Katrā ziņā šīs Čikāgas rokgrupas trīs sākotnējo dalībnieku (Korgans, Džimijs Čemberlins, Džeimss Iha) kopā atkal sanākšanas rezultāts – Rika Rubina producētais albums Shiny and Oh So Bright, Vol. 1 / LP: No Past. No Future. No Sun ir lielisks, un tāpēc viņu koncertu gaida vismaz tie Opener apmeklētāji, kuri deviņdesmitos bija jau piedzimuši.
Mazliet par komfortu festivalā, par kuru it kā uztraukties nevajadzētu, ja jau esi pats izvēlējies doties uz festivālu, nevis sēdēt siltās, sausās un tīrās telpās pie vienmēr pilna ledusskapja un televizora, bet ir lietas, bez kurām nevar. Kādreiz, lai, norēķinoties par kaut ko, nebūtu jālieto skaidra nauda, šeit darbojās pārtikas un dzērienu kuponi, vēlāk speciālās festivāla kartes, pēc tam jau mazās, ap roku kā pulkstenis liekamās pīkstināmās kartes, kas bija jāuzpilda speciālos automātos, un tagad var izmantot arī jebkuras bankas pīkstināmās MasterCard kartes, kurām ir dienas limits, tātad to mazo karti, ko apmeklētājiem izsniedz bez maksas, uz rokas tomēr labāk turēt. Ja tā laikus uzpildīta, maciņu ar citām vērtīgām lietām tad var atstāt kaut kur drošībā un ļauties rokenrolam, neriskējot kaut ko pazaudēt.
Telšu pilsētiņas teritorijā ir pieejamas divu veidu dušas – bezmaksas un maksas. Otrās tiek sauktas par hot shower, tomēr, notestējot abas, nācās pārliecināties, ka nekāda īpaši karstā tā nebija, kā solīts, toties katram ir sava aizslēdzama kabīne ar izlietni un pakaramo, kur atstāt drēbes, un spogulis, kurā mazgājoties var vērot, kuras ķermeņa daļas jau nomazgātas no dubļiem, un kas vēl jāpaberzē.
Stāvot rindā uz dušām, nav vēlams skaļi apspriest latviešu valodā, piemēram, kādas priekšā stāvošas meitenes – viņu tīrības pakāpi un tamlīdzīgi, ka nedabū pļauku, jo latviešu Opener patiešām ir ļoti daudz.
"Smešing Pampkins, smešing pampkins!" - kliedz kāds puisis, uzsēdies citam uz pleciem, un tas fonētiski izklausās tik latviski, ka latviskāk vairs nevar būt, un tā atkal izrādās kādu nepazīstamu latviešu kompānija.
Apstaigājot Opener milzīgo – lidlauka teritoriju, kurā ir pilns ar visādām atrakcijām, dažas no kurām ir visparastākā iespēja nofotografēties uz visādiem interesantiem foniem, kas kaut ko reklamē – lielākoties pašu festivālu vai atbalstītājus, bez ēšanas un dzeršanas priekiem var atrast arī dažādas apģērbu apdarināšanas un gleznošanas darbnīcas, modes veikalu ar mēli un modelēm, Gdiņas pilsētas un okupācijas muzeju filiāles, kinoteātri, kur rāda lielākoties mūsdienu muzikālās filmas, arī krievu - Kirila Serebreņņikova Ļeto (Vasara). Ja kurčaks (poliski vistas gaļa) tevi nesaista, bet ļoti gribi no malas izskatīties pēc tāda, kas tomēr ēd gaļu, bet baidies no soda par to, ka kāds nogalināts, lai tu paēstu, ieēd vegāniskās desiņas, gulašu vai sojšliku. Gribi kūpināt dūmus, bet nesmirdēt, še tev superaparāts Iqos notestēšanai. Visi šie mūsdienu cilvēku mānīšanas veidi te darbojas pilnā sparā, un redzēju, kā klienti tēloti ieinteresēti kūpina šo produktu un klausās konsultanta aizraujošajos stāstos, laipni uzņemti labi izgaismotā veikaliņā, kad gribējās tikai kaut kur patverties no lietus. Savukārt Opener ierakstu veikaliņā pamanīju jau otro novatorisko veidu, kā šeit klātesošā dziedātāja Lana Del Reja vai vismaz viņas menedžments pamanās visai neglītā veidā nopelnīt papildus naudu. Neviena cita mākslinieka koncertā neesmu redzējis, ka tiek pārdoti autogrāfi, jo parasti tos iegūt nav viegli, toties, ja esi savam elkam ticis klāt, par velti. Lanas Rīgas koncertā pirms dažiem gadiem tika pārdoti viņas diski un citi suvenīri ar autogrāfiem, protams, reizes piecas dārgāk, nekā bez tiem, bet Polijā gandrīz iegrābos, nopērkot viņas albuma Born To Die ekskluzīvo versiju trīs vinila platēs, kurā iekļautas arī dziedātājas agrīnās popdziesmas, ko viņa koncertos vairs neizpilda un platēs nav izdevusi. Tomēr neatplēstais iepakojums likās aizdomīgi viegls, lai tajā būtu iekšā trīs 180 gramu plates, kā rakstīts uz vāka. Izrādās, kā smejoties paskaidroja pārdevējs, plate ir tikai viena, un pārējie divi kastē atrodamie ir kompaktdiski… Še tev!
The Smashing Pumpkins koncerts ar trīs milzīgām scenogrāfijas lellēm, no kurām viena pēc formas atgādina krievu matrjošku, sākas ar klasiskās mūzikas krātuvē pasmeltu uvertīru, un tur jau viņi – vieni no deviņdesmito gadu roka spilgtākajiem pārstāvjiem – nāk. Grupas vizītkarte ir Korgana ne ar vienu nesajaucamais vokāls – viņš vienmēr izklausījies pēc slinka, tikko pamodināta, it kā žēlumu izraisoša, bet reizē dusmīga un negaidītam uzbrukumam gatava radījuma. Tāda balss ir kā radīta skatuvei vai, ja no tās bail - multeņu tēlu balsu ierunāšanai un iedziedāšanai. Visu laiku visvieglāk atpazīstamo balsu topā viņš noteikti būtu vienā no pirmajām vietām – kad radio atskanēja jaunā, vēl nezināmā grupas dziesma, bija skaidrs, ka tas ir The Smashing Pumpkins. Protams, izcilā bundzinieka Džimija Čemberleina un ģitārista Džeimsa Ihas atgriešanās ir notikums – skan 1979, Ava Adore, Tonight, Tonight un citi agrāko laiku hiti, un cilvēki ir laimīgi to visu dzirdēt, bet īsti neizskatās, ka šī atgriešanās tūre garantē turpinājumu.
Jaunības degsmes pilno savstarpējās muzikālās saskarsmes ķīmiju var reanimēt uz mirkli, līdzīgi kā to izdarījuši Pulp, The Stone Roses, The Police, Blur un citi, bet laiks dara savu – cilvēki ir mainījušies un neizbēgami citām prioritātēm tiek dota priekšroka.
Kaut vai sēdēšanai mājās un slinkošanai, jo savulaik paveikts pietiekami daudz, lai vecumdienas būtu nodrošinātas.
Uzreiz pēc tam, mēģinot nokļūt LP koncertā uz otrās lielākās jeb telts skatuves, redzama šīgada festivāla lielāka kļūda – dziedātāja izrādās tik pieprasīta, ka viņa bija jāliek uz galvenās skatuves, jo ap pārpildīto telti ir tik daudz cilvēku, ka tikt klāt nav iespējams. Tad jau Latvijai, kur divas vasaras pēc kārtas bijusi iespēja baudīt LP Siguldas pilsdrupu estrādē, šoreiz ir paveicies vairāk.
Vēl nekad neredzēto Kailijas Minogas koncertu gaidīju, bet laikam nevajadzēja. Piecdesmit vienu gadu vecā popmāksliniece cenšas – viņa joprojām labi izskatās, maina tērpus gandrīz pēc katras dziesmas, un nav saprotams, kā viņa paspēj pārģērbties, pati neslikti arī dzied, šovs ar dejotājiem ir iespaidīgs, bet nav daudz to dziesmu, kurām būtu kāda mākslinieciska vērtība – izcils skaņu mākslas darbs ir Confide In Me, daži hiti (Lucky, Na-na-nā…) ir tik lipīgi, ka visi turpina tos dungot vēl ilgi pēc tam, kad tie jau sen izskanējuši, bet Locomotion jau sen daudz populārāks un ballītēs pieprasīts ir 1962.gada Little Eva oriģinālajā, nevis Kailijas astoņdesmito gadu versijā. Lūdzu piedod, Kailija! Par spīti tam, ka savulaik biji liela popzvaigzne, šoreiz būtu bijis labāk likt LP uz lielās skatuves, bet tevi uz otrās, lai tur sniegtu intīmāku koncertu ar džezīgi pāraranžētiem hītiem īstiem faniem, kuri tevi patiešām atceras un ciena, nevis milzu pūlim, kur daļa cilvēku ir tik jauni, ka tevi nemaz nezina. Lanu Del Reju jā – to zina visi, un viņa ir 2019.gada Opener festivāla pēdējās dienas hedlainere. Es, protams, visvairāk gaidu burvīgo Annu Kalvi, kas Latvijā jau bijusi, bet viņas koncerti katru reizi ir muzikāli augstvērtīgi piedzīvojumi. Cerams, tā būs arī šoreiz.
Bet telts sienas, par spīti tam visam, atkal kapā piles – šis laikam būs vislietainākais Opener vērturē. Jācer, ka debesu plāns Austrumeiropas apūdeņošanai jūlijā būs izpildīts un nākamā – festivāla Kartupeļpalma 58 - sestdiena būs saulaina.