Dažas dienas pirms Tautas sapulces Doma laukumā uzklausīju visnotaļ inteliģentas kundzes viedokli par Kalvīša valdības ministriem – valdību vajag gāzt, skaidrs, cik slikta un ciniska tā ir, bet dažus ministrus noteikti vajag atstāt amatos, jo viņi ir paaugstinājuši algas. Galu galā ir nozares, kurās sešpadsmit gadu laikā nekas nav darīts, bet tagad cilvēki beidzot saņem vai saņems vairāk naudas. Kad iebildu – tas bija valdības pienākums, ko tā tagad pilda aiz bailēm zaudēt krēslus, atbilde skanēja: Tas nav svarīgi! Svarīgākais ir tas, ka algas paaugstinātas! Tad novembra beigās izlasīju ziņu, ka Krievijas gāzes apgādes kompānijas Gazprom meitas uzņēmums lielāko pazemes gāzes krātuvi Eiropā plāno būvēt Vācijā, tā sašķobot daudzu Latvijas politiķu un uzņēmēju cerības tādu krātuvi būvēt Latvijā, Dobelē. Pirms gada ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs intervijā, vaicāts par Dobeles plāniem, sacīja: „...Dobeles gāzes krātuve ir perspektīvs virziens, bet ir jāievēro divas lietas. Pirmkārt, ir jāzina, cik šī krātuve ir liela un cik perfekti ir ģeoloģiskie apstākļi, lai gāze tur nepazustu. Otrkārt, Latvija ir relatīvi tālu no galvenajiem patērētāju centriem, un tas nozīmē, ka nāksies konkurēt ar gāzes krātuvēm Vācijas ziemeļos, konkurēt ar Nīderlandi un Beļģiju.(..) Idejas par to pavīdējušas tikai Latvijā, varbūt arī Vācijā un Krievijā.” Dažādas idejas tiešām pavīdēja, jo vēl pirms Latvijas – Krievijas robežlīguma parakstīšanas Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs Latvijas radio tiešraidē sacīja, ka nākamajā dienā pēc līguma parakstīšanas Krievijas premjers sēdīsies pie viena galda ar Kalvīti, lai runātu par Krievijas – Vācijas Baltijas jūras gāzes vada atzaru uz Latviju un ar to saistītām lietām. Tagad, pēc ziņas par gāzes krātuvi Vācijā, Latvijas gāzes pārstāvis jau sacījis, ka Eiropai gāzes krātuvju par daudz nebūs, gan jau investorus varētu atrast arī ārpus Krievijas un Vācijas. Protams, Kalvīša valdības mīlestība pret Krievijas gāzi labi redzama pēdējos gados, kad mūsu valdība liekas nedzirdam brīdinājumus par ne tikai ekonomisko, bet arī politisko atkarību no Krievijas. Īpašā valdības mīlestība pret Krievijas gāzi likusi izskanēt daudziem minējumiem par to, kādas kopīgas biznesa intereses varētu vienot Kalvīti, viņa partiju un Krievijas gāzes vīrus. Protams, tas, ko ar ironiju mēdz dēvēt par Vislatvijas gazifikāciju, tiek skaidrots ar to, ka gāze ir ekoloģiski tīrākā nekā ogles, ka cilvēkiem ir vajadzīgs siltums un elektrība. Un vakar, TV neparādītās dokumentālās filmas par Putinu skandāla fonā, parādījās Krievijas vēstnieka Kaļužnija kārtējais medusmaizes solījums – viņš pavēstījis, ka Latvijai varētu būt bezmaksas gāze, pateicoties valsts tranzīta sistēmām un apstiprinājis Krievijas interesi par mūsu dabasgāzes krātuvēm. Un piedevām paskaidrojis, ka Kremlis pirms kāda laika ir mainījis savu stratēģiju un nolēmis Latvijā strādāt ar partijām, kas ir pie varas, un nevis ar opozīciju. Tā sacīt, mēs jums miesai vajadzīgo, bet jūs mums...
Vēlreiz par cenu
Rakstot par miesas un dvēseles cenu un pieminot labdarības pasākumus, biju domājusi principus – kur ir tā robeža, aiz kuras sākas to pārdošana par maizes un drēbju gabalu? Protams, labdarības akcijās galvenais ir saņemt palīdzību grūtdieņiem un var jau būt, ka pārējam maza nozīme. Tomēr dažādi notikumi, sarunas un ziņas aizvien biežāk liek domāt par to, ka principu robeža gandrīz visās lietās ir kļuvusi neredzama, tādēļ to ir tik viegli pārkāpt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.