līmeni ko stādīt mums par paraugu un pēc kura tiekties. Pašreiz, mums nekas cits neatliek, kā par piemēru ņemt Igauniju, kur ir moderni ceļi, moderni cietumi, interneta pieeja satiksmes vilcienos (bez e-lietu ministrijas eksistences) un daudz modernāka un racionālāka valsts pārvalde.Patiesi, cilvēka un pilsoņa tiesības nenāk par brīvu un ja valsts to nesaprot, tad sabiedrībai ir valdībai par to jāatgādina. Eiropas vēsturē šādi atgādinājumi ir bijuši ļoti daudz, tikai žēl, ka Latvijā atšķirībā no pārējās Eiropas par to ir jāatgādina 21.gadsimtā, gan runājot par personām ar speciālām vajadzībām, gan par pensionāru tiesībām, gan par atsevišķu minoritāšu tiesībām, gan par demokrātijas tiesībām kopumā. Palūkojoties uz ANO konvenciju, kas veltīta cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, tā arī nav skaidrs, kas tad tā uztrauc Latvijas lēmējinstitūciju vadību? Izskatās ka tā ir nauda. Mūsu valstī cilvēktiesības tiek vērtētas naudas izteiksmē. Proti, ja nauda ir, tad tev ir tiesības, bet ja naudas nav, tad tev nav arī tiesību. Protams, ka nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi personām ar speciālām vajadzībām, pensionāriem un cilvēkiem kopumā nevar par velti, tam ir vajadzīgi līdzekļi. Bet man neticās, ka šie līdzekļi ir daudz vairāk Igaunijā, Lietuvā, Bulgārijā, Turcijā unn citās konvenciju parakstījušās valstīs.Problēma ir attieksmē, kura tiesības mēra dolāros, eiro vai latos. Problēma ir tur, ka mums tiesības piedāvā mērīt šajās naudas vienībās un mums piedāvā šīs tiesības nopirkt. Un tas vairs nav normāli valstī, ka vēlas būt Eiropejiska valsts. Protams, ka bez naudas nevar atrisināt daudzus jautājumus, bet ja ir pareiza attieksme, tad ir pareizas prioritātes un ir vēlme risināt jautājumus par pamatu ņemot cilvēku nevis naudas izteiksmi. Ja mēs palūkojamies uz dažādu ministriju un valdību izstrādātiem attīstības scenārijiem, tad visos bez izņēmuma ir apgalvots, ka mūsu galvenā vērtība ir cilvēks un cilvēka labklājība. Savukārt, ja mēs nonākam līdz izpildījumam, tad runājot par pensijām, mēs dzirdam Finansu ministru sakām ka viņu interesē tikai makroekonomiskie rādītāji un IKP pieaugums, ja mēs runājam par invalīdu tiesībām, tad mēs lasām Labklājības ministrijas dokumentus kuri ir pārbagāti ar skaitļiem par to cik maksās ANO konvencijas ratifikācija.Manuprāt ir pienācis laiks atzīt, ka Latvijas politikā kaut kas fundamentāli klibo ar politiskajām vērtībām. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs vēlējāmies veicināt individuālo atbildību un līdz ar to arī indivīda tiesības. Mēs vēlējāmies modernu valsti, kas atšķirībā no PSRS domā vispirms par cilvēku. Bet ieguvuši mēs esam ne tikai savstarpēji atsvešinātu sabiedrību, bet arī atsvešinātu valsti, kuras attieksme pret savu tautu neatbilst nekādiem priekšstatiem par Eiropejisku sabiedrību. ANO konvencija par tiesībām cilvēkiem ar speciālām vajadzībām un tai pievienotais protokols ir jāratificē nekavējoties un bez atrunām. Mums ir jāsāk ar attieksmes maiņu, tad mēs atradīsim arī līdzekļus. Savukārt, ja mēs nemainīsim attieksmi, nauda nebūs vajadzīga. Nebūs kam to tērēt.