Muzejā Fondation Beyeler Bāzelē ir skatāma ekspozīcija Jaunais Pikaso. Zilais un rozā periods. Tas ir ambiciozākais un sarežģītākais projekts, kādu jebkad īstenojis šis prominentais Šveices muzejs. Izstādē ir iekļautas Pablo Pikaso gleznas un skulptūras, kas veidotas no 1901. līdz 1906. gadam, – laikā, kad Pikaso vēl bijis ceļā uz slavas virsotni ("Es biju gleznotājs un vēlāk kļuvu par Pikaso," viņš teicis). Tos mēdz uzskatīt par izcilākajiem un emocionālākajiem modernisma paraugiem, tie arī ir vieni no dārgākajiem darbiem mākslas vēsturē. Pirmo reizi Eiropā šā posma meistardarbi apvienoti vienā skatē. Iespējams, ka šādā kombinācijā vienuviet tie nebūs aplūkojami nekur citur.
Jutekliskā puse
Projekta sagatavošana Bāzelē ilgusi četrus gadus. Tajā ir septiņdesmit pieci šedevri, kuri eksponēti desmit telpās. Izstādes platība ir 1622 kvadrātmetri, šī ir lielākā izstāde Fondation Beyeler vēsturē, tā aizņem visas muzeja telpas. Arī izstādes katalogs ir visbiezākais (304 lpp.) Bāzeles muzeja izdevums.
Izstādē ir darbi no 41 aizdevēja, 28 no tiem ir muzeji. To vidū ir Pikaso Nacionālais muzejs Parīzē, Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejs, Londonas Teita galerija, Vašingtonas Nacionālā galerija, Maskavas Valsts Puškina tēlotājmākslas muzejs, Osakas Nacionālais mākslas muzejs, Parīzes Pompidū centrs un Oranžērijas muzejs, Pikaso muzejs Barselonā, Karalienes Sofijas mākslas centrs Madridē, Ontārio Mākslas galerija Toronto u. c. Pārējie aizdevēji ir privātkolekcionāri.
Gleznas ir atceļojušas no trīspadsmit valstīm. Eksponātu kopējā apdrošinātā vērtība ir vairāk nekā 4,5 miljardi eiro. Daudzi no darbiem publiski ir skatāmi pirmo reizi pēc vairākiem gadu desmitiem. Uz izstādes laiku – tā ilgs līdz 26. maijam – muzejs Fondation Beyeler pieņēmis darbā vēl sešdesmit uzraugu un apsargu.
Pablo Pikaso (1881–1973) radošajā mantojumā ir 50 000 darbu. Pirmo eļļas gleznu viņš radījis deviņu gadu vecumā. Izstāde Bāzelē aplūko mākslinieka daiļrades agrīno periodu: no 1901. gada pirmajiem mēnešiem, kad Pablo Pikaso vēl nebija divdesmit gadu, līdz 1907. gada sākumam, kad viņš pievērsās kubismam. Šajos sešos gados Pablo Ruiss Pikaso meklēja jaunas tēmas un izteiksmes formu, attīstīja savu stilu un kļuva vienkārši par Pikaso – tā 1901. gadā viņš sāka parakstīt darbus. Šie gadi viņa daiļradē ir pazīstami kā zilais un rozā periods: gleznām ir raksturīgs īpaši niansēts emocionālais spēks un dziļums, kas atklāj jaunā autora smalko, juteklisko pusi.
Melanholija cirkā
Izstāde Bāzelē ir strukturēta hronoloģiski. To ievada darbi, kas tapuši 1901. gada sākumā Madridē un vēlāk Parīzes otrā apciemojuma laikā. Šajās spilgtu krāsu piesātinātajās gleznās ir jaušama Vinsenta van Goga un Anrī Tulūza-Lotreka ietekme. Tieši tāda jaunā Pikaso redzējumā ir bijusi Parīzes un Belle Époque elegantā pasaule. No 1901. gada vasaras otrās puses līdz 1904. gadam gleznās dominēja zila krāsa, melanholija un garīgums. Šajā laikā mākslinieks regulāri ceļoja starp Parīzi un Barselonu. Viņu iedvesmoja simbolisms un El Greko stils.
Zilā perioda glezniecībā Pikaso pētīja dzīves, mīlestības, seksualitātes, likteņa un nāves tēmu, atainojot trauslus, introvertus dažāda vecuma cilvēkus. Gleznu varoņi ir marginalizētas, no sabiedrības izstumtas personas – ubagi, slimnieki, invalīdi, prostitūtas, cietumnieki. Viņi ir izmisuma pilni, un gleznotājs neļauj skatītājam aizmirst, ka arī šiem cilvēkiem piemīt pašcieņa un skaistums.
1904. gadā Pikaso pilnībā pārcēlās uz Parīzi, tas iezīmēja jaunu pavērsienu viņa dzīvē un mākslā. Gleznotājs iepazinās ar mākslinieci un modeli Fernandu Olivjē, kura kļuva par viņa pirmo lielo mīlestību un mūzu. Zilā krāsa pamazām atkāpās, gleznās ieplūda siltāki rozā un okera toņi. Tomēr melanholiskais noskaņojums joprojām saglabājās. Pikaso tēlu galerijā ienāca žonglieri, akrobāti, arlekīni, mīmi, citi cirka mākslinieki un bohēmas pārstāvji.
Ceļš uz kubismu
1906. gadā Pikaso guva pirmos komerciālos panākumus – mākslas dīleris Ambruāzs Volārs iegādājās gandrīz visas gleznas, kuras bija pieejamas mākslinieka Parīzes darbnīcā. Iegūtie finanšu līdzekļi ļāva Pikaso kopā ar Fernandu Olivjē uz dažām nedēļām doties Katalonijas kalnos. Ainavas un ciematnieku dzīves iedvesmots, Pikaso gleznoja cilvēku figūras idilliskā vidē, apvienojot klasiskus un arhaiskus elementus.
Pēc atgriešanās Parīzē 1906. gada rudenī Pikaso turpināja analizēt savas domas par senajām Ibērijas skulptūrām un Pola Gogēna vizuālo pasauli, viņš devās jaunā – primitīvisma – virzienā. Mākslinieks nolēma reducēt, vienkāršot un deformēt cilvēka ķermeņa atveidojumu darbos, tas krasi kontrastēja ar vēl nesen attēlotajām, detalizēti izstrādātajām cirka mākslinieku figūrām: jaunajās gleznās ķermeņi ir lieli, smagnēji, tiem ir gandrīz ģeometriskas formas. Šo koncepciju Pikaso attīstīja 1907. gadā, arvien vairāk ietekmējoties no Āfrikas un Okeānijas reģiona mākslas un bruģējot ceļu uz kubisma posmu savā daiļradē. Tādējādi kubisma cēlienu var uzskatīt par likumsakarīgu zilā un rozā perioda turpinājumu Pikaso radošajā ceļojumā.
Izstādi Jaunais Pikaso. Zilais un rozā periods papildina Pikaso darbi no Fondation Beyeler kolekcijas, kurā šie agrīnie posmi nav pārstāvēti. Šajā ekspozīcijas sadaļā – Pikaso panorāma – skatītāji var novērtēt četrus desmitus Pikaso darbu, kuri tapuši 1907.–1972. gadā.
Informācija: www.fondationbeyeler.ch
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
