Gleznu radīšanu Daina Dagnija salīdzina ar ceļojumu nezināmajā. Savos jaunākajos darbos māksliniece attīsta Visuma tēmu, kuru viņa turpina arī topošajā gleznā – pie vienas no Dainas Dagnijas studijas sienām ir piestutēts jauniesākts darbs, kura eļļas krāsas zilās tāles ar baltajiem pilieniem mudina viņu doties tālāk. Māksliniece atklāj, ka strādā ekspresīvi un intuitīvi.
Jāatzīmē, ka ar Dainas Dagnijas daiļradi Latvijā pirmo reizi varēja iepazīties 1987. gadā, kad trimdas latviešu mākslinieku grupas izstādē bija eksponēti darbi no viņas slavenā gleznu cikla Sieviete un govs (1982–1985), kurš izpelnījies ļoti lielu publikas ievērību. "Jūs atbraucāt un satricinājāt visu Latviju," Dainai Dagnijai adresētajā vēstulē rakstījis viņas paziņa, scenogrāfs Andris Freibergs.
Kritušie mākslā
Savukārt pašu Dainu Dagniju toreiz satricinājusi tikšanās ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu, kurš viņai parādījis nelegāli uzņemtās fotogrāfijas ar 1987. gada 23. augustā notikušo demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa Rīgā, kas tikusi apspiesta. Vienā no šīm bildēm bijis redzams jauns vīrietis, kuru augšpēdus grūž iekšā čekas mašīnā.
"Tas mani šokēja," saka Daina Dagnija, kurā atmiņas vēl aizvien raisa spēcīgas emocijas. Šīs fotogrāfijas iespaidā viņa radījusi savu pirmo darbu no cikla Kritušie (1987–1995), kas uzgleznots dramatiski tumšās krāsās. Kad amerikāņu draugi Dainai Dagnijai vaicājuši, cik ilgā laikā tas tapis, viņa atbildējusi: "It took more pain than painting/Tas prasīja vairāk sāpju nekā gleznošanas."
Visu savu mākslinieces karjeras laiku Daina Dagnija sekojusi līdzi politiskajiem notikumiem un pasaulē notiekošajām izmaiņām. 2014. gadā viņa radījusi gleznu, kurā uz dzeltena fona uzgleznots zili melns stumbrs ar zariem. "Kad es pieliku sarkano krāsu, kas nopilēja, darbs bija pabeigts," saka māksliniece, kurai šī glezna ir likusi domāt par notikumiem Ukrainā.
Imigranta bērns
Daina Dagnija dzimusi Rīgā. 1944. gada oktobrī kopā ar ģimeni viņa devusies bēgļu gaitās un nonākusi Tīringenē. "Mēs ar māsu zīmējām, kad atskrēja tēvs no darba un teica, ka mums jāķer pēdējais vilciens uz Rietumiem," stāsta māksliniece, atceroties notikumus, kad šo Vācijas zonu pārņēmuši krievi. 1951. gadā viņas ģimene emigrējusi uz Detroitu. Amerikas Savienotajās Valstīs māksliniece pavadījusi piecdesmit gadu.
Pēc vidusskolas beigšanas Daina Dagnija izvēlējusies doties uz Ņujorku. Šī metropole viņu vienmēr ir fascinējusi ar savu enerģiju, kosmopolītismu un mākslas muzejiem. No 1954. līdz 1956. gadam Daina Dagnija tur studējusi Mākslas studentu līgā. Pēc tam viņa mācījusies Detroitas Mākslas un dekoratīvi lietišķās mākslas skolā un tālāk devusies uz Losandželosu, kur Šonāra institūtā (Cal Arts) kļuvusi par pārliecinātu abstrakto ekspresionisti.
Vienīgā glezna, kura saglabājusies no Dainas Dagnijas studiju laikiem, ir viņas darbs Imigrantu puika/Immigrant boy (1955), kurā māksliniece attēlojusi sava jaunākā brāļa ukraiņu draugu. "Par pozēšanu puika saņēma vienu dolāru stundā, kas viņam bija liela nauda," savās atmiņās dalās Daina Dagnija, kura par šo darbu ieguvusi Mākslas studentu līgas stipendiju.
Okinava Mon Amour
1960. gada pēdējā dienā Losandželosā Daina Dagnija apprecējusies ar jaunu latvieti, kurš bijis iesaukts Amerikas Savienoto Valstu armijā dienēt Okinavā, uz kurieni pēc pusgada devusies arī viņa. "Tur pavadītais laiks bija ļoti svarīgs punkts manā karjerā," atzīst māksliniece, kura Japānā ir smēlusies iedvesmu un sākusi attīstīt savu oriģinālo figurālo stilu, kas bijis izteikti balstīts abstrakcijā.
Sarunā ar laikrakstu Diena Daina Dagnija atklāj, ka viņa tik ļoti ieinteresējusies par tuvējo apkārtni un cilvēkiem, ka radījusi īpašu skiču albumu Okinawa Mon Amour/Okinava, mana mīla, kura nosaukumā ir nolasāma atsauce uz franču režisora Alēna Renē leģendāro filmu Hiroshima Mon Amour/Hirosima, mana mīla (1959) par diviem mīlniekiem kara izpostītajā zemē.
Šajā apjomīgajā skiču albumā māksliniece piefiksējusi gan savu, gan arī vietējo iedzīvotāju ikdienu, kurā bijušas redzamas sievietes ar kurvjiem un žagaru buntēm uz galvas un citas eksotiskas lietas. Daina Dagnija atceras, ka pie viņas nākuši ciemos vietējie bērni, kurus māksliniece cienājusi ar baltmaizi un zemesriekstu sviestu, ko pirkusi amerikāņu armijas veikaliņā.
Sapņu zeme
"Es te esmu bijusi," nodomājusi Daina Dagnija, kura, apciemojot Kioto, piedzīvojusi neparastu déjà vu sajūtu. Māksliniece labprāt ir ceļojusi ne tikai savās gleznās, bet arī dzīvē. Viņa stāsta, ka bērnībā viņu sajūsminājušas filmas par pirātiem. It īpaši lielu iespaidu uz viņu atstājusi amerikāņu aktrise Džīna Pītersa pirātu meitenes lomā.
Caurbraucot Dainai Dagnijai ļoti iepatikusies Ņūmeksika, kur viņa nolēmusi pavadīt 1994. gada vasaru. Toreiz māksliniecei palaimējies atrast sev studiju gleznaini skaistā vietā pie Taosas pilsētas, kurā viņa guvusi iedvesmu un turpinājusi radīt savus mākslas darbus. No sirds iemīlējusi šo vietu, Daina Dagnija arvien vēlas tur atgriezties.
Savukārt uz dzīvi dzimtenē māksliniece pārcēlusies 2001. gadā. Daina Dagnija atklāj, ka Latvija viņai kā trimdas bērnam vienmēr ir bijusi sapņu zeme. Domājot par to, māksliniece pat radījusi gleznu ciklu Senču ezeri (1987–1995), kuru iedvesmojis Latvijas neatkarības atgūšanas laiks. Papildu ieskatu mākslinieces daudzveidīgajā daiļradē var gūt interneta vietnē www.dagnija.com.