"Cik patīkami tukšs," pēcpusdienā tiekoties galerijā Daugava savā izstādē Skata punkts, saka mākslinieks Jānis Murovskis. Draugiem un radiem – Muris. Tā viņš paraksta arī savus darbus. Izstādē Skata punkts apkopoti pēdējo divu gadu laikā tapušie darbi, kurus iedvesmojuši dabas motīvi – tumsa, zvaigznes, mēnesgaisma, lietus, atkusnis, straume, zibens, vējš, okeāns, tērcītes, kas, mašīnai braucot, skrien pa logu un veido patvaļīgus grafiskus musturus. Dabas motīvi sakrāti gan Jūrmalā, gan, iespējams, arī māksliniekam tuvajā Taivānā. Vai viņu iedvesmo arī pilsētas motīvi? "Jā, man ir tādi darbi. Augstceltnes, viss tas stiegrojums, tas jau arī teiksmaini," saka mākslinieks.
Drīkst aiztikt un apostīt
Pie žaketes atloka Murovskim piesprausta nozīmīte – kāds no Latvijas ciglīšiem vai tārtiņiem. Sacītā intonācija pirmajā mirklī ir grūti nojaušama. Vai tas, ka galerijā nedrūzmējas cilvēki, viņu sarūgtina? Neuztrauc? Liekas likumsakarīgi? Jānis Murovskis nekad nav bijis konjunktūras vai skaļas publicitātes cilvēks. Jāņa Murovska mīlestība kopš pirmajām izstādēm 90. gadu sākumā ir sietspiede, kurā viņš strādā savā autortehnikā un pārbauda aizvien jaunas šī žanra iespējas. To, ko pats ir sapratis, viņš kā profesors nodod tālāk studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā. "Vai es pats esmu laikmetīgs? Es nezinu. Un laikam man ir apnicis par to uztraukties. Es daru savu darbu tā, kā es to daru. Man pat negribas to saukt par mākslu. Tas šķiet tāds mākslīgs vārds, kas asociējas ar kaut ko elitāru un pielūdzamu. Iespējams, tāpēc es izvairos likt savus darbus aiz stikla, lai nezaudētu saiti starp darbu un skatītāju. Darbam drīkst pieskarties, to var apostīt. Šķiet, pat tādas īstas kritikas par maniem darbiem līdz šim nav bijis. Ir sajūta, ka no manis baidās. Nevar ielikt kaut kādos rāmjos, vai?" prāto mākslinieks.
"Svarīgākie biogrāfiskie dati: esmu dzimis 1961. gada 3. jūnijā Rīgā, Latvijā. Gulēju groziņā zem bērziem, uz groziņa malas sēdēja pieradināta vārna Krišs. 1961.–1968. gads – bērnu dienas kopā ar vecākiem – keramiķi Lavīti Mednieci un tēlnieku Imantu Murovski – pavadu Jūrmalā, Jaundubultos, vectēva celtajā "kazu kūtī", kur kādreiz tiešām turētas kazas un pie sienas augušas vīnogas. Brīnišķīgs palaidnību un nedarbu laiks," izstāžu cikla Neizprotamā attāluma sajūta katalogā (2014) raksta mākslinieks. Pagājušogad Marka Rotko centrā viņa izstādi Neizprotamā attāluma sajūta, kurai kā moto mākslinieks bija licis vārdus "teksta vietā esmu par emocionāli sarakstītām nullītēm, punktiņiem un strīpiņām", apskatījās tūkstoši. Neizprotamā attāluma sajūta ir kaut kas Murovska mākslai izšķirīgi būtisks. Viņš to meklē visdažādākajos veidos, sākot no brīža, kad bērnībā paskatījās uz Dziesmu svētku kopkori "no attāluma" kā uz milzīgu ornamentu. Otrs Murovska kredo ir kļūdas neesamība. Tās nav! Katra kļūda, viņaprāt, ir jauna iespēja. Vaicāts, vai studenti nemēģina demagoģiski izmantot šo pasniedzēja uzskatu, Murovskis atbild strikti: "Pamati ir jāapgūst." Pašam lietišķās skolas laikā ļoti esot patikušas gleznošanas nodarbības. Bet kaut kā sanācis, ka akadēmijā šī patika nosista. Bet vēlēšanās tomēr esot palikusi. "Kad mēģināju kaut ko prātīgu uzgleznot, šķita, ka nekas nesanāk. Tad nu izlieku savu krāsu sajūtu sietspiedē. Slāni pa slānim. Ar šiem krāsu slāņiem man ir kontakts," stāsta mākslinieks.
Vaicāts, vai viņam patīk aprunāties arī ar saviem skatītājiem, Murovskis saka: "Grūti ir iesākt. Bet, ja jūtu, ka ir interese, labprāt stāstu." Mākslinieks izstāsta epizodi ar divām kundzēm, kuras fotografējušas un ilgi pētījušas viņa darbu Kanālmala ar autora pavadtekstu – "Ap austeru gliemežvāku un tīklu grēdām riņķo divi kārni suņi, kuru izskats neiedveš uzticību" –, un visbeidzot teikušas: "Tos suņus gan mēs nevarējām ieraudzīt." Nē, par koncepciju Murovskis neuztraucoties: "Tas ir baigi forši, ka katrs var ieraudzīt kaut ko savu."
Kā daudz piedzīvojusi āda
Murovska rokrakstu iezīme ir haikām, epifāniskām liriskām piezīmēm līdzīgas tekstu rindas. Pats viņš tos sauc par "pagarinātajiem parakstiem" un uzskata, ka tā ir viņa darbu daļa, nevis kāds poētisks papildinājums. Iespējams, impulss nāk no bērnības, kad viņu fascinējuši garie viduslaiku grāmatu virsraksti. Pats dzeju gan vēl neesot gatavs rakstīt. Ja piemet tāpat galvā – grāmatiņa jau gatava, pasmejas mākslinieks, bet citādi Murovskis paškritiski saka: "Nu, nerindojas man tie vārdiņi tik veikli." Citiem spriest labāk. Ieklausieties kaut vai, kāds teksts pavada vienu no, manuprāt, izstādes skaistākajiem darbiem – sietspiedi Paslēpes – "Okeāna izskalotās klintis izskatās kā daudz piedzīvojusi āda. Zem tās slēpjas zelts". Zils, melns, violets, tumšbrūns saplūst vienotā Murovska "melnajā kvadrātā", kas pārklāts ar ažūri smalku ādas tīklojumu. Kad intervija jau ir beigusies, mākslinieks, šķirstot citas izstādes katalogu, atzīstas, ka mīl tumsu un bieži strādā līdz trijiem naktī, kad no "neizprotamās attāluma sajūtas" debesīs var ieraudzīt gan melnu, gan jau zilā nojausmas. Mākslinieka aci apstādina "smalkās dabas formas un lielās gaismas masas".
Cilvēks bez birkas
Jānis Murovskis ir retais latviešu mākslinieks, kuram ir bijušas vairākas izstādes Taipejā. Izstāžu sērijas Neizprotamā attāluma sajūta otrā izstāde 2015. gadā tika atklāta Taipejas lielākajā kultūras centrā National Sun Yat-sen Memorial Hall. Katalogā mākslas zinātniece Anita Vanaga raksta: "Ar īpašu pietāti viņš (Murovskis) izceļ starptautiskās Tokijas sietspiedes biennāles, kur sastapis daudz domubiedru." Otrajā biennālē 2009. gadā par darbu Pirmais sniegs Jānis Murovskis ieguva izstādes balvu. Savukārt pats mākslinieks pagājušogad Jūrmalas pilsētas muzejā sarīkoja Taivānas Grafikas asociācijas mākslinieku sietspiedes darbu izlasi Formosa. Skaistā sala. Izstāde bija iecerēta, lai kliedētu mītu par bambusiem un tīģeriem kā vienīgajiem motīviem Taivānas mākslā. Pats mākslinieks no cunftes brāļu estētikas un tehnoloģijām gan neko neesot aizguvis.
Kad vaicāju, kā viņš pats raksturotu savu rokrakstu, Jānis Murovskis sāk smieties: "Karināsit klāt birku?" Bet pēc mazām pārdomām tomēr izsaka minējumu: "Kaut kāds sapņainais romantisms…" Lizetes Upītes dokumentālajā portretā Taipejas izstādes vajadzībām mākslinieks stāv pie upes melnā mētelī. Palu ūdeņi upē ir sagrūstījuši regulāras formas, kas izskatās kā klājiens ar sniega ūdensrožu lapām. Karināt birku klāt šim savrupajam cilvēkam gribas vismazāk. Lai vēro.
Kur, kad:
Izstāde Skata punkts.
Galerija Daugava, Ausekļa ielā 1, līdz 18. martam. Otrdien – sestdien no plkst. 11 līdz 18.