Lielākā problēma ar Ozoliņu ir divkosības pieskaņa gan runās, gan darbos. Tieši viņš vēl pavisam nesen aizgūtnēm slavēja Šķēli un Tautas partiju un aicināja par to balsot pat pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām. Ozoliņa degsmi nosaukt mani par vainīgu nekustamā īpašuma burbuļa neapkarošanā varētu atvēsināt fakti. Nekustamais īpašums, par kuru Ozoliņš tagad atminas kaut ko dzirdējis esam, tika uzbūvēts 2000. gadā, un to Ozoliņam varētu apliecināt kāda viņa bijusī kolēģe, kura piedalījās ēkas pamatakmens likšanā. No burbuļa Ozoliņš arī pats ir nopelnījis, jo viņa nekustamā īpašuma cena ir pieaugusi tikpat proporcionāli kā manējā. Ja runa ir par konkrētām personām, kuras nepieļāva burbuļa bremzēšanu, tas bija ministrs Šlesers ministra Kariņa laikā. Par to visu var pārliecināties valdības sēžu protokolos.
Ja Ozoliņš meklē galvenos inflācijas izraisītājus, tad daļa vainas, protams, jāuzņemas man. Tomēr savas pukošanās starpbrīdī Ozoliņam vajadzētu atvērt to nodaļu ekonomikas mācību grāmatā, kurā ir aprakstīts, kas ir plašā nauda. Un tad viņš pamanītu, ka ar naudas emisiju nodarbojas bankas. Protams, ka valdība varēja samazināt izdevumus par 4 procentiem, bet krietni lielāku ietekmi uz inflāciju atstāja ikgadējais kreditēšanas palielinājums par 60 – 70 procentiem.
Ir skaidrs, ka Ozoliņam nepatīk pensionāri un Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Par to tad arī vajadzēja uzrakstīt un pamatot – kāpēc.
Nobeigumā izsaku cerību, ka SCP būs iespēja beidzot paskaidrot, kā ir iespējams novirzīt ievērojamus naudas līdzekļus uzņēmējdarbības un pensionāru stāvokļa uzlabošanai. Līdzšinējie mēģinājumi panākt tikšanos ar komentāru rakstītājiem ir bijuši nesekmīgi.