Dzelteno pastnieku milžu cīņa turpinās

Kad 1992. gadā Dzeltenie pastnieki piedalījās Mikrofona aptaujas koncertā, likās, ka tā ir pēdējā reize, kad redzam viņus kopā. Tomēr pēc desmit gadus ilgas atšķirtības 2002. gadā mūziķi atdzima albumā Kaķis, kas arī ir viņu diskogrāfijā pēdējais. Un vēl pēc desmit – Pastnieki 28. septembrī saviļņos manu un daudzu citu prātus ar jaunības atmiņu silto vilni koncertā Palladium.

"Tik garu programmu Dzeltenie pastnieki nekad mūžā nav spēlējuši," par gaidāmo divstundīgo "milžu cīņu" saka Ingus Baušķenieks. Līdzīgi citiem roka monstriem Latvijā, Pastnieki jaunas dziesmas vairs nesacer, toties ar baudu ķērušies pie saviem vecajiem skaņdarbiem, jo tagad līdz ar plašām tehniskajām iespējām tos var atskaņot pienācīgā kvalitātē. Galu galā šo par "jaunā viļņa un regeja pamatlicējiem" un "elektroniskās mūzikas pionieriem" dēvēto mūziķu galvenais mērķis nekad nav bijis perfekcionisms, bet gan ideja – Pastnieki nesacer pliekanus gabalus par mīlestību, toties liek lauzīt galvu par savu ierakstu smalkajām koncepcijām un zemtekstiem. Dzelteno pastnieku "Lenons un Makartnijs" ir Ingus Baušķenieks un Viesturs Slava – abi Rīgas 1. ģimnāziju absolvējuši matemātiķi, solabiedri, satikušies jau 1. klasē – 1963. gadā. Kopīgi pārdzīvota Bītlu invāzija Latvijā, un, kad Ingum brālis uzdāvināja ģitāru un Viesturs sanatorijā iemācījās spēlēt mandolīnu, jaunekļi sāka pirmos mēģinājumus atdarināt "firmas" gabalus. Esot notikusi pat kāda uzstāšanās skolas pionieru ballē, maģī iemūžināti pirmie pašrocīgie skaņu ierakstu eksperimenti. Par pirmo nopietnāko platformu vēlākajiem Pastniekiem kļūst Lielupes kultūras namā bāzētais ansamblis ar, tiesa, oficiāli neapstiprināto nosaukumu Jaunais sarkanais karalis, kurā muzicē Mārtiņš un Arnis Rutki, Andris Kalniņš, basu paņem Baušķenieks un drīz vien pievienojas arī Slava. Repertuārā ir King Crimson skaņdarbi, un, spēlējot "klasiku" ballītēs, paiet vairāki gadi. Pa to laiku mūsu aptuvenās mākslas ciltstēvs Hardijs Lediņš sāka spēlēt pirmās diskotēkas Kosmosā un, pie klavierēm sēdēdams, bija sagrabinājis vairākus skaņdarbiņus – tēmu un arī dzeju uzmetumus. Tā kā Lediņš ar Mārtiņu Rutki bija kaimiņi, tad dziesmiņas Nāc ārā no ūdens, Bolderājas dzelzceļš un vēl kādas pamazām atceļoja pie ansambļa, kurš jau 1979. gadā sāka nosliekties uz jaunā viļņa stilistikas pusi un pārvācās ar savu Police, Dire Straits repertuāru uz kolhozu Uzvara. Ap to laiku pie apvāršņa liktenīgi parādījās arī taustiņinstrumentālists Zigis Streiķis, kurš mūzikas skolā mācījies akordeonu. Tieši Zigis bungu partijām uzaicināja savu klasesbiedru Ilgvaru Rišķi, kuram skolas laikos tēvs uzdāvinājis bungu komplektu, un jau tad tika sapņots par grupas dibināšanu. (Starp citu, trešais slavenais šīs klases mūziķis ir Māris Muktupāvels, kurš ar Zigi un Ilgvaru skolas gados vienā klubiņā pat esot kaut ko uzspēlējuši.) Tā nu šie divi klasesbiedru pāri kļuva par leģendāro Dzelteno pastnieku kodolu, kurš ar nelieliem atpūtas brīžiem tam vai citam mūziķim saglabājies nemainīgs visus šos 30 gadus (pirmos četrus gadus grupā piedalījās arī Mārtiņš Rutkis, Roberts Gobziņš, Andris Kalniņš). Visu rakstu lasi žurnāla Figaro rudens numurā!