Savukārt nākamajā dienā aģentūrai BNS prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais pilnīgi nesaistīti ar iepriekšminēto runu izteicās, ka «sabiedrība prasa no prezidenta spēlēt arbitra lomu, soģa, pēdējā vārda izteicēja lomu [..]. Jāļauj visiem dalībniekiem pirms tam paust savu viedokli, argumentēt to, un tikai tad prezidents, izvērtējot visus šos aspektus, pauž viedokli».
Cienījamo kungu izteikumi raisa pārdomas — vai prezidents, uzrunājot Dziesmu svētku Noslēguma koncerta apmeklētājus un dalībniekus, patiešām demonstrēja arbitra lomu?
Prezidenta izteikums par dziedāšanas nepieciešamību ir tikpat pārsteidzošs kā pagājušā gada 18.novembrī pie Brīvības pieminekļa teiktais. Nez vai kāds šodien atceras, ka toreiz Valsts prezidents uzsvēra — «nedrīkst būt tā, ka pie mums ir visdārgākie ceļi, tilti un pat ceļa zīmes». Kāpēc lai atcerētos, ja mirklī, kad Valsts kontrole revīzijā konstatē neefektīvu valsts līdzekļu izmantošanu autoceļu atjaunošanā, prezidents–arbitrs vēl joprojām tā arī neko nav pateicis par satiksmes ministra atbildību vai pat savu vērtējumu par revīzijas rezultātiem?
Ja pieņemam, ka aizrādījums par autoceļu dārdzību un tās pieminēšana korupcijas kontekstā ir bijis kāds mirkļa vājums, ar izglītību tomēr ir citādāk. Ik pa laikam var just, ka izglītība — tā V. Zatleram ir prioritāte. Uzsvēris to vairākās runās, šķiet, kulminācija sasniegta gada sākumā, tiekoties ar vairāk nekā 40 skolu direktoriem. Tad arī prezidents noformulēja savas galvenās rūpes izglītības jomā — izglītības sistēmas kvalitātes vērtējums; izglītības satura atbilstība šodienas realitātei un sadarbība izglītības iestāžu starpā; mazākumtautību izglītības iestāžu darba aktualitātes un problēmas. Laikam Noslēguma koncertā bija jāsaprot — obligātā dziedāšana vidusskolās — tas ir V. Zatlera piedāvātais risinājums, lai izglītības saturs atbilstu šodienas realitātei.
Taču mani izbrīna kas cits. Nākamajā dienā pēc šis prezidenta iniciatīvas E.Stiprais skaidro, ka prezidenta viedoklis vienmēr ir izsvērts un argumentēts. Tas vēl dīvaināk skan pēc izglītības speciālistu norādītā šonedēļ, ka plāns par obligāto dziedāšanu ir nereāls — skolu direktori norāda uz pedagogu trūkumu, kas varētu nodrošināt obligāto dziedāšanu vidusskolās. Tāpēc ir pamatotas šaubas, vai prezidenta izteikumi Mežaparkā tiešām atbilst E.Stiprā uzburtajai ainai par V.Zatlera pārdomāto darbību.
Ne vien Dziesmu svētku runa liek koriģēt E.Stiprā izteikumu par to, ka prezidentam vienmēr būtu jāsaka pēdējais vārds. Kordiriģenti zīmīgi norādījuši, ka Valsts prezidentam Satversmē paredzētas likumdošanas iniciatīvas tiesības. Līdz ar to V.Zatlers ir nonācis neapskaužamā situācijā — ja izmantos tiesības rosināt likuma grozījumus izglītības saturā, runās pretī savas kancelejas vadītājam, jo pēc visa spriežot, likumdošanas iniciatīva nebūtu jāizmanto diskusijas sākšanai. Savukārt, ja atkal apklusīs tāpat kā par autoceļiem, būs jāsecina, ka Mežaparkā izskanēja nevis iniciatīva, bet gan vēlme pēc publikas gavilēm jeb vienkārši sakot — populisms.
Es gan ceru, ka prezidents ir tiešām pārdomājis to, ko teica estrādes pakājē, un tam sekos kāda politiska rīcība. Var jau būt, ka to manīsim ceturtdien, kad V.Zatlers teiks runu parlamentāriešiem. Cerams, ka tur būs kāds plašāks skaidrojums prezidenta jaunākajai iniciatīvai. Es turpinu cerēt arī pēc gada, kopš viņš ir prezidents.