Apskatot publikācijas žurnālos, pirmajā brīdi 12 metrus augtās betona sienas, kas savienojas neregulārā piecstūrī un veids, kā piecstūris ierakstās klajajā Vācijas ainavā ,nešķiet īpašas uzmanības vērts. Stāsts par kapelu sākas tās iekšpusē.
Kapelas arhitektūra tika veidota tā, ka betons tika veidņots apkārt 120 vietējā meža koku krāvumam. Tad tie tika sadedzināti un izdūmoti laukā. (Varbūt var lietot veco jauko latviešu vārdu- izsvēpēti?) Dūmots tika septiņas dienas, pēc kurām arhitekts apskatīja telpu, konstatēja kā tā nav īstā krāsa. Tad tika aiztaisīti visi caurumi, un uguns tika aizdedzināts vēl uz septiņām dienām. Katrā caurumā, pa kuru dūmi nāca laukā, nobeigumā tika ievietota stikla lodīte.
Kapela pieder vietējiem fermeriem Hermann-Josef un Trudel Scheidtweiler. Arhitekts atteicās no honorāra. Iemesls kādēļ viņš vispār piekrita projektēt šo kapelu bija tas, ka fermeri gribēja būvēt kapelu par godu svētajam, kuru par savu aizgādni savā laikā bija izvēlējusies arhitekta māte. Tādēļ savu projektu arhitekts veltīja kā dāvanu savai mātei.
Trūdele stāstīja britu žurnālam ICON, ka viņi esot gribējuši kapelu, nevis arhitektūras šedevru, ko cilvēki brauks skatīties no visas pasaules. Apmulsusi viņa tīra durvis, lai katram preses fotogrāfam, kas ieradies fotografēt, tās būtu labas diezgan. Šī brīža rūpe fermeriem ir par cilvēkiem, kas mēģina piekļūt kapelai nevis pa ceļu, bet no sāna, šķērsojot viņu laukus, tādejādi izmīdot tos. Lauku cilvēki nespēj saprast, kā var ierasties aplūkot kapelu, pa ceļam izmīdot labības lauku.
Metode, kuru projektēšanai bija izvēlējies arhitekts, formāli ir viena betona veidņošanas iespējām. Idejiski tā saistās ar Svēto Garu no kristietības, tomēr varētu būt arī traktēta kā pagānu rituālu reminiscences.
Hermanis - Jozefs, kapelas īpašnieks, saka, viņam šī ir vieta, kur lūgt. Šī ir vieta, kur meklēt ceļu pie Dieva. Iesākumā viņš gribējis tradicionālu kapelu, bet tā ir izvērtusies par kaut ko ļoti speciālu.
Tā nu fermeris no Vācijas laukiem ir ieguvis īpašu vietu un izmīdītu lauku. Un to viņš ir ieguvis no cilvēkiem. No arhiktekta, kas viņam to uzprojektēja par brīvu. Un no cilvēkiem, kas nāk to aplūkot. Un tie ir cilvēki, kas uzskata sevi par zinošiem un vērtīgiem. Jo viņi jau nenāk uz supermārketu. Viņi nāk uz kapelu, kas ir arhitektūras vēstures piemineklis. Viņi ir pareizi, jo viņu mērķis ir pareizs. Bet tas, ka viņi pa ceļam izmīdās kaut kādu lauku? Kurš par to uztraucas?
Ko es ar to gribēju teikt? Ne vienmēr lietas ir tās, pēc kā izskatās. Ne vienmēr lietas vai ēkas patieso garu var redzēt, tikai uzmetot aci, neiedziļinoties. Ne vienmēr mērķis sakrīt ar ceļu, ko ej. Ne vienmēr labais ir labs un pareizais ir pareizs.
Un, ejot meklēt Dievu, ir jāapskata zeme sev zem kājām. Varbūt tas, ko tu izbrien, ir kāda lauks, ko viņš kopj.
Peter Zumtor kapelu var apskatīt Thomas Mauer mājas lapā
http://thomasmayerarchive.de/categories.php?cat_id=1325&l=english&page=1