Laikmetīgo mākslu ir pieņemts uzskatīt par internacionālu mākslu, kas, vienkāršoti skaidrojot, nozīmētu, ka mākslas valoda brīvi šķērso valsts robežas un mākslas darbi, radīti jebkurā planētas punktā, ir labi saprotami ikvienā citā. Realitāte, protams, nav tik vienkārša, un to atgādina mākslas izstādes – laikmetīgas un vēsturiskas, kas paredzētas kā valsts suvenīrs tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Latvijas simtgade ir īstais laiks pārdomāt, vai un kā latviešu māksla ir saprotama citu valstu skatītājiem un vai ģeopolitisks ierāmējums mākslas darbiem palīdz vai traucē. Šos jautājumus it labi izgaismo kustība pretējā virzienā, – piemēram, Rīgā nesen bija skatāma izstāde Ar septiņjūdžu zābakiem. Pietura – Somija. Darbi no Kiasma muzeja kolekcijas, ko nomainījusi Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi. Polijas Tēlniecības centra Oroņsko darbu kolekcija. Savukārt Dizaina un dekoratīvās mākslas muzejā no 16. februāra mūs priecēs 100 priekšmeti no Somijas – izstāde, kas iekļaujas Somijas simtgades mākslas eksporta programmā.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Izstādes nosaukums: Haiti māksla (japāniski: ハイチアート 展, nosaukuma angliskajā versijā vārds "izstāde" ir atmests: Haiti Art). Vieta: Kavasaki pilsētas muzejs, Japāna. Laiks: 2017. gada rudens. Teju visa pieejamā informācija ir tikai japāņu valodā. Izstādi veido mūsdienās vai nesenā pagātnē radīti glezniecības un tēlniecības darbi un kaut kas, ko varētu dēvēt par tautas daiļamatniecības paraugiem. Ir arī dokumentāli videomateriāli, kuru estētika nedaudz atgādina Discovery Channel. Gleznās, kuras veido ekspozīcijas lielāko daļu, dominē tropu, tas ir, nepazīstamas, silta klimata ainas, antropomorfi dzīvnieki, veģetācija, krāsas. Ir pa kādai atsaucei uz vēsturi vai ikdienas dzīvi, bet kopumā izstāde asociējas ar Anrī Ruso naivismu… Stop, šajā brīdī jākļūst piesardzīgam, jāaptur eirocentriskais kultūras un mākslas skatījums, jāapzinās savs dubultsvešinieka stāvoklis. Valodas barjeras dēļ netiekot klāt izstādes veidotāju sniegtajam kontekstam, tikai pieminot, ka publicitātes materiālos ir karte, kurā atzīmēta Japānas un Haiti atrašanās vieta, jāmēģina uzbūvēt savu.
Tālā Haiti tālajā Japānā
Izstādes norises vieta Kavasaki ir iedzīvotāju skaita ziņā astotā lielākā pilsēta Japānā un atrodas starp Tokiju un Jokohamu. Pilsētas muzejs atvērts 1988. gadā, un tā vieta Japānas mākslas institūciju hierarhijā nav skaidri saprotama, bet rodas iespaids, ka tas nepretendē uz starptautisku ekselenci, bet aptver gan interesi par pilsētas vēsturi, gan plašai auditorijai domātas mākslas izstādes, gan telpas koncertiem un pasākumiem. Par Haiti zināms, ka tā ir pirmā tumšādaino republika pasaulē, dibināta 1804. gadā veiksmīgas vergu sacelšanās rezultātā. Šo aspektu mākslas vidē popularizē arī 2015. gada Venēcijas biennāles Polijas paviljonā rādītā K. T. Jaspera un Joannas Malinovskas videoinstalācija Halka/Haiti 18 48’05’’ N 72 23’01’’ W, kura vēl šī gada sākumā bija skatāma arī Tallinā Kumu izstādē Ceļotāji. Ceļojumi un migrācija Centrāleiropas un Austrumeiropas laikmetīgajā mākslā. No starptautiskām ziņām saprotams, ka Haiti ir trūcīga, pēdējās desmitgadēs politiski nestabila valsts, kur 2010. gadā notika traģiska zemestrīce. Kāds biogrāfiju cienītājs varētu būt pamanījis, ka Žana Mišela Baskjā vecāki nākuši no Haiti, bet diez vai tas par šīs valsts mākslu varētu pavēstīt vairāk nekā Rotko izcelsme par Latviju. Visbeidzot, jāpaliek ar neskaidrību – kas, kādai auditorijai un kādā nolūkā veidojis šo izstādi un kāda īsti ir piedāvātās ainas saikne ar Haiti aktuālo mākslas procesu, mākslas vēsturi, kultūru, identitāti.
Šis piemērs, protams, ir diezgan ekstrēms un tieši tāpēc arī izvēlēts, jo pastāvīgs izstāžu apmeklētājs arī tepat Eiropā, Latvijā itin bieži saskaras ar līdzīgu problēmu. Izstādes, kuras savu vēstījumu un identitāti veido, nosaukumā vai apakšnosaukumā iekļaujot atsauci uz kādu valsti, var uzskatīt teju vai par atsevišķu žanru institucionālajā mākslas apritē, vai, precīzāk, šāds uzstādījums operē ar virkni specifisku uzdevumu, pieņēmumu un priekšstatu.
Aktuālās jubilejas
Patlaban aktuālās vairāku valstu nozīmīgās jubilejas – simtgade – spilgti izgaismo vairākus problēmas aspektus. Viens no tiem – vecais labais nacionālisms jeb, nedaudz izvēršot, nacionālas valsts modelis, kurā nacionālā māksla ir viens no atšķirības, pašapziņas un prestiža atribūtiem. Kritiski vērtējams tajā ietvertais pieņēmums, ka cilvēki, kas dzimuši noteiktā teritorijā, pasauli redz kādā noteiktā veidā, kas turklāt atšķiras no tepat kaimiņos dzimušo skatījuma un beigu beigās ir izsakāms kā nacionālā identitāte. Nesen Rīgas mākslas telpā atklāto izstādi Cilme (kuratore Elīna Ģibiete) pavada vārdi: "Mūsu cilme ir būtisks un dziļš jautājums, kura atbilde meklējama kā personiskajā intimitātē, tā valstiskajā kopumā. Cilme ir īpašu un neatkārtojamu elementu kopums, kas veido mūsu nācijas krāsu spektru, un neatkarīgi no tā, vai tas ir mierīgs, spītīgs, temperamentīgs vai inerts, tieši šo īpašo un īpatnējo sastāvdaļu kopums nosaka unikālo un raksturīgo Latvijas garšu." Lielākas nacionālās unikalitātes sajūtas labad izstādes telpā, kas atrodas zem tūristu iecienītā Rātslaukuma, informācija pieejama tikai latviski.
Racionalizējot nacionāli romantisko pozīciju, varētu paredzēt, ka no socioloģiskā viedokļa tie Latvijas teritorijā dzimušie, kuri vēlēsies kļūt par māksliniekiem (sabiedrība, šķiet, ir diezgan toleranta pret šādu profesijas izvēli, tāpēc tādu cilvēku būs diezgan daudz), visdrīzāk to darīs Latvijas Mākslas akadēmijā, kurā, ticams, iemācīsies savu pasniedzēju personiskās gaumes kopumā balstītu priekšstatu, kuru šie pasniedzēji ir guvuši no saviem tepat Latvijā sastaptajiem pasniedzējiem utt. Viņi reflektēs par savus pasniedzējus nodarbinošām vai Latvijas izstāžu zālēs redzamām mākslas problēmām un krietni retāk – par Latviju nodarbinošām sociālajām problēmām, un tādējādi atšķirsies no tiem, kuri gājuši citās skolās, redzējuši citu dabu un skatās citas ziņas. Vecs stāsts.
Daudzajiem valstu simtgades pasākumiem gan nevar piedēvēt šovinismu (nav nekādi trīsdesmitie…), tie drīzāk mudina domāt par maigo varu. Piemēram, Somijas simtgades programmas ietvaros 16. februārī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiks atklāta izstāde 100 priekšmeti no Somijas. Par spīti tam, ka šī valsts atrodas pavisam netālu un nekādā ziņā nav eksotiska, konkrētas, izvērstas, personiskas zināšanas par to Latvijā, iespējams, nemaz nav tik izplatītas, tāpēc šķiet gluži vietā izmantot simtgadi kā iemeslu, lai pastāstītu par Somijas vēsturi, tagadni, cilvēkiem, veicinot interesi un sapratni, vai vienkārši atgādinātu par to pozitīvā gaismā. Vēl jo vairāk – DMDM izstādes kontekstā norādītu uz Made in Finland kā gaumīgu, kvalitatīvu identitātes zīmi. Šādā izpratnē izstādi var skatīt ne tik vien kā maigo varu, bet arī kā reklāmu. Turklāt, ieraugot Somijas simtgades logo Arno Rafaela Minkinena fotogrāfiju izstādē nebūt ne tik tuvu kaimiņos esošās Zagrebas Mūsdienu mākslas muzejā, jāattopas, ka noteikti šī reklāma saistāma ar finanšu plūsmu, kas nenāktu par ļaunu ne pārāk pārtikušajām Austrumeiropas valstu kultūras institūcijām. Tiesa, duļķaināku nokrāsu šāda veida maigās varas izpausmes iegūst, atceroties, ka Rīgas biržā 2014. gadā notika azerbaidžāņu mākslinieces Marjamas Alakbarli izstāde Nakts mūzika, kas tā arī palika piesauktās sadarbības programmas ar Azerbaidžānas Mākslas muzeju vienīgā izpausme.
Rīgas biržā pašlaik skatāma izstāde Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi. Polijas Tēlniecības centra Oroņsko darbu kolekcija. Tā ļauj palūkoties uz valstiskās pārstāvniecības problemātiku no cita aspekta. Galveno lomu spēlē veselas valsts – Polijas – vārds izstādes nosaukumā, kas aizēno piesaukto apaļo jubileju, kādas tik ļoti mīl svinēt mākslas institūcijas. No vienas puses, tas it kā ir pašsaprotami – runa ir par autoriem, kuri pārstāv šo valsti, turklāt izstāde ir balstīta Polijas mākslas institūcijas kolekcijā. Var pieņemt, ka runa ir nevis par kādu rafinētu maigās varas projektu, bet gan par noteikta veida klasifikāciju, kura atlasa autorus pēc dzimšanas vietas (līdzīgi kā kādreiz eksistējušais Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs vai Ārzemju mākslas muzejs). No otras puses, izstādes nosaukums tīši vai netīši rada asociācijas – gaidas? – ar reprezentatīvu veselas valsts tēlniecības pārskatu. Pietiek ar pagalam virspusējām zināšanām Polijas vēsturē, kultūrā – kaut vai tikai par platību un iedzīvotāju skaitu –, lai saprastu, ka šis ir pietiekami ambiciozs uzstādījums Rīgas biržas mainīgo izstāžu telpām, kas ir diezgan problemātiskas laikmetīgajai mākslai. Mākslinieku sarakstā netrūkst dažādu paaudžu starptautiski pazīstamu vārdu – Katažina Kobro, Edvards Krasiņskis, Magdalēna Abakanoviča, Miroslavs Balka. Arī Evas Akselradas video no izstādes, kura 2017. gadā tika nominēta Polijas jauno mākslinieku balvai Deutsche Bank Award. Tomēr, lai operētu ar uzvārdiem kā abstraktā telpā peldošām zīmēm, lai aiz Biržas zālē izliktajiem konkrētajiem darbiem saskatītu mākslinieku veiksmīgās karjeras, intelektuālās un estētiskās pozīcijas, visdrīzāk ir nepieciešama plašāka pieredze un zināšanas, nekā iespējams iekļaut vienā etiķetē. Savukārt, tās atmetot, skatīties izstādi iznāk mazliet virspusēji, un neieinteresēts skatītājs var nonākt arī pie pārliecības, ka "Latvijā viss ir labāks".
Ar eksotiku nepietiek
Polija vai Somija, protams, nav eksotiskas valstis – tās ir pietiekami tuvu, lai auditorija par tām šo to zinātu (taču nedaudz par tālu, lai vairākumam ar tām būtu personiska saikne) –, tomēr populārs iemesls iekļaut valsts vārdu izstādes nosaukumā ir tieši eksotiskums. Piemēram, atcerēsimies izstādi Ziemeļkorejas slēptie dārgumi, kura 2008. gadā notika Rīgā toreizējā Ārzemju mākslas muzejā. Solījums dot kaut nelielu ieskatu par kādu telpā vai laikā grūti sasniedzamu vietu ir publicitātes rīks, kas, jādomā, nav zaudējis savu aktualitāti. Tiesa, konkrētās izstādes gadījumā runa bija nevis par kādu drošsirdīgu latviešu infiltrāciju cilvēktiesību pārkāpumu citadelē (vai arī sausu, apolitisku akadēmiķu ilgtermiņa pētniecības projekta rezultātiem), bet gan par Nīderlandes mākslas fonda Springtime kolekciju. Dažādām privātkolekcijām bieži vien ar visnotaļ dīvainu, tostarp nacionālu, ievirzi tīri labprāt patīk ceļot, nereti piedāvājot apskatāmo valsti eksotizējošus informatīvos materiālus un izglītības programmu.
Latvija arī nav diez cik eksotiska valsts Eiropas koordinātās, un ticams, ka tās iedzīvotāju cilme un māksla ir precīzi tikpat unikāla vai neunikāla kā visām pārējām šī reģiona valstīm. Iztēlojoties simtgadi, iedomājoties, ka kāda Latvijas mākslas izstāde varbūt jau šobrīd ir ceļā, lai par to pavēstītu ārpusē, gribētos, lai tās nosaukums būtu nevis kāda slinki visaptveroša frāze, kas iekļauj valsts nosaukumu, bet tāda, kas atsaucas uz vēsturi, tomēr nemāca atbildes, aptver gadsimtu, taču ar konkrētu fokusu.