Šodien, 6. septembrī, Rīgas cirka ēkā tiks atklāts Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit. Radies kā reakcija uz ekonomiskās krīzes skarto Latviju, lai rosinātu sabiedrību reaģēt uz pārmaiņām mūsdienu pasaulē un pārdomāt dažādas izdzīvošanas stratēģijas, šogad ar izstādi, performancēm, lekcijām, filmu seansiem, ekskursijām un diskotēku festivāls svin savu desmito gadadienu. Vērienīgās svinības paredzēts turpināt nākamā gada maijā ar plašu festivāla noslēguma programmu vēl neizsludinātā vietā. Šoreiz Survival Kit pievēršas jēdzienam outland jeb "ārpuszeme", "svešzeme", apšaubot tradicionālo ģeopolitisko un kultūrtelpas dalījumu centrā un perifērijā.
Ar šī gada Survival Kit tiek pieteiktas festivāla desmitgades svinības. 2009. gadā, kad tas notika pirmoreiz, Survival Kit bija atbildes reakcija uz finanšu krīzi. Kā festivāls gadu gaitā ir mainījies, un vai mākslai joprojām vajadzīgs izdzīvošanas komplekts?
Pārsteidzoši, ka festivāls eksistē jau desmit gadu, jo, kā jau minēji, tas radās kā spontāna atbilde ekonomiskajai krīzei, un nekad nedomājām, ka tas būs festivāls. Pirmo Survival Kit rīkojām kā vienreizēju, unikālu notikumu, skatoties uz krīzes nomākto sabiedrību un milzum lielo tukšo ēku skaitu. Pēc tam katru gadu pārjautājām sev, domubiedriem un starptautiskajiem kolēģiem, vai ir jēga turpināt, taču vienmēr sapratām, ka jātaisa vēl.
Dabiski, tagad tas ir aktuāls pilnīgi citos aspektos – ne vairs ekonomiskās krīzes, bet politekonomiskās, ekoloģiskās situācijas un bēgļu krīzes kontekstā. Skatāmies uz problemātiku, kas kā akmens ūdenī iekrīt kādā pasaules punktā, un viļņi atnāk arī līdz mums. Pēdējos gadus aicinām starptautiskus kuratorus veidot festivālu kopā ar mums. Strādājot pie publikācijas par šiem desmit gadiem, mēģināsim izsekot pārmaiņām, kas notikušas gan sabiedrībā, gan mākslas kontekstā. Survival Kit ir mainījies arī formas ziņā. Sākumā tā bija atvērta, eksperimentāla platforma, liela daļa mākslinieku tika aicināti atvērtā konkursa ietvaros, izskatījām vairākus simtus atsūtīto priekšlikumu un mēģinājām no tiem izzvejot festivālam atbilstošos. Tagad festivāls ir kļuvis par profesionāli kūrētu mākslas izstādi, kurā strādājam ar kuratoru veidotu programmu. Taču joprojām Survival Kit notiek tukšās telpās. Pārsteidzoši, ka pagājis desmit gadu, bet Rīgā joprojām ir pilns ar tukšām telpām.
Šogad darbosimies Rīgas cirkā, un šī ēka jau ir soli priekšā mūsu ierastajai vietas kartēšanas stratēģijai, jo tur mums nav jāuztausta vietas radošais potenciāls, tas jau tur ir. Tur strādā lieliska komanda, kura transformē cirku starpdisciplinārā kultūras telpā, kas vairs nav tradicionālais cirks ar dzīvnieku izmantošanu, bet jauna tipa cirks, kuram klāt nāk izstādes, teātris, performances un citas aktivitātes. Varbūt tas ir mainījies – tukšās telpas vairs nesaistās ar bezcerīgu situāciju vai bankrotējušiem veikaliem, bet ar pozitīvu scenāriju. Kaut gan Rīga joprojām ir pilsēta, kas saraujas, un pilsētas centrs ir pilns ar vidi degradējošām ēkām.
Survival Kit izstādi veidojam sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā, tāpēc zem šī gada festivāla nosaukuma parādās arī Leer|Stelle jeb Tukšā telpa. Šī izstāde ir lielisks sadarbības piemērs, kurā redzam kā divu institūciju interese par tukšo Rīgas telpu atdzimšanu rezultējās kopīgā projektā.
Beidzot mēģinām pārcelt Survival Kit norisi uz pavasari. Konkurējot ar pārējiem festivāliem, kas notiek rudenī, – Homo Novus, Rīgas Starptautisko kinofestivālu Riga IFF, Baltijas pērli, Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu –, man vienmēr licies, cik nepareizi, ka cīnāmies par vienu un to pašu publiku, un arī pašiem nepietiek laika aiziet apskatīt pārējos rudens notikumus. Man šķiet, ka cilvēki nogurst no tik intensīva kultūras piedāvājuma un beigās izdomā sēdēt mājās. Desmitgades festivālu sadalīsim divos posmos, šis pirmais rudens pieturas punkts ir prelūdija. Sākotnēji domājām rudens notikumu taisīt kā nelielu tēmas pieteikumu, taču beigās tas atkal ir izaudzis līdz festivāla formātam. Taču galvenā sadaļa ir plānota nākamgad maija beigās. Tad pāriesim uz festivāla rīkošanu katru otro gadu, jo gada laikā saplānot un īstenot kvalitatīvu festivāla programmu ir ļoti grūti.
Šī gada festivāla tēma ir outland jeb ārpuszeme, svešzeme. Kāpēc tieši šobrīd ir svarīgi par to runāt?
Tēma radās sarunās ar mūsu uzaicinātajiem vieskuratoriem – Sumešu Šarmu no Bombejas, kurš vada iniciatīvu Clark House un ir viens no starptautiski pazīstamākajiem reģiona kuratoriem, un Anželsu Miraldu, kura nāk no Katalonijas, bet dzīvo ļoti nomadisku dzīvesveidu. Mēs mēģinājām identificēt, kuras patlaban ir tās tēmas, kas liek runāt par izdzīvošanu. Ideju par "svešzemi" skatām dažādos līmeņos – indivīda, sociāli politiskajā un ģeopolitiskajā kontekstā.
Runājam par indivīda piederības vai drīzāk nepiederības sajūtu sabiedrībai, kurā atrodies, tāpēc ka vai nu piederi pie kādas etniskās grupas, kas sasaucas ar krievvalodīgo sabiedrības daļu Latvijā, vai piederi pie kādas marginālas sabiedrības grupas, vai arī, piemēram, esi transpersona un tavs dzimums neiederas konvencionālās sabiedrības normās. Tas ļoti saistās arī ar migrantu stāvokli viņu mītnes zemēs, kur liela daļa šo indivīdu nevar iesakņoties. Redzam arī tendenci, kas pēdējā laikā pieaug, – labējo populismu, kas kļūst par vadošo ideoloģiju lielā daļā Eiropas valstu un ārpus Eiropas robežām. Pie varas esošie arvien vairāk propagandē konservatīvu politiku, kas ietekmē arī sabiedrības attieksmi pret citādo – citādi domājošo, citāda izskata cilvēku, daudz ko, kas ir citāds. Skatāmies arī uz attiecībām starp centru un perifēriju un mēģinām pateikt, ka Rīga var būt svarīgāka par Berlīni un Bombeja var būt svarīgāka par Parīzi, jo viss ir atkarīgs, no kuras puses tu skaties.
Festivāla pavasara izlaidumā šīs tēmas izvērsīsim vairāk un iesim uz Pārdaugavu, kas rīdzinieku apziņā vienmēr ir kaut kas nesasniedzams. Tik tālu jau nav ko braukt! Telpas izvēli vēl negribam atklāt, bet varbūt tieši Pārdaugava ir jaunā Berlīne, nevis Rīgas centrs?
Kādi mākslinieki šogad piedalās Survival Kit?
Iezīmējam vairākas tēmas, ko minēju iepriekš, bet daudzos darbos parādās arī atsauce uz cirku, jo mums ir svarīgi mudināt māksliniekus izmantot telpas specifiku. Īsti neesmu baltās telpas fane. Ja varu izvēlēties, man patīk strādāt ar telpām ar vēsturi un kontekstu. No pazīstamākajiem māksliniekiem jāmin duets Slavs and Tatars (Slāvi un tatāri), kas pozicionē, ka strādā ar Eirāzijas reģionu, un mēģina salikt kopā Eiropas un Āzijas kontekstu. Agņeška Polska – mums ļoti patika kāds senāks viņas video, kurā viņa apspēlē vingrošanas nodarbības, kas sasaucas ar vietu, kurā tas tiks izstādīts. Krisa Lemsalu, igauņu māksliniece, kura nākamgad piedalīsies Venēcijas mākslas biennālē. Viņas darbs būs ziloņu stallī – reizē gan par sabiedrību, gan par dzīvniekiem.
Kaders Atija, viens no mūsdienu zvaigžņu vārdiem, šai izstādei pielāgo darbu, kas bija skatāms Dišāna balvas izstādē Pompidū centrā pirms pāris gadiem. Kasiuss Fadlabi no Sudānas apglezno sienu cirka pagalmā. Sibelje Kavalji-Baštusa, brazīliešu māksliniece, kas ir transpersona, veido performatīvu instalāciju Sonjas istaba. Sonja ir viņas alter ego, kas atgriežas uz Zemes pēc atomsprādziena un pārvērš to par tūrisma galamērķi. Sonja dzied, uzņem viesus, performē, un viņas istaba ir skatāma arī pēc tam, kad viņas pašas vairs nav klāt. Ar performanci uzstāsies aktrise Iveta Pole, apspēlējot viltus ziņu tēmu un izmantojot materiālus no dažādiem ziņu avotiem no pagājušā gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Izstādē piedalās 13 mākslinieku, vairāk nekā desmit būs sastopami īpašajā atklāšanas notikumu programmā.
Kas ir kopīgs māksliniekiem, ar kuriem vēlas strādāt Laikmetīgās mākslas centrs?
Mūs īsti neinteresē lielie, visiem zināmie vārdi, kuri ir sen atklāti, visur izstādīti. Lielākoties strādājam ar aizmirstiem, neatklātiem un, mūsuprāt, ar lielu potenciālu apveltītiem māksliniekiem, tādiem, kas atrodas dinamiskā karjeras sākumposmā. Mūs noteikti neinteresē māksla kā prece – galeriju māksla, kurai ir augsts pārdošanas potenciāls. Dabiski, viens otru neizslēdz, bet mūs interesē mākslinieki, kuri strādā ar naratīviem, stāstiem, izpēti, atsedzot vēstures šķautnes vai aktuālo problemātiku.
Ir divi virzieni, kuros darbojas Laikmetīgās mākslas centrs. Viens ir uz izpēti vērstais, kurā strādājam ar vēstures materiāliem, pārrakstām neseno mākslas vēsturi. Otrs saistīts ar Survival Kit, kur koncentrējamies uz aktuālās situācijas atspoguļojumu laikmetīgajā mākslā. Īstenībā jau viss ir par vēstures rakstīšanu – ko iezīmē pašreizējā situācijā un ieliec vēstures kartē, tas kļūst par nākamo teikumu mākslas pavediena vērpšanā. Mums ir ļoti svarīgs mākslas darba vēstījums. Protams, tas var būt ietērpts dažādā formā, bet pilnīgi formāla māksla vismaz mani personīgi maz interesē.
Minējāt, ka Survival Kit desmit gadu jubilejai veltītajā grāmatā atskatīsieties uz pēdējo desmit gadu notikumiem mākslā. Vai pievērsīsieties Latvijas mākslai vai globāliem mākslas procesiem? Kādi ir jūsu galvenie novērojumi, kas ir noticis pēdējos desmit gados?
Tā kā mēs vēl tikai sāksim strādāt pie grāmatas, analīze īsti nav veikta. Protams, skatīsimies uz Latvijas mākslas procesiem starptautiskā kontekstā, un grāmatā tiks aicināti piedalīties starptautiski autori un rakstītāji, bet tas unikālais, ko varam piedāvāt pasaulei, ir novērojums par šī reģiona mākslas attīstību.
Pašreiz diezgan pamanāmas ir pārmaiņas mākslas valodas lietojumā. Runājot par pēdējiem desmit gadiem, mākslinieki tagad strādā ar diezgan aizšifrētu zīmju valodu. Vairākas reizes saviem studentiem esmu atsaukusies uz savu bijušo zīmēšanas skolotāju Karkunovu, kurš teica, ka laba kompozīcija ir, ja tu izdomā piecas figūras, bet uz lapas atstāj trīs un pārējās divas jāizdomā skatītājam. Dažreiz man liekas, ka mūsdienu mākslinieku darbos no piecu figūru kompozīcijas tiek atstātas tikai viena vai divas. Tas ir ļoti interesanti, bet man bieži pietrūkst pavediena, ko mākslinieks varētu dot skatītājam. Pašreiz nav arī kādas vienas dominantes, virziena, kas palīdzētu skatītājam orientēties. Nav vairs pareizās vai nepareizās takas, viss var būt pareizs.
Vēl ļoti interesanti – pirms desmit gadiem, kad darbojāmies Andrejsalā, organizējām vairākas starptautiskas izstādes ar interesantiem māksliniekiem, bet mums bija grūti uz turieni dabūt cilvēkus, jo tur bija dubļaini ceļi bez lampām! Viena no pazīstamām kultūras kritiķēm teica: kā tad var uz turieni iet, tur taču ir tik sliktas tualetes! Mums likās: nu kad tie turīgākie cilvēki arī sāks interesēties par laikmetīgo mākslu! Tagad situācija ir pilnīgi apvērsta – laikmetīgā māksla ir kļuvusi par stilīga dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu. Svarīgāka ir reprezentācija un ballītes, nevis mākslas darba radīšana. Ir stilīgi kolekcionēt laikmetīgo mākslu, būt mākslas patronam stilīgā institūcijā, taisīt ballītes ar mākslu un māksliniekiem. Bet tā ir glazūra, kas tevi apņem, un tu sāc justies ērti un komfortabli. Viss ir skaisti un estētiski, bet kaut kur tajā vidē pazūd mākslas sirdsapziņas un domājošā funkcija, paliek tikai "glamurčiks". No otras puses, protams, ir apsveicami, ka ir daudz cilvēku, kuriem ir līdzekļi un kuri atbalsta laikmetīgo mākslu, taču gribētos, lai tas būtu dziļāk un pamatīgāk, lai tas nepaliktu tikai virskārtas līmenī.
Šogad Rīgā notiek vairāki mākslas festivāli, arī pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, kas vairākkārt kritizēta Latvijas presē. Viena no galvenajām biennāles norises vietām ir bijusī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēka, kurā pagājušogad notika Survival Kit. Kā jūs uztverat biennāli – kā konkurentu vai sabiedroto?
Viens no Survival Kit uzdevumiem ir ieraudzīt tukšo telpu radošo potenciālu, un man ir prieks, ka vairākas Survival Kit telpas kļuvušas par biennāles mājvietām – gan Bioloģijas fakultāte, gan Boļševička. Nenoliedzami biennāle ar finansējumu, kāds nav pieejams nevienai Latvijas institūcijai, var paveikt milzīgi daudz, piemēram, atvest ļoti daudz viesu – tas ir pozitīvi Latvijas kultūras videi – un radīt mijiedarbību ar starptautisko vidi. Biennāle rada lielu vilni, un ļoti labi, ka Latvijas institūcijas uzsēžas uz šī viļņa. Mēs sadarbojamies ar biennāli mediatoru programmas ietvaros.
Tas, kas sākotnēji radīja pretrunīgo attieksmi, ir biennāles komunikācija, pozicionējot sevi Latvijas mākslas telpā. Man šķiet, tai ir divu veidu komunikācijas ceļi: kā tas tiek komunicēts iekšēji un kā – uz āru. Un ārēji vismaz sākotnēji tas izskatījās augstprātīgi patronizējoši. Taču ceru, ka biennāle arvien vairāk ievīsies Latvijas mākslas telpā un sadarbības iespējas pieaugs. Pēc pirmās reizes grūti spriest.
Kā jūs pārliecinātu skatītāju, kurš kopumā ir ieinteresēts kultūrā, bet līdz šim nav daudz interesējies par laikmetīgo mākslu, nākt uz Survival Kit?
Man šķiet, ka laikmetīgā māksla ir domāšanas vingrinājums un skatītājam, kuru interesē māksla kā domāšanas forma, tas būs interesanti. Survival Kit ir vēl paralēlās kvalitātes – tas vienmēr ir jaunas ēkas atklāšanas veids, un šoreiz tā ir unikāla iespēja ieskatīties cirka aizkulisēs. Arī man bija ļoti interesanti pirmoreiz ieraudzīt ziloņu stalli, plēsēju stalli un visas aizkulišu telpas – nebiju iedomājusies, ka kādreiz tajās nokļūšu. Vēl ir ļoti interesanti redzēt, kā cirks attīstās, sataustīt, kas tur būs. Piemēram, bijusī cirka direktore ar milzu lepnumu stāsta, cik ziloņu stallī bija ziloņu, savukārt dzīvnieku tiesību aktīvisti ar šausmām saka – redz, cik daudz ziloņu atradās šajā saspiestajā telpā! Satiekas divi stāsti, to ir interesanti redzēt. Arī Survival Kit publiskajā programmā tiek aktualizētas dažādas tēmas, kas ir svarīgas mūsu sabiedrībai paralēli mākslas norisēm.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
