Lai nokļūtu izstādē, jums tikai ir jāievada sava e-pasta adrese Londonas galerijas White Cube mājaslapā. Pa visu ekrānu ir redzams uzraksts I Thrive on Solitude – kā vienmēr, pašas mākslinieces rokrakstā. Šādu nosaukumu – Es uzplaukstu vientulībā – Treisija Emina devusi savai digitālajai personālizstādei, kas būs aplūkojama līdz 2. augustam. Komerciālās galerijas Londonā jau uzņem apmeklētājus, taču Treisija Emina ir nolēmusi savus jaundarbus demonstrēt virtuālajā telpā – ikviens tos ir aicināts aplūkot vientulībā. Attēlu var pievilkt tuvāk, lai izpētītu zilo un pelēko līniju intīmo intensitāti un audekla virsmas režģi. Gleznas ir nelielas, un cenas, var teikt, vidējas – 70 000 un 75 000 ASV dolāru. 2014. gadā radītais neona darbs – uzraksts More Solitude/Vairāk vientulības –, kas sasaucas ar ekspozīcijas tēmu un ir pieejams desmit eksemplāros, maksā 60 000 dolāru.
Virtuālais gleznu izrādīšanas formāts tām labi piestāv, ir pārliecināta māksliniece: "Tie, kam nepatīk, ko es daru, un interneta troļļi var iet ieskrieties. Savukārt tie, kam patīk mani darbi, būs iepriecināti."
Samierinies ar pagātni
Gleznās ir redzamas figūras un kustības, interjera detaļas un mēbeles. Gulta, krēsls, galds. Sieviete pie loga. Skūpsts. Pat ja šķiet, ka darbos valda miers un klusums, tas vienmēr ir sasprindzināts miers un klusums, par to liecina domu, līniju un erotisku fantāziju savirknējums – viegls un smagnējs vienlaikus. Daži darbi atgādina skices, tajos ir daiļrunīga, ekspresīva nepabeigtība. Kompaktais mērogs uzsver ainu emocionālo koncentrētību un gara enerģiju. Gleznās redzamās personas ir ieslēgušās sevī, samierinājušās ar sevi un savu pagātni. Gan darbu varoņu, gan skatītāju vientulība sniedz iespēju domāt, atcerēties un sapņot.
Māksliniece ir uzrakstījusi poētisku izstādes pieteikumu: "Mana skaistā jaunā pasaule. Mana noslēpumainā dzīve un tiešā saikne ar debesīm. Es sūtu vēstījumus, sarunājoties ar putniem. Man jautā, kā es jūtos. Būt vienai deviņas nedēļas ir vienkārši, būt vienai desmit gadu ir sarežģītāk. Es uzplaukstu vientulībā. Esmu māksliniece un redzu pasauli savdabīgā veidā. Jo vairāk izolācijas, jo vairāk skaidrības. Skaidrība var būt sagrozīta un nereāla, bet tā ir manējā. Es nevēlos, lai pasaule ciestu. Es vēlos palikt savā laimes un labsajūtas burbulī. Es gribu paņemt sev līdzi šo sajūtu – skaidru, lēni plūstošu pozitīvo enerģiju. Es gribu dzīvot."
Atkailinātā Mērija Popinsa
Treisijas Eminas desmit gleznu sērija nav tikai meditācija par vientulību, bet arī mākslinieces atvadas no savas vecās mājas Londonas rajonā Spitalfīldsā. Viņa tajā ir nodzīvojusi divdesmit gadu, galvenokārt – vienatnē. Jaunākos darbus autore raksturo kā pirkstu nospiedumus, kas liecina par viņas pavadīto laiku šajās sienās. Treisija Emina izjūt spēcīgu emocionālo saikni ar šo māju. Gleznas ir uzlādētas ar atmiņām un piederības sajūtu, pieķeršanos dažām lietām, kā arī ar piedzīvojuma un gaidu sajūtām. Darbi izgaismo ceļu uz optimistisku nākotni. Māksliniece ir gatava tam, lai pārvāktos uz citu vietu ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski, tagad viņa iztēlojas jaunus likteņa pavērsienus. Treisija Emina ir atvērta pārmaiņām, un gleznas iemieso pāreju no viena stāvokļa citā: "Gleznas plūst no vienas mājas uz nākamo kā pa kanālu manā prātā."
Izstādes materiālus papildina fotogrāfijas no Treisijas Eminas darbistabas, kuru viņa drīz atstās. Nekad agrāk māksliniece nav pavadījusi tik ilgu laiku mājās kā šajā pavasarī. Šī pieredze viņu ir transformējusi, viņa ir sākusi pavisam citādi uztvert gan vientulību, gan prieku, gan novecošanas procesu. "Mana attieksme pret visu ir mainījusies," Treisija Emina uzsver sarunā ar Londonas laikrakstu The Evening Standard.
Trīspadsmit nedēļu viņa nav spērusi kāju ārpus mājas: "Es biju ieslēgta savā pasaulē." Pirmajās pašizolācijas perioda dienās sākt gleznot ir bijis grūti, taču drīz noticis kaut kas maģisks – māja māksliniecei pēkšņi ir atvērusies. "Es izpētīju katru savas mājas nostūri. Atvēru logus, kurus nekad nebiju vērusi vaļā. Es kā Mērija Popinsa sēdēju uz jumta, es biju kaila, un tie bija noslēpuma pilni, privāti mirkļi, kuru vienīgie liecinieki bija skursteņi," stāsta Treisija Emina. "Es vēroju, kā plīvo aizkari guļamistabā, kad atveru logus. Nekad iepriekš nebiju to pamanījusi. Tikai tagad pa īstam sāku dzīvot savās mājās."
Tevi neviens negaida
Māksliniece atzīst, ka daudziem karantīnas laiks ir bijis sāpīgs, taču viņa ir atplaukusi. "Man nepatīk iet ārā un apmeklēt pasākumus, tāpēc man nebija sajūtas, ka kaut kas paiet garām. Nebija sajūtas, ka man ir jāizdzer puspudele vīna, lai tikai spētu atrasties burzmā," viņa piebilst.
Klusuma mēnešos māksliniece ir sapratusi, ka agrāk pret sevi izturējusies pārāk nesaudzīgi un nav bijis vērts likt sev darīt to, ko negribas, – tas nav veselīgi ne viņai pašai, ne viņas mākslai. "Man drīz būs sešdesmit, un tagad es pilnībā mainu savu dzīvi. Nebiju domājusi, ka man tam pietiks drosmes. Varu būt, kas es vēlos, un varu darīt, ko vēlos. Esmu pārāk veca, lai uztrauktos, ko par mani domā."
Jau vairākus gadus Treisijai Eminai nav attiecību. Nesen internetā demonstrētajā dokumentālajā filmā par mākslinieci varēja redzēt, ka pirms četriem gadiem viņa ir apprecējusies ar dižakmeni sava Francijas lauku īpašuma teritorijā.
"Londonā varat pajautāt jebkuram cilvēkam, kurš dzīvo viens, un jūs pārliecināsieties: ja iepriekš nebūsiet sarunājis tikšanos, nedēļas nogalē nebūs iespējams nevienu satikt. Koronavīrusa krīzes laikā atklājās, ka cilvēki, kuri dzīvo vieni, ir izturīgi. Tu saproti, kā viss notiek. Tu nevienam neesi prioritāte. Tevi neviens negaida un nemeklē. Tevis nevienam nepietrūkst. Pašreizējos apstākļos ir labi būt šādā situācijā. Tagad, ieejot dzīves nākamajā fāzē, es to izmantošu. Man nevajag sevi žēlot, tieši otrādi. Es nemaz nejūtos vientuļa," viņa apgalvo.
Covid-19 izplatība ļāvusi Treisijai Eminas atgūt dzīvesprieku: "Man bija bail doties ārā, un es kā mantru atkārtoju – es gribu dzīvot. Es apjēdzu, cik negatīvi visu mūžu esmu izturējusies pret dzīvi, taču mans izdzīvošanas instinkts vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs."
Mākslinieces sāpes, kas allaž ir klātesošas viņas daiļradē, nav izgaisušas, un Treisija Emina – tāpat kā visi – dzīvo nāves ēnā. Vienā no jaunajām gleznām ir atveidota koka urna ar viņas mātes pīšļiem (urnu var redzēt mākslinieces darbistabas fotogrāfijā, tā stāv uz galdiņa pie loga) un februārī mirušā kaķa Doketa rēgs. Doketam bija deviņpadsmit gadu, un Treisijai Eminai šķita, ka viņa nepārdzīvos sava iemīļotā mājdzīvnieka aiziešanu. Taču viņa ir tikusi ar to galā, lai gan sapratusi, ka viņai nekad vairs nebūs cita kaķa. Pēc pārcelšanās uz jauno mājvietu viņa plāno paņemt kavaliera karaļa Čārlza spanielu.
Treisija Emina
Izstāde Es uzplaukstu vientulībā/I Thrive on Solitude
Galerijas White Cube mājaslapā whitecube.com līdz 2. augustam