Kas māksliniecei Viktorijai Ekstai jeb, kā viņai labprātāk patīk tikt sauktai, Vikai iešaujas galvā, tas tūlīt arī uz mēles. Viņa uzdrošinās skaļi pateikt to, ko citi uzvedīgi noklusēs, un uzdot jautājumus, par kuriem citi pakautrēsies, un dara to ar dzirksteļojošu interesi par pasauli. Šķiet, Vikai ir sveša tik cilvēciskā vēlme izlikties labākai, un to pašu, skatoties tieši acīs, viņa sagaida arī no sarunu biedra.
Vikas raksturu es cenšos aprakstīt ne jau tāpat vien – šķiet, tas burtiski pārceļo uz viņas darbu, un tos (gan mākslinieces raksturu, gan darbu) var aplūkot kā vienu veselumu. Apguvusi fotogrāfiju pie Andreja Granta, kura skolai cauri izgājusi lielākā daļa Latvijā pazīstamo mākslas fotogrāfu, studējusi audiovizuālās kultūras programmā Latvijas Kultūras akadēmijā un Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā un papildinājusi zināšanas fotogrāfijā EFTI skolā Madridē, Vika savos darbos galvenokārt izmanto fotogrāfiju un fotogrāfisku arhīvu materiālus, dažkārt tiem pievienojot video, skaņu, tekstu vai dažādus atrastus objektus. Ar to palīdzību viņa liek zem lupas pasauli – un arī sevi pašu – vienlaikus antropoloģiskā zinātkārē un aizrautīgā rotaļīgumā, savos darbos balansējot uz dokumentālās un inscenētās fotogrāfijas robežas.
Līdz 18. jūlijam ISSP galerijā Berga bazārā Rīgā būs aplūkojama jaunākā Vikas Ekstas fotogrāfiju sērija Velnezers. Velnezers jeb Čertoks – apaļš un dziļš ezers ar ūdeni intensīvi zaļā krāsā – atrodas meža vidū Aglonas novadā, netālu no Vikas Ekstas vecāku mājām. Lai gan ezeru apvij dažādi mīti un noslēpumi, par ko nekautrējas vēstīt arī vietējā prese, latviešu folkloras krātuvē par to nav atrodama neviena liecība, stāsta fotogrāfe. Iespējams, uz šo reģionu braucis maz folkloristu ekspedīciju, bet varbūt tik liela interese par to parādījusies tikai nesen.
Mītu saraksts
Apņēmusies ticēt visam, ko viņai stāsta, Vika Eksta dodas uz Velnezeru, lai noskaidrotu, kāpēc tas pievelk gan tūristu barus, gan apkārtējos iedzīvotājus. Attēlu sērija sastāv no meistarīgi uzņemtiem Velnezera apkaimē sastapto vīriešu portretiem un notverta kadra no kāzu fotosesijas un ainavām, kurās gadalaiki rimti nomaina cits citu. Vika Eksta novēro gan ezeru, gan tos, kas nākuši to aplūkot.
Izstādi papildina saraksts ar Vikas kolekcionētajiem mītiem, kas apvij Velnezeru. Runā, ka Velnezerā nedzīvo zivis un tā apkārtnē nedzied putni. Runā, ka zivis un čūskas, kas dzīvo Velnezerā, ir caurspīdīgas. Velnezera ūdens ir smagāks par parasto ūdeni. Velnezers ziemā neaizsalst. Velnezeram ir dubults dibens, un zinātnieki nav spējuši izmērīt tā centrālās daļas dziļumu. Cilvēks, kas samērcējas Velnezera ūdenī, kļūst ļoti matains (vai arī zaudē visus matus). Dažkārt cilvēki staigā cilpās ap ezeru un vairākas stundas nespēj tikt projām, it kā viņus ar ezeru saistītu kāds neredzams spēks. Šo pašu neredzamo spēku dēļ Velnezera apkārtnē mēdz izgaist zirgi, automašīnas, velosipēdi un kameras. Velnezeru nav iespējams pārpeldēt, un, to, kurš peldēsies Velnezerā, pārņems ļaunie gari. Velnezerā iemestās monētas, kaut vietējo cītīgi makšķerētas, saglabā metēju neapzinātās vēlmes vai vismaz nodrošina, ka tie vēl kādreiz atgriezīsies šajā vietā.
Vika Eksta necenšas atspēkot mītus vai pierādīt, kuram taisnība, bet gan notvert Velnezera raksturu un īpatnējo pievilkšanas spēku, kas beigu beigās savaņģojis arī viņu. "Vispirms mani interesēja paskatīties, ko cilvēki tur dara, bet beigās mani pārņēma daba," intervijā ISSP galerijas programmas vadītājai Ivetai Gabaliņai saka Vika. "Piemēram, skatos, kā koki pamazām iekrīt ūdenī. Pavasarī, rudenī tur pārplūst kaut kādas daļas un sāk izskatīties mazliet pēc purviņa. Un tad vēl mazās, peldošās salas un peldošie koka gabali! Nekad nevari zināt, vai tie tur būs un kur tieši. Tā ir baigā lieta – meklēt peldošos objektus. Ūdens krāsa mainās atkarībā no apgaismojuma un sezonas. Ezers ir kā dīķis – apaļš un skatam aptverams. Vari vairāk ieraudzīt visādus sīkumus."
Daudz vientuļu sieviešu
Arī veidojot fotogrāfiju sēriju Dievs, daba, darbs, ar kuru Vika Eksta kļuva plašāk pazīstama (personālizstāde Kultūras pilī Ziemeļblāzma un Kauņas Fotogrāfijas galerijā, Rīgas Fotogrāfijas biennāles balva Meklējam jauno fotogrāfijā, balva ADC Young Guns Award), viņa pacietīgi pavadīja ilgu laiku vienā vietā, vairākkārt tajā atgriežoties un rūpīgi izpētot apkārtni. Esmu dzirdējusi citus māksliniekus sarauktu degunu sakot, ka viņi gan nevarētu darīt neko tādu. Varbūt tas ir tas, kas vēl ir raksturīgs Vikai Ekstai, – darīt ko tādu, kurā citi neuzdrošinātos atzīties (vai negribētu darīt). Kā rakņāties svešās atvilktnēs to īpašnieka prombūtnes laikā vai makšķerēt sīknaudu ārā no ezera.
Kaut kas "tāds" bija iejušanās pamestas lauku mājas mirušās saimnieces ādā. Vika Eksta pielaikoja mājā atrastās drēbes un priekšmetus, izspēlējot dažādas ikdienišķas situācijas, piemēram, drēbju lāpīšanu, mazgāšanos koka kublā, ūdens spaiņu nešanu no pagalma, un uzņēma pašportretus. Šī sērija sākās, kad 2013. gada vasarā Vika Eksta vairākas nedēļas asistēja īru fotogrāfam Deividam Krīdonam, kurš apceļoja Latvijas laukus, iemūžinot vecākās paaudzes cilvēku dzīvesstāstus. Kādu dienu abi atrada pamestu māju, kas atšķīrās no citām ar to, ka bija neskarta, it kā tās saimniece būtu izgājusi vien uz brīdi paciemoties pie kaimiņiem. Skapis bija pilns ar drēbēm. Vika mirklīga impulsa iespaidā dažas uzmērīja un uzņēma pašportretus.
Pēc tam viņa vēl pāris gadu turpināja braukt uz šīm mājām, cenšoties ikreiz tur pavadīt vairākas dienas, jo "nepieciešams laiks, lai mainītu prāta stāvokli", viņa saka intervijā interneta žurnālam FK. Visbiežāk Vika brauca viena, palika gan sarunātās naktsmājās, gan dažas reizes, pārvarot bailes un pretīguma sajūtu, nakšņoja arī šajās mājās. Uzņemot fotogrāfijas, māksliniece izmantoja tikai tās lietas, kas bija atrodamas uz vietas.
Sērijā Dievs, daba, darbs savijas stāsts par izzūdošu laiku, ikdienišķa, vienkārša darba noslogotu dzīvi, novecošanu un vientulību, lauku sētu izzušanu, paaudžu maiņu un fotogrāfijas medija performatīvo dabu. "Sākumā es domāju, ka projekts ir par vecas sievietes dzīvi. Pēc tam – ka tas ir par dažādām sievietes vecuma fāzēm. Mūsu valstī ir ļoti daudz vientuļu sieviešu, un viņām ir daudz jāstrādā, jo vīrieši sen ir miruši, aizbraukuši prom vai dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi neko izdarīt. Tas viss parādās manā projektā," stāsta māksliniece.
Liktenīgā blondīne
Vikas Ekstas nākamais projekts bija pašportreti liktenīgās blondīnes un brunetes ampluā, nepiesaistīti ne konkrētai vietai, ne laikam, gifu jeb kustīgu attēlu sērijā Snakes and Ladders (latviskojot – populārā galda spēle Cirks). Tas izstādīts interneta galerijā Ana nisi masa (anmgallery.com), un naratīva veidošanā ir aktīvi jāiesaistās skatītājam – viņa izvēle maina to, kādi attēli būs redzami nākamie, un līdz ar to – stāsta gaitu. Gifi tapuši dažādās pilsētās, dažādās valstīs, dažādā diennakts laikā, un tie attēlo gan ikdienišķas darbības, gan dramatiskus brīžus. Tajos ir kaut kas no film noir, kaut kas no padomju blokmāju estētikas – lai arī ar klišejām, tomēr melodramatismu uz zoba pavelkošs stāsts par liktenīgās sievietes mīlestības dienām un nedienām. Vīrieša tēls pavīd vienīgi tekstā, kas gluži kā mēmajā kino ik pa laikam parādās starp gifiem.
Pēc tam, kā nedaudz sagurusi no atrašanās kadra centrā, Vika pievērsās vīriešiem, kuri iepriekšējos darbos ir pieminēti, bet tā arī nevienā attēlā neparādās. Darbu sērijā Austrumeiropas vīrieši, kas top kopš 2011. gada, taču līdz šim publiski bijusi redzama maz, dokumentēti mākslinieces draugi, paziņas un nejauši sastapti dažāda vecuma vīrieši dažādā atkailinātības pakāpē. Viņi zina, ka tiek fotografēti, un apzināti pozē. Kāds kautrīgāk, kāds bravūrīgāk. Melnbalti, krāsaini, ar dažādām fotokamerām uzņemti attēli – atkarībā no tā, kas nu kuro reizi māksliniecei bijis pie rokas. Vika Eksta šos tipāžus kolekcionē.
Arī no visiem Velnezera vērotājiem līdz izstādei nokļuvuši tikai vīrieši. "Reliģijā teikts, ka sieviete ir kārdinātāja. Drīzāk vīrietis ir kārdinātājs, viņš kārdina sievietes. Ieraugi kādu, visādi dzīve var mainīties, dažkārt uz slikto pusi. Citreiz uz labo. Mani sieviete nekārdina, mani neinteresē," Vika Eksta stāsta Ivetai Gabaliņai. Iespējams, Velnezeru varētu nosaukt par vēl vienu Vikas pašportretu. Galu galā – videointervijā FK, atbildot uz jautājumu, kas ir viņas mākslas galvenās tēmas, Vika ietur pauzi un koķeti saka: "Es." Taču, portretējot sevi, Vika Eksta pamanās arī trāpīgi notvert pasauli, kas nonāk viņas redzeslokā.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
