Situācija Skandināvijā, kur visas šīs „zaļās” lietas nu jau ir iesakņojušās un, varētu teikt, ir viens no Ziemeļeiropas atpazīstamības zīmoliem, rāda, ka ir nepieciešami aptuveni 20 gadi, lai mainītu cilvēku attieksmi pret apkārtējo vidi. Mēs esam salīdzinoši maza zeme, un es pieļauju, ka pie mums tas varētu notikt arī ātrāk – jo vairāk tādēļ, ka ir iespēja mācīties no kaimiņiem, kur vides jautājumi tiek aktīvi risināti.
Un tomēr – vismaz pagaidām vārdi no darbiem mūsu valstī atšķiras. Ir dažādi normatīvie akti, tomēr tie īsti nedarbojas – kaut vai atkritumu šķirošanas jautājumā. Pirmkārt, joprojām nav efektīvi izveidots, plašs šķiroto atkritumu sistēmas tīkls; zinu daudzus cilvēkus, kas atkritumus šķiro tikai tādēļ, ka viņiem ir sava privātā automašīna un viņi var atkritumu maisiņus aizvest turp, kur ir šķiroto atkritumu konteineri. Taču tie, kuriem šādas iespējas nav un kuriem arī tuvākajā apkārtnē šādi konteineri nav pieejami, to nedara – jo tas ir sadzīviski pārāk komplicēti.
Ņemot vērā, ka atkritumu poligonos ir uzstādītas šķirošanas līnijas, es vismaz savā sadzīvē cenšos dažāda veida atkritumus likt atsevišķos maisiņos, un, lai arī tie nonāk vienā konteinerā pie manas mājas, tomēr uz līnijas tos sašķirot ir nesalīdzināmi vieglāk un ātrāk. Tas ir viens no veidiem, kā relatīvi vienkārši katram dot savu ieguldījumu šīs sistēmas ātrākā izveidē un attīstībā.
Daudzi apgalvo, ka šķirot nav jēgas, jo tāpat šie atkritumi netiek pārstrādāti – te nu varu teikt, ka tā nav taisnība. Latvijā, piemēram, pārstrādā ne tikai šeit savāktās PET pudeles, bet tās pat iepērk no Igaunijas, jo ražošanas jauda pieļauj lielāku apjomu pārstrādi.
Kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanu kopumā, uzskatu, ka lielākas pilnvaras jāpiešķir pašvaldībām, kuras teorētiski ir atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanas sistēmu un vides tīrību savā teritorijā, bet, no otras puses, tām nav mehānisma, kā cīnīties, piemēram, ar privātmāju īpašniekiem, kuri neslēdz līgumus ar atkritumu firmām, bet tā vietā atbrīvojas no saviem sadzīves atkritumiem, izmetot tos ceļmalās vai mežos. Diemžēl tādu vēl ir gana daudz.
Otra, manuprāt, kritiski svarīgā lieta ir pudeļu depozīta sistēmas izveide, par kuru tā kā tiek runāts, bet regulāri atrodas kādi šīs sistēmas pretinieki. Piedaloties lielajās Latvijas talkās, es redzu, ka meži ir pilni ar pudelēm. Mazāk stikla pudeļu, jo tās tomēr ir iespējams nodot, taču skārdeņu un PET pudeļu apjomi ir milzīgi.
Domāju, ka pat pussantīms vai santīms būs patiešām motivējošs faktors, lai parūpētos, ka pudele netiek izmesta kaut kur dabā, bet gan nodota veikalā vai arī iemesta īpašā automātā.
Paradoksāli, ka tie uzņēmumi un organizācijas, kas ir karstākie depozītu sistēmas pretinieki, lielākoties pieder tieši „zaļās” Skandināvijas valstu pārstāvjiem. Jo viņiem, par spīti savai pārliecībai un saviem ieradumiem, ir vienalga, kas notiks ar dabu pie mums.
Savukārt
liela daļa no mums joprojām dzīvo tādu vienas dienas dzīvi – nedomājot
par to, ka šodien izmestie atkritumi un dabai nodarītais kaitējums,
nenāks atpakaļ tikai mūsu bērniem vai mazbērniem, bet var atspēlēties
daudz ātrāk arī mums pašiem.