Atskatoties uz 2019. gadu, kā galvenais notikums mūzikas dzīvē Latvijā noteikti ir jāmin jaunā koncertzāle Ventspilī. Kamēr par koncertzāles celtniecību galvaspilsētā vēl tiek spriests, tur jau tā ir gatava, un pat nosaukums dots tāds, ka feisbuka grupa No visurienes uz Latviju pirmajā mirklī liek domāt, ka tā ir kāda no valsts aizbraukušo mājup sasaukšanas labdarības kampaņa, bet izrādās, ka lieta ir daudz vienkāršāka – cilvēki cits citam palīdz nokļūt uz koncertzāli Latvija Ventspilī, piedāvājot brīvās vietas savos spēkratos.
Koncertzālē jau pabijušie zina, ka skan tur lieliski, taču pats galvenais ir nevis ēka un tās aprīkojums (iebūvētas ērģeles, vertikālās klavieres, Steinway & Sons flīģeļu, cik vajag), bet piedāvājums, un tas ir izcils gandrīz katrā nedēļas nogalē. To veido koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Miks Magone – Durbes festivāla Zemlika un daudzu citu nozīmīgu koncertu rīkotājs, kurš jau daudzu gadu garumā ir iemantojis arvien lielāka klausītāju loka uzticību, radinot tautu pie izmeklētas dažādu žanru mūzikas, kas nemērc piedurknes vai kurpes banalitātes purvā.
Viss iet roku rokā – lai cilvēku gaume uzlabotos, viņi ir jāizglīto, un tas ir ilgtermiņa process. Ja mēs tiksim baroti tikai ar masu pieprasīto piedāvājumu, kura varoņi visādās pozās gozējas dzeltenās preses lapaspusēs, cilvēki attiecīgi lasīs tikai to, un, ja jau tagad turpmākās iznākšanas grūtībās ir nokļuvusi kultūras prese, tās ir tikai sekas tam, kas tiek piedāvāts no visām pusēm. Process līdzīgs tam, kāds bija Padomju Savienības laikos, ar tādu atšķirību, ka šodien nekas nav aizliegts vai nepieejams, bet cilvēkiem ir mazāk laika un tieksmes kaut ko meklēt, – kādreiz visur bija Ļeņins, Brežņevs un Staļins, bet šodien tā ir Dona koncertu reklāma pa visu tirdzniecības centra Spice milzīgo sienu, kas redzama katram, iebraucot Rīgā no Liepājas, Ventspils, Jūrmalas vai jebkuras pasaules vietas, jo arī lidosta ir no tās pašas puses…
Par labāko mazo koncertu vietu Rīgā gan tehniski, gan repertuāra ziņā ir kļuvusi koka ēkā Ernesta Birznieka-Upīša ielā atrodamā Aleponija, kuru pērn iesvētīja Dzeltenie pastnieki. Atmosfēra tur atgādina to, kāda kādreiz bija novērojama Stabu ielas Saksofonā un vēl nesen krogā Aptieka, – cilvēki tur nāk, pat nezinot, vai tajā vakarā notiks kāds koncerts, jo ir pārliecināti, ka programmas veidotāja Jura Simanoviča izvēle un gaume neliks vilties.
Nobeigumā mazliet par pieminekļiem līdzīgiem priekšmetiem. Kaut arī vinila plates atgriešanos daudzi joprojām uzskata tikai par tādu kolekcionāru lietu, ir kļuvis skaidrs, ka šis medijs ir pārdzīvojis visus pārējos, jo ne spotifajs vai datora cietais disks, ne kompaktdisks vairāk par pāris desmitgadēm vēl nav piedzīvojis. Šogad jaunus izdevumus šajā mūžīgajā formātā, izmantojot nevis digitālos failus, bet pirmavotus, kas ir magnetofona lentes, ir piedzīvojuši vairāki vēsturiski ieraksti – pirmais Raimonda Paula albums ar papildinājumiem no kādreiz tikai nekvalitatīvajās mazajās platītēs izdotajām dziesmām, Dzelteno pastnieku pirmais albums Bolderājas dzelzceļš un Jumpravas plate Pilsēta. Turpinājums sekos.