Itāļu baroka komponista Antonio Sartorio operas Orfejs (1672) uzvedumu, kas pirmizrādi piedzīvoja šovasar Bauskā, vēsturiskās mūzikas festivālā Vivat Curlandvia!, neatkarīgais baroka operteātris Collegium Musicum Riga diriģenta Māra Kupča vadībā aicina izbaudīt pirmdien, 9. augustā, plkst. 19 Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē. Baroka orķestra instrumentu niansētās melodijas un ritmi, vēsturiskie retoriskie žesti un kostīmi, dejas un 17. gadsimta itāļu teātra noskaņa sola aizraujošu ceļojumu uz Venēciju pirms vairāk nekā 300 gadiem, laiku, kad opera bija savā viskrāšņākajā plaukumā. Tik pazīstamo, traģisko stāstu par Orfeju, kurš ar dziedāšanu un liras skaņām atbrīvo mīļoto Eiridīki no pazemes valstības, tomēr tā arī nespēj noturēt šaisaulē, operā apvij arī dažādi komiski personāži un notikumi.
"Mēs visu laiku mēģinām rādīt operas vēsturi pilnā spektrā no pašiem pirmsākumiem līdz 18. gadsimta beigām un, protams, ne to, kas ir "meinstrīms". Esam jau divreiz rādījuši Klaudio Monteverdi Orfeju, bet tagad lūkojamies uz 17. gadsimta otro pusi, kad notiek pāreja no Venēcijas stila uz Neapoles stilu – Skarlati, Pergolēzi, vēlāk arī Hendelis. Mūsdienās gandrīz nepazīstamais Antonio Sartorio (1630–1680) savas dzīves laikā bija ārkārtīgi populārs komponists. Viņu ļoti cienīja ne tikai par melodismu, bet arī par ļoti labu dramaturģiju un bagātīgu izdomu, jo mūzikā ir viss modernais, kas bija raksturīgs Venēcijas stilam un arī Neapoles skolai," stāsta operas iestudētājs un diriģents Māris Kupčs.
Antonio Sartorio opera Orfejs pirmo reizi tika izrādīta Teatro San Salvatore Venēcijā 1672. gadā. Šis ir laiks, kad, teātriem arvien vairāk kļūstot pieejamākiem plašākai publikai, tiek nojauktas robežas starp aristokrātiju un zemāku slāņu publiku. Par izrādes iedarbīgumu Sartorio parūpējies ar savdabīgi interesantiem un arī komiskiem personāžiem, kā, piemēram, čigānieti Grieķijā, mācītu kentauru Hīronu, veco aukli Erindu.
Īss libreta izklāsts: Orfejam ir brālis Aristejs, kurš arī ir iemīlējies Eiridīkē, tā padarot Orfeju greizsirdīgu. Aristejs pat ir noraidījis Tēbu karaļa meitas Autonojas mīlestību. Viņa seko neuzticīgajam mīļotajam, maskējoties par čigānieti un lūdzot Ahileja un Herkulesa palīdzību, taču Ahilejs pats ir iemīlējies Tēbu princesē un gribētu viņu sev. Greizsirdīgais Orfejs plāno Eiridīki noslepkavot mežā, bet, mēģinot bēgt no Aristeja, Eiridīke uzkāpj uz čūskas un mirst. Orfejs dodas pazemes pasaulē, lai atdzīvinātu Eiridīki. Pazemes pasaules valdnieku Plūtonu uzvar viņa dziedāšana, un viņš atbrīvo Eiridīki ar nosacījumu, ka Orfejs neatskatīsies uz viņu, pirms viņi nav sasnieguši dzīvo zemi. Bet Orfejs apgriežas un Eiridīke atkal tiek zaudēta.
"Apkārt lielajam, cēlajam stāstam par Orfeju un Eiridīki, kurus atveido soprāns Ilze Grēvele-Skaraine un Monta Martinsone, ir daudz smieklīgu mazo personāžu, kas dzīvo savu dzīvi. Veidojas situāciju komēdija, kurā ir mīlas trijstūris vai pat četrstūris. No pirmā Orfeja leģendas sižeta šajā Orfejā ir tikai divi lieli skati. Viss pārējais ir tas, ko nekad neesam iedomājušies, kā šim mītam klātesošu," stāsta Māris Kupčs. Piemēram, tenors Ansis Bētiņš lieliski tēlo veco aukli, un ir tik komiski, ka vecā aukle ir noskatījusi jaunu ganu zēnu un, saprotot, ka nevarēs viņu dabūt, sola viņam naudu.
"Izrāde ir riktīga komēdija un, lai gan Eiridīke diemžēl iet bojā, tomēr beidzas gaiši – parādās jūras nimfa Tetīde, kura visus samierina un svētī: dzīvosim draudzīgi! Ļoti līdzīgas idejas vēlāk turpina V. A. Mocarts savā operā Dons Žuāns, kurā arī ir gan cēlie personāži, gan komiskie personāži, kuri gribētu būt cēli, bet nesanāk, un filozofisks epilogs noslēgumā. Reaģējot uz to, ka šajā operā ir tik daudz komiskā, kāds no kritiķiem nievīgi izteicies, ka šī ir nevis Orfeja došanās uz pazemi, bet ceļojums uz vasarnīcu. Bet tā nav. Tiem, kas ir pieraduši uz visu skatīties caur ļoti nopietnu, nūbisku prizmu, tas var būt pārsteigums, bet tie, kuri pazīst itālisko dabu ar dzirkstīgumu itin visā, novērtēs, ka šis ir riktīgs itāļu darbs, kurā viss ir kopā, un tas ir skaisti un temperamentīgi. Šoreiz tā sakritis, ka visas lomas ir kā radītas mūsu izrādes solistiem. Tik veiksmīgi reti gadās," priecājas Māris Kupčs.
Līdzās galveno lomu atveidotājiem Ilzei Grēvelei-Skarainei (Orfejs) un Montai Martinsonei (Eiridīke), izrādē piedalās lietuviešu soprāns Rūta Vosiļūte, kas atveido Aristeju, Ieva Pļaviņa (soprāns), Anete Viļuma (soprāns), Simona Jocevičūte (soprāns, Lietuva), Silvija Sūna (mecosoprāns), Ansis Bētiņš (tenors), Edgars Skarbulis (bass), Krišs Pozemkovskis (bass), aktieris Ivo Martinsons (Herolda lomā), baroka orķestris Collegium Musicum Riga un baroka deju grupa horeogrāfes Gunas Ezermales vadībā. Diriģenta Māra Kupča vadītajā iestudējuma radošajā grupā ir vēsturisko žestu speciāliste Katerina Antonenko (Apvienotā Karaliste/Krievija), kostīmu māksliniece Jeļena Forste un scenogrāfs Artūrs Arnis.
Pirms pirmizrādes Bauskā tika īpaši uzsvērts, ka izrāde notiks kā senlaikos – sveču gaismā. Latvijas Nacionālajā operā to, protams, nevar, taču tiks saglabāts vēsturisko gaismu raksturs. "17. gadsimta teātra uzvedumi bija lielā mērā statiski, ar darbošanos proscēnijā, jo priekšas gaismas ļauj redzēt sejas. Īpaši iedziļinājāmies ar runu saistītajos retoriskajos žestos. Baroka laikā režisors bija lieks – pilnīgi pietika ar informāciju, kas nāk no solistiem un iedzīvina tēlus. Vēsturiskajā operā vizuālais nebija galvenais. Galvenais bija tas, ko dzirdam ar ausīm. Šodien tas ir neglābjami mainījies. Cilvēki vairs nav raduši klausīties viens otrā un sacītajā. Rekonstruēt vēsturisko ir risks, ka kāds teiks: varēja būt interesantāk. Taču interesanti ir redzēt, ko viņi tolaik gribēja? Tad jau var teikt, ka šodien arī Goijas gleznām vajadzētu pielabot krāsas, bet Rozentāla gleznā Nāve sirpi laiks nomainīt ar krūmgriezi," saka Māris Kupčs un piebilst, ka Orfeja stāsts ir aktuāls vienmēr. Ne velti operas vēsturē Orfejs nepārtraukti atgriežas dažādos gadsimtos un pat ir risināts operetes žanrā (Žaka Ofenbaha operete Orfejs pazemē).
Izrādi iespējams apmeklēt skatītājiem, kuri ir vakcinējušies pret Covid-19 vai to ir pārslimojuši, to apliecinot ar derīgu sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu. Biļetes pieejamas: www.bilesuparadize.lv.
Nākotnes plānos, kuri vēl tiks precizēti, paredzētas viesizrādes Daugavpilī, Liepājā, Viļņā un nākamgad arī Sanktpēterburgā.