Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Pussy Riot tev iemācīs mīlēt dzimteni

Krievijas protesta mākslas ikonas Nadežda Tolokoņņikova un Marija Aļohina saceļ viesuļvētru Tallinas Mūzikas nedēļā

Grupas Pussy Riot zvaigznes – Nadežda Tolokoņņikova (24 gadi) un Marija Aļohina (25 gadi) – izskatās trauslas, nosvērtas, nesatricināmas un mierīgas, pat aizdomīgi mierīgas. Var just, ka viņas ierobežo komunikāciju ar svešiniekiem un katram labvēlim ap kaklu nemetas. Taču katrs, kurš nonāk Pussy Riot tuvumā, vēlas nofotografēties ar "sirdsapziņas gūsteknēm"; viņas automātiski piekrīt, taču objektīvā visbiežāk neskatās. Neviens cits pagājušās nedēļas nogalē notikušās konferences un jauno grupu festivāla Tallinn Music Week dalībnieks nespēja piesaistīt tādu uzmanību un izraisīt tādu ažiotāžu kā Nadja un Maša, kuras piedalījās konferences atklāšanas diskusijā.

Iepriekšējā vakarā es satiku Mariju Aļohinu smēķējam pie viesnīcas. Nadeždu Tolokoņņikovu – nākamajā rītā pie brokastu galda. "Es pret žurnālistiem izturos ar piesardzību. Man nepatīk atbildēt uz jautājumiem, man patīk tos uzdot," viņa teica, liekot uz šķīvja dārzeņus.

Šāgada februārī Ņujorkā Nadju un Mašu sirsnīgi uzņēma Madonna un Marina Abramoviča. 2012. gadā Joko Ono piešķīra Pussy Riot savā un Džona Lenona vārdā nosaukto miera balvu LennonOno Grant for Peace un 50 000 ASV dolāru. Meitenēm tika pasniegti daudzi citi apbalvojumi un vimpeļi Rietumos. Viņām tiek goda tituli un augstas vietas dažādos topos un reitingos. Ko viņas ir izdarījušas, lai to visu nopelnītu?

2012. gada 21. februārī piecas anonīmas Pussy Riot dalībnieces Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē sarīkoja panku lūgšanu Dievmāte, padzen Putinu!. Uzstāšanās, kas ilga nepilnu minūti, tika iemūžināta videoformātā, turklāt ne pārāk kvalitatīvi. Meitenes uzskatīja savu akciju par neizdevušos. Piecas dienas vēlāk viņas tika izsludinātas meklēšanā.

2012. gada 3. martā tika aizturēta Nadežda Tolokoņņikova un Marija Aļohina, 16. martā – Jekaterina Samuceviča.

2012. gada 17. augustā Maskavas tiesa piesprieda viņām divu gadu cietumsodu par huligānismu, kura motīvs ir reliģisks naids.

2012. gada 10. oktobrī Maskavas tiesa Samucevičai iepriekš piespriesto cietumsodu aizstāja ar nosacītu sodu un lika viņu atbrīvot tiesas zālē.

2013. gada 23. decembrī Tolokoņņikova un Aļohina dažus mēnešus pirms termiņa tika atbrīvotas saskaņā ar prezidenta Vladimira Putina izsludināto amnestiju par godu Krievijas konstitūcijas 20. gadadienai.

Katrs vārds tiek iemūžināts

Pēc atbrīvošanas visos pasākumos Nadežda Tolokoņņikova un Marija Aļohina parādās divatā, pārējās grupas dalībnieces ir atkritušas. Preses konferencēs, lekcijās, sapulcēs un demonstrācijās Nadja un Maša piedalās kā sociālas un politiskas aktīvistes, ieslodzīto tiesību aizstāves, nevis kā Pussy Riot. "Mums taču nav masku un krāsainu zeķbikšu," Tallinā joko Marija Aļohina. Zinoši cilvēki stāsta, ka par savām lekcijām, dalību konferencēs un simpozijos ārzemēs viņas saņem prāvu atlīdzību – šīs ir summas (ap 10 000 eiro), kuras var salīdzināt ar popzvaigžņu honorāriem.

Meitenēm visur, arī Tallinā, seko līdzi cilvēki ar video un foto kamerām. Arhīvam tiek iemūžināts katrs solis un vārds. Tas ir nepieciešams arī tāpēc, ka Pussy Riot dalībnieču pārvietošanos Krievijā izseko Iekšlietu ministrijas darbinieki un notiek provokācijas un uzbrukumi, ziņo grupai pietuvināti avoti. Februārī olimpisko spēļu laikā Sočos, kur Pussy Riot filmēja klipu, viņām uzbruka kazaki. Savukārt marta sākumā agrā rīta stundā makdonaldā Ņižņijnovgorodā Mašu un Nadju piekāva, pazemoja un aplēja ar briljantzaļā šķīdumu pieci jauni vīrieši. Šis video ir pieejams internetā. To filmējusi tā pati brigāde, kas kopā ar meitenēm ieradās Tallinā. "Mēs esam operatori, nevis miesassargi. Mums ir svarīgi nofilmēt cilvēkus, kuri viņām uzbrūk," skaidro radošās grupas pārstāvji. Šie operatori un režisori ir dokumentālās filmas Pussy (Riot) Versus Putin autori.

Vēl vienu dokumentālo filmu – Pussy Riot: A Punk Prayer – uzņēmis ASV televīzijas kanāls HBO. Pavisam nesen iznākusi žurnālistes un rakstnieces Mašas Gesenes grāmata par Pussy Riot sāgu angļu valodā Words Will Break Cement. The Passion of Pussy Riot, kurā autore slavina meitenes par viņu drosmi, dziļdomību, gatavību riskēt un izaicināt Putina režīmu. Pasaules intelektuālā elite turpina sekot līdzi Nadeždas Tolokoņņikovas sarakstei ar slovēņu filosofu Slavoju Žižeku.

Tallinas Mūzikas nedēļā Nadja un Maša piedalījās diskusijā Kultūras dumpis: māksla un mūzika pret totalitāro varu, kuru vadīja kritiķis Artemijs Troickis. Blakus meitenēm bija Krievijas mākslas grupas Voina/Karš aktīvists Pjotrs Verzilovs, kurš ir Nadeždas Tolokoņņikovas dzīvesbiedrs. Viņš tika pieteikts kā Pussy Riot asistents un runasvīrs, patiesībā viņa loma ir nozīmīgāka: Verzilovs ir viens no Pussy Riot ideologiem, viņu mēdz uzskatīt arī par manipulatoru – tādu kā mūsdienu Sex Pistols menedžera Malkolma Maklarena versiju. Turklāt šajā kompānijā viņš ir vienīgais, kurš runā labā angļu valodā ar amerikāņu akcentu. Maša un Nadja angliski nerunā, tāpēc Artemijs Troickis Tallinā aicināja visus klātesošos "pēc iespējas ātrāk mācīties krievu valodu".

Koncepcija vienkārša kā tanks

Artemijs Troickis uzskata Pussy Riot par "visu laiku eksotiskāko rokgrupu" – tā nav ierakstījusi nevienu "normālu" dziesmu un nav sniegusi nevienu "normālu" koncertu, taču guvusi popularitāti un atpazīstamību starptautiskā mērogā, pielūdzējus un nīdējus, kā arī cienītājus ārzemju slavenību vidū. "Tas ir Ginesa rekordu grāmatas cienīgs sasniegums," secina Artemijs Troickis.

Pussy Riot darbībā savienojas politiskais aktīvisms, feminisms, akcionisms, pankroks un videomāksla. Uz Artemija Troicka jautājumu, kāpēc meitenes izvēlējušās pankroka estētiku, nevis, teiksim, hiphopu, Nadežda Tolokoņņikova atbild: "Kad biju cietumā, mēs taisījām protesta hiphopu. Man ir tuvi abi žanri, jo tie ļauj izteikt protestu. Savulaik mēs izvēlējāmies pankroku, jo gribējām atgriezties pie tā sākotnējā vēstījuma. Pankroks – tā ir sava viedokļa paušana, nevis tikai uzstāšanās uz skatuves un lielās naudas pelnīšana. Tas nav noslēpums – mūsu mūzika nav pārāk laba. Mums nebija mērķa radīt labu mūziku. Mūsu koncepcija – slikta māksla, slikti panti, slikta mūzika – ir vienkārša kā tanks. Ikviens var kļūt par Pussy Riot – pat ja tu neproti sacerēt mūziku, tu tik un tā vari darīt kaut ko līdzīgu tam, ko darījām mēs. Tas ir maksimāli vienkārši un pieejami, jo Pussy Riot pirmām kārtām ir politisks protests un nelegālas uzstāšanās negaidītās vietās, jo tā var panākt daudz iespaidīgāku efektu."

Marija Aļohina piebilst: "Tāpat kā hiphops, arī mūsu daiļrade nemeklē sev skatuvi. Taču mēs atrodam skatuvi tādās vietās, par ko maksājam ar savu brīvību."

Policisti taisa selfijus

Vēl tajā laikā, kad Maša un Nadja bija cietumā, grupas pārstāvjiem tika izteikti piedāvājumi pēc meiteņu atbrīvošanas rīkot vērienīgu pasaules turneju un koncertus nozīmīgākajos festivālos. Kārtējais aicinājums tika saņemts pavisam nesen. Mūzikas aprindās runā, ka par turneju Pussy Riot tika apsolīti 10 miljoni ASV dolāru, taču Maša un Nadja šo piedāvājumu kategoriski noraidīja. Kāpēc? "Tāpēc, ka tas neatbilst grupas pamatprincipiem. Pussy Riot nesniedz legālus, oficiālus koncertus. Cilvēki nesaprot, ka mēs to nedrīkstam darīt. Kompromisi nav iespējami. Vienīgais veids, kā mēs varam darboties, ir tā, kā nesen Sočos olimpisko spēļu laikā, kad tur nofilmējām klipu Putin naučit tebja ļubitj Rodinu/Putins tev iemācīs mīlēt dzimteni. Šādu klipu uzņemšana ir mūsu socioloģiskais pētījums, mums būtu grūti no tā atteikties par labu kaut kam oficiālam, likumīgam. Triju dienu laikā Sočos mūs regulāri aizturēja, mums bija iespēja tuvāk iepazīties ar Soču policistiem, kuri nemaz nebija tik laimīgi par visu to, kas četros gados pirms olimpiādes ir noticis pilsētā. Līdzko izgājām no iecirkņa, visi policisti ar mums taisīja selfijus – tā tas parasti beidzās," stāsta Nadežda.

Ideja par videoklipa filmēšanu Sočos piedzima spontāni. "Tas notika piecas dienas pēc olimpisko spēļu atklāšanas. Mēs cerējām, ka šoreiz iztiks bez mums. Tajās dienās Krievijā notika vairāki protesti. Olimpiādes atklāšanas dienā Sarkanajā laukumā pulcējās cilvēki ar LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu kustība – J. J.) karodziņiem un dziedāja Krievijas himnu – šī akcija tika apturēta, tāpat kā Manēžas laukumā Maskavā notikusī televīzijas kanāla Doždj/TV Rain atbalsta akcija, kurā cilvēki stāvēja ar lietussargiem. Protesti tika apspiesti, un tas mūs saniknoja. Mēs sapratām – mums jāpiedalās, jārīkojas. Nakts laikā ierakstījām dziesmu, no rīta devāmies uz Sočiem. Tas arī viss," saka Nadežda.

Aizliegtās kultūras zona

Grupa Pussy Riot tika izveidota pirms trim gadiem – tajā laikā, kad kļuva zināms, ka Vladimirs Putins trešo reizi gatavojas kļūt par Krievijas prezidentu. Sākotnēji meiteņu daiļradi caurstrāvoja rotaļīgs optimisms, tā bija entuziasma, humora un moderna anarhisma pilna spēle – ielu teātris. Savu pirmo videoklipu apvienība publiskoja 2011. gadā. "Aptuveni tajā pašā laikā Krievijā sāka apcietināt varai nevēlamus, nepatīkamus cilvēkus. Grupai Pussy Riot tas bija pamudinājums ierakstīt videorullīšus politieslodzīto atbalstam. Mūsu loma un uzdevums bija veidot alternatīvu diskursu tai apātijai un pagrimumam, kas valdīja un joprojām valda Krievijā. Mūsu pieeja paliek nemainīga – mums viss izdosies!" paziņo Nadežda.

Līdz arestam 2012. gadā Pussy Riot centās saglabāt anonimitāti, meiteņu aktivitātēs notika mākslas un politikas sadursme. Tiesas spriedums apstiprināja, ka grupas daiļrade Krievijā tiek uzskatīta par ekstrēmismu, tā tika izstumta aizliegtās kultūras zonā. Vislielāko publicitāti performancei Kristus Pestītāja katedrālē nodrošināja valsts un baznīcas nežēlīgā reakcija – citādi šai akcijai nebūtu tādas rezonanses pasaulē; 2012. gadā Pussy Riot aizēnoja slavenāko mūsdienu kultūrdisidentu ķīniešu mākslinieku Aju Veiveju. Atbalstu apcietinātajām Pussy Riot dalībniecēm izteica dažādu valstu pirmās personas, mākslas akadēmijas un simtiem populārāko ārzemju mūziķu un kultūras darbinieku. Tiesas prāva un skandāls kļuva par Pussy Riot mākslas darba sastāvdaļu.

Pussy Riot pārstāv jauno mediju laikmeta aktīvismu, mediju mākslu – dzīvajā viņu performances redzējuši vien daži cilvēki, taču tās eksistē un krāj miljoniem klikšķu internetā – YouTube, Facebook, Twitter un citos tīklos. Šie darbi un vēstījumi atgriežas realitātē un rezonē sabiedrībā, izejot cauri visiem jauno tehnoloģiju un interneta elles lokiem.

Pussy Riot meitenes nav pirmās mākslinieces, kuras uzdrošinājušās uzstāties baznīcā: 1950. gadā četri radikāli mākslinieki – letrisma pārstāvji – uzkāpa Parīzes Dievmātes katedrāles kancelē Lieldienu dievkalpojumā un paziņoja, ka Dievs ir miris. Vēlāk viņi pievērsās situacionisma idejām un tika institucionalizēti – mākslinieku darbi tika iekļauti Pompidū centra kolekcijā.

Pazemība. Pakļāvība. Klusēšana

Nadeždai Tolokoņņikovai un Marijai Aļohinai ir svarīgas feminisma idejas, un visur, kur viņas ierodas, viņas apmeklē sieviešu cietumus. "Manipulēt ar sievietēm cietumā ir vieglāk nekā ar vīriešiem. Krievijā sieviešu cietuma modelis ir attiecināms arī uz pārējām institūcijām. Sievietes loma cietumā un citās iestādēs, vispār dzīvē Krievijā ir līdzīga. Patriarhs Kirils uzskata, ka sievieti raksturo pazemība, kā arī pakļāvība un klusēšana," saka Marija.

Igaunijā meitenes apmeklēja gan sieviešu, gan vīriešu cietumus, lai iepazītos ar apstākļiem, kādos tiek turēti ieslodzītie. "Vakar mēs bijām Viru cietumā Jehvi netālu no Krievijas robežas. Tur ir ap 800 ieslodzītajiem. Viņi sarunājas galvenokārt krievu valodā, un pie kameru durvīm lielākoties ir krievu vārdi," stāsta Marija. "Kad mēs jau braucām prom, daži ieslodzītie bija pagalmā, spēlēja basketbolu. Viņi mani pamanīja un sāka kliegt: "Kāpēc jūs esat pret Krieviju?" Mēs neesam pret Krieviju, mēs esam pret Putinu – tas ir ļoti svarīgi. Mēs nevēlamies, lai jūs asociētu mūsu valsti ar šo cilvēku. Mūs, opozīciju, nevar dzirdēt pārāk labi, taču mēs darbojamies, organizējam demonstrācijas, protestus, mēs runājam ar cilvēkiem."

Sarunas uz Putinu neiedarbojas, viņš tās nesaprot, uzsver Marija. "Mēs uzskatām, ka šajā situācijā ekonomiskās sankcijas ir labākais risinājums. Putinam un viņa komandai svarīgākais ir nauda, viņa draugu līgumsaistības Eiropā. Ja tas tiks apturēts vai apdraudēts, varbūt tas liks Putinam, ja ne apstāties, tad vismaz aizdomāties. Skaidrs, ka pēc sankciju ieviešanas parasto cilvēku dzīve pasliktināsies, taču varbūt tas piespiedīs viņus beidzot iziet ielās, jo pagaidām viņu dīvāns ir bijis pārāk ērts," viņa saka. "Mēs ceram, ka tas, kas notiek Ukrainā, kur opozīcija pierādīja savu spēku, var kļūt par iedvesmu Krievijai. Ja Ukrainā viss sakārtosies, pārmaiņas Krievijā būs neizbēgamas, jo cilvēki sapratīs, ka propaganda melo."

"Mēs bijām šokā, kad Krievijas bruņotie spēki iebruka Ukrainā. Tādos brīžos gribas, lai mums būtu kas līdzīgs grieķu agorai – tautas sapulces vietai, kurā satikties un apspriest, ko darīt tālāk. Pagaidām nekas tāds nav iespējams, jo pie mums cilvēkus, kuri pulcējas mītiņos, brutāli iemet policijas automašīnās," teic Nadežda.

Meitenes atzīst: mums ir ļoti žēl, ka daudzi krievvalodīgie Igaunijā – tāpat kā citur Baltijā – pret Pussy Riot ir noskaņoti negatīvi. "Man gribētos paskaidrot – mūsu aktivitātes nav antikrieviskas, tās ir izteikti prokrieviskas," saka Nadežda Tolokoņņikova.

Protests ir radoša lieta

Nadežda Tolokoņņikova uzsver, ka Pussy Riot apzinās savu atbildību Krievijas jauniešu priekšā: "Šo atbildības sajūtu mums ir sniegusi brīvība gandrīz pēc diviem ieslodzījumā pavadītajiem gadiem. Skolā mums bija mācībstunda – sociālā zinātne –, tajā mums stāstīja, kas ir pilsoniskā sabiedrība. Šķita, ka tas ir kaut kas līdzīgs Krievijas Valsts domei, taču šis institūts – pilsoniskā sabiedrība – nez kāpēc nedarbojas. Gribētos, lai jaunieši 12–13 gadu vecumā apzinātos, kas tas ir, kā to izmantot un attīstīt. Ir svarīgas pašorganizēšanās formas – ne tādas kā cietumā vai vecajā izglītības sistēmā, kurā ieslodzīto vai skolēnu pārstāvis ir tas, kurš ir vistuvāk administrācijai, bet vajag darboties tā, lai pretnostatītu savu viedokli. Protests ir ļoti radoša lieta. Ja to aizliedz, sabiedrība neattīstās. Internets Krievijā pagaidām vēl ir brīvs. Es sarakstos ar 13–15 gadu veciem jauniešiem, viņi prot paust savu viedokli, viņiem ir sapratne par to, kas notiek. Tas ir ceļš uz demokrātiju. Esmu pārliecināta, ka pašorganizēšanās spēju pamati tiek ielikti bērnībā. Sēžot cietumā, es iepazinos ar Kurtu no Zviedrijas – kādreiz viņš bijis sieviete, pēc tam mainījis dzimumu. Viņš stāstīja, ka Zviedrijā un citās Ziemeļvalstīs jau bērnudārzā cilvēkus ieved domāšanas sistēmā, viņiem māca formulēt savu viedokli. Tas nav huligānisms vai tāda uzvedība, kāda tika atainota jauniešu īsfilmu seriālā – kinožurnālā Jeralaš –, bet konstruktīvs process."

Mūsu varoņi – Jēzus un krievu disidenti

Pussy Riot aktīvistēm katru reizi atkal un atkal jāatbild uz jautājumiem par savu izaicinošo akciju Kristus Pestītāja katedrālē: vai baznīcā drīkst tā uzvesties?! "Jēzus ir mūsu varonis un paraugs. Ko viņš izdarīja, ieraugot dievnamā tirgotājus? Viņš tos izdzina, lietojot fizisku spēku. Tātad viņš izjauca sabiedrisko kārtību. Nozieguma sastāvs! Pie Jēzus var atnākt ar Krievijas likumiem un piespriest viņam cietumsodu," apgalvo Nadja.

Kas vēl iedvesmo Mašu un Nadju? "Mūsu varoņi ir krievu disidenti – tādi kā rakstnieks un zinātnieks Vladimirs Bukovskis, rakstnieks Anatolijs Marčenko. Viņus iesēdināja, izlaida un atkal iesēdināja, » saka Nadežda. «Es nosaukšu sievietes disidentes un cilvēktiesību aizstāves – dzejnieci un tulkotāju Natāliju Gorbaņevsku, lingvisti un publicisti Larisu Bogorazu, advokāti Dinu Kaminsku. Cietumā es lasīju viņu grāmatas – tas bija gaiss, kura man pietrūka. Tur tu esi izolācijā, tev šķiet, ka nav nekā cita – tikai cietuma administrācijas un varas viedoklis. Tad, kad tu atver grāmatu, tu saproti – cilvēki tā dzīvojuši arī pirms tevis, tā viņi cīnījušies un uzvarējuši lielā vēstures mērogā," piebilst Marija.

Uz jautājumu par savu drošību Nadežda atbild: "Es vēlos palikt Krievijā, kaut gan apzinos, ka man tas var beigties bēdīgi."

"Mums bieži prasa, kāpēc mēs vēl neesam aizbraukušas prom no Krievijas, taču iedomājieties sevi mūsu vietā. Paskatieties, kas notiek mūsu valstī – tas ir tuvu fašismam. Vai jūs aizbrauktu? Vai jūs nedarītu neko, lai pierādītu, ka jūsu valsts ir citāda? Brīvība Krievijā ir, tā ir cilvēkos, kuri ir tālu no varas," apgalvo Marija.

Artemijs Troickis, noslēdzot publisko interviju ar aktīvistēm Tallinas Mūzikas nedēļā, uzsvēra: "Esmu pārliecināts, ka Marina Abramoviča ir svarīgāka personība mākslas vēsturē, taču Pussy Riot ir svarīgākas pasaules vēstures kontekstā."

Vēlāk sarunā ar KDi Artemijs Troickis piebilda: "Tam, ko Nadja un Maša dara tagad, nav nekāda sakara ar mākslu. Viņu pēdējā mākslinieciskā akcija notika Sočos. Dalība preses konferencēs ir prozaiskāks darbs. Esmu runājis ar meitenēm par viņu likteni un – teikšu godīgi – es viņām piedāvāju aizbraukt no Krievijas. Ja viņas atgriezīsies Krievijā, ilgi brīvībā viņas nepaliks, un man viņu ir žēl. Viņas ir jaunas, viņām ir mazi bērni. Negribētos, lai viņām tiktu piespriests otrs cietumsods, pēc tam trešais un tā tālāk. Taču viņas ir drošsirdīgas dāmas, gatavas uz upuriem un apstāties neplāno. Grūti pateikt, kāda būs viņu nākotne, taču man ir priekšnojauta, ka tā būs diezgan traģiska." 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja