Visums stikla lauskā

Darbi ir instalācijas ar iedvesmu dabas ainavās — vienkāršas, lielas, skaidras un skaistas savā harmonijā un skulpturāli trāpīgajās metaforās. Piemēram, debesis naktī — sadauzītu zili baltu stiklu kilogrami piķa melnās naftas mucās, vai horizonts — uz koka plauktiem sakrautas akmens, stiklu, koka un sasistu ķieģeļu kaudzes.Ainavu mērogi"Horizonts ir par ainavas tēmu, iedvesma nāk no pastaigām kalnos — īstos, nevis tādos maziņos kā pie mums. Kad nevar saprast, kas ir tas īstais horizonts — vai tur augšā kalnos, vai arī tad, kad, uzkāpusi tajos, paskatos no virsotnes, un horizonts savukārt rādās zem manis. Tā principā ir tāda ainavu glezniecība," māksliniece iesmejas. "Ainava ir ļoti skaista, un es viņu nevis uzgleznoju, bet ielieku trīsdimensionālā telpā. Sajūta ir līdzīga, kā radot gleznu."Māksliniece, kas pēc izglītības ir grafiķe, daudzas vasaras pavadījusi pie tēva, tēlnieka Ojāra Feldberga viņa pārvaldītajā brīvdabas mākslas "poligonā" Pedvālē. "Vispār esmu Rīgas bērns, Pedvālē esmu izveidojusies kā māksliniece. Varbūt tāpēc, ka nāku no pilsētas, mani ārkārtīgi iespaido lauki ar savu varenību un skaistumu. Ainavā ir tā nemitīgā cīņa ar mērogiem, un nekad nav iespējams uztaisīt kaut ko, kas varētu ar ainavu sacensties izmēros, iespaidīgumā un skaistumā." Tāpēc, viņasprāt, ja grib par ainavu ko pateikt, darbam jābūt monumentālam, lai kaut ko no sajūtām, ko dod ainava, varētu pārlikt izstādē.Citkārt tik nelielā Rīgas Mākslas telpas mazā zāle ar Feldbergas instalācijām ir miniatūrs izplatījums. Virs smilgām spindz lapsene/bite. "To mēs laikam atvedām. Bija atvests arī zirneklis, bet to izsēdinājām Rīgā. Šie darbi ir konstruēšana un krāmēšana. Es arī ļoti augstu novērtēju jauno izstāžu zāli, ka te tādus darbus var atnest un izlikt, ka viņi ņem pretim un ļauj taisīt to, ko citur nevar," Feldberga uzteic pirmo Rīgas izstāžu zāli, kas paņēmusi pretim viņas darbus. Līdz šim viņas darbi bijuši apskatāmi ārpus Rīgas, kur ir muzeji vai izstāžu zāles, kur ņem pretim lielākus objektus, piemēram, Karosta vai Talsu Novada muzejs. "Man patīk, ka, taisot objektus, skatītājam tiek dota iespēja kļūt par dalībnieku, viņš ienāk tajā darbā, apiet tam apkārt un sajūt savu mērogu."Un cilvēki?Vai daba ir viņas galvenā tēma? "Daba nav kā obligāts elements, bet ainava ir tā tēma, ar ko mākslinieki vispār strādā daudz. Protams, ar mani notiek tas pats — es ieraugu kaut ko, un pārdzīvojums ir tik liels, ka gribas to atkārtot," Feldberga stāsta. Pēdējā laikā gribas taisīt arī darbus par cilvēkiem — līdzīgus izstādes tituldarbam Iekšējā redze, kas ar drēbēm piemestām un smiltīm apbērtām gultām komentē laika ritumu. "Varbūt tāpēc, ka sāku vairāk uzdrošināties, pati vairāk atklāties, saprast savas sajūtas," viņa min.Darbi Feldbergai ir gaiši, bez melnuma un kreņķa. "Kādreiz gan ir melanholija. Nav tā, ka man nekas nesāpētu vai ka man briesmīgi notikumi būtu vienaldzīgi, bet es īsti nezinu veidu, kā par to runāt. Tēmas, kas mani interesē, ir vispārcilvēciskas, mazliet ar bezgalības sajūtu. Man gribas meklēt to, kas ir nevis uz mirkli iespaidīgs, bet kas ilgtermiņā ir apliecinošs, ar cerību iekšā," stāsta māksliniece. Vai tas izriet no viņas ticības dievam? "Es nezinu, nebiju par to iedomājusies. Bet tur varētu būt saistība, protams," Feldberga atzīst. "Jo ticot dievam vai vismaz cerot, ka es ticu dievam, protams, ir tā sajūta, ka mirkļa sāpēm ir kāda jēga mūžībā. Ja es to varētu ielikt savos darbos, protams, būtu ļoti skaisti un spēcīgi, bet es nezinu, vai to spēju izdarīt. Plašums man palīdz ticēt — ja es ticību neatrodu cilvēkos vai sevī, tad ieraugot ainavu, ir vieglāk tuvoties sarunai ar dievu.