Divu nedēļu pārtraukums manos ierakstos radās tādēļ, ka šīs abas nedēļas biju Rīgā, kur Latvijas Mākslas Akadēmijā vadīju intensīvo kursu interjeru projektēšanā Vides mākslas 4.kursa studentiem. Nolasīju arī lekciju kursu par mūsdienu interjeru maģistra studijas programmas studentiem.
Kamēr dzīvoju Latvijā, man bija projektēšanas nodarbība katru nedēļu. Ņemot vērā to, ka šobrīd uzturos Norvēģijā, Akadēmijas vadība pieņēma lēmumu veikt pirmo mēģinājumu apmācīt studentus pēc cikliskās programmas principa. Tās pamatideja ir papildināt regulārās apmācības kursus ar intensīvajiem kursiem. Pēdējiem ir tā priekšrocība, ka tie nodarbina gan studentus, gan pasniedzējus noteiktu laika periodu tikai vienā specialitātes mācību priekšmetā. Šobrīd pasaulē daudzas dizaina skolas pāriet uz ciklisko apmācības metodi, jo tā ļauj pieaicināt augstākās klases profesionāļus, kas nodarbojas ar projektēšanas praksi, nevis pasniedzēja darbu. Daudzi praktizējoši arhitekti nevarētu atļauties strādāt skolā regulāri sava intensīvā noslodzes grafika dēļ, bet nostrādāt ciklu, kas ir pāris nedēļas, atkarībā no uzdevuma, viņi parasti piekrīt. Skolām tas paplašina iespējas veidot daudz kvalitatīvākas programmas, pieaicināt cilvēkus, ko studenti ciena kā praktiķus. Tas, savukārt, paaugstina studentu interesi par skolu un ceļ skolas prestižu.
Lai nu kā, šīs nedēļas bija pirmais mēģinājums, un šobrīd studentu rezultāti semestra beigās uzrādīs, vai cikliskā apmācību metode darbojas realitātē vai ir tikai jauka teorija.
Ņemot vērā to, ka uzturējos Akadēmijā visu dienu, es Rīgu tā arī lāgā neredzēju. Daudzi man prasīja - kur tad ir labāk? Pati mēģināju atrast atbildi, kādēļ īsti es aizbraucu. Uzturēšanās ārpusē dod man intensīvāku iespēju strādāt, tomēr draud ar to, ka sasaiste ar mājām pazūd. Kad studenti uzdeva jautājumus par situāciju Latvijā, es vairs nespēju atbildēt, jo lāga nezinu kas tad notiek.
Pamanīju, ka mana domāšana kļūst arvien skandināviskāka. Mani, piemēram, pārsteidz to cilvēku tuvredzība, kas žēlojas par sastrēgumiem Rīgas ielās, bet tai pašā laikā paziņo, ka "VIŅI jau nu ar sabiedrisko transportu nebraukās". Dzirdēju argumentu no kāda pusaudža, kas aug situētā labi ģimenē, ka sabiedriskais transports " SMIRD". Bet atrisināt pilsētas transporta problēmas nevar citādi, kā tikai ar sabiedrisko transporta attīstību! Ja katrs ģimenes loceklis turpinās uzstāt, ka viņam nepieciešama atsevišķa automašīna, Rīgas transporta problēmas mēs neatrisināsim NEKAD. Labs piemērs ir Kopenhāgena, kur šī problēma tiek risināta kompleksi- sākot jau ar sabiedrības viedokļa veidošanu, ka sabiedriskais transports un velosipēdi ir labi, ne tikai ērti un katram pilsonim ekonomiski izdevīgi, bet arī ekoloģiski pareizi.Jo pirmais, kas jāmaina Rīgā, ir cilvēku domāšana. Šobrīd cilvēkam ir svarīgi braukt ar automašīnu. Es to saprotu, jo pati vēl dažus gadus realizēju savu sapni- iegādājos automašīnu, par kuru biju sapņojusi jau kopš pusaudžu gadiem- divvietīgu kabrioletu spilgtā krāsā. Tas man sagādāja patiesu prieku. Man bija ļoti grūti no tā atteikties, un vēl šobrīd iesāpas sirsniņa, kad redzu tādu pašu automašīnu uz ielas. Tomēr Oslo es braukāju ar riteni un izmantoju sabiedrisko transportu.
Un arī Rīgā uz Akadēmiju braucu ar 7.tramvaju. No rīta bija pat jauki- paspēju izlasīt lekciju pierakstus, un gājiens caur Bastejkalna rudeni patiesi uzlaboja garastāvokli. Daudz grūtāk, protams, ir tikt atpakaļ uz manu Maskačku vakarpusē.
Bet..... biju pārsteigta cik maz tas mani "iegruzīja", kā teiktu mans pieminētais pusaudzis. Tas laikam ir tas, ko lēnām mācos no skandināvu sociāldemokrātijas- dzīve ir tāda, kāda ir. Nav jēgas žēloties. Jāmēģina tikai saprast, ko tu vari izdarīt .