Koncertā uzstāsies Latvijas jaunās mūziķu paaudzes talanti - altists Dāvis Sliecāns un pianists Aleksandrs Kalējs, kuru saspēle uz skatuves dēļiem rūdīta jau vairāku gadu garumā, bet Rudens kamermūzikas festivālā viņi debitēs kā duets deGlosa.
Altists Dāvis Sliecāns un pianists Aleksandrs Kalējs ir degsmīgi un gudri kamermūziķi, kas Rudens kamermūzikas festivālā pirmo reizi uzstāsies kā duets deGlosa. Mūziķu tulkotā skaņu pasaule sniedzas no renesanses līdz pat laikmetīgiem nošurakstiem. Viņu neparastās programmas izskanējušas gan ASV, gan senākajā Nīderlandes kamermūzikas festivālā Orlando, savukārt ar Johannesa Brāmsa, Roberta Šūmaņa un Ludviga van Bēthovena kamermūziku pieskandināta Brēmenes Sendesaal un Haus Schütting. Kā pandēmija duetam nebija šķērslis atklāt tiešraides festivālu koncertzālē Latvija, tā arī dueta dzīve starp Norvēģiju un Latviju nestāv ceļā radīt jaunas koncertprogrammas.
Ukraiņu dzīvais klasiķis Valentīns Silvestrovs tiek dēvēts par vienu no introvertākajiem mūsdienu komponistiem. Viņa rokraksts ir piederīgs Austrumeiropas minimālisma skolas estētikai. 1999. gadā komponētā Epitāfija (L. B.), kas skanēs koncertā, veltīta komponista dzīvesbiedres Larisas Bondarenko piemiņai. Opusā rodamas atsauces gan uz dziesmas, gan baroka lamento žanra formveidi, un tas cieši saistīts ar paralēli komponēto Rekviēmu Larisai. Šķiet, ka, mēģinot raksturot šo skaņdarbu, vislabāk der atsaukties uz paša komponista vārdiem: "Visa mūzika ir dziesma – arī tad, ja to nevar izdziedāt. Tā nav ne filozofija, ne pasaules uzskats, bet gan dziesma, ko pasaule dzied pati sev."
Koncertā būs dzirdama arī Franča Šūberta Arpeggione – sonāte, kas mūzikā apraksta visu cilvēka dzīves pieredzi – tās gaišākos un tumšākos brīžus. Gadu pirms Domažora simfonijas ieceres, pārdzīvojot operas Alfonso un Estrella izgāšanos, komponists mierinājumu meklēja kamermūzikas maigajās skavās. Tobrīd viņa redzeslokā nonāca jauns sešstīgu instruments, arpeggione jeb lociņģitāra, kuras autors bija Vīnes ģitāru meistars Vinčenzs Šusters. Lai gan izgudrojums neizturēja laika pārbaudi un mira dabiskā nāvē vien dažus gadus pēc tā dzimšanas, mūzikas mīļotājiem tas visbiežāk saistās ar Franča Šūberta sonāti Arpeggione D.821. Arī sonāte piedzīvoja līdzīgu likteni kā bēdīgi slavenais instruments – pavisam drīz pēc uzrakstīšanas tā tika aizmirsta un atklāta vien 1871. gadā, kad izdevniecība Breitkopf & Härtel apkopoja visu Šūberta daiļradi. Mūsdienās sonāti galvenokārt spēlē altisti un čellisti, un atskaņot skaņdarbu, kas oriģināli rakstīts sešstīgu instrumentam, ir bijis izaicinājums visai četrstīgu instrumentu saimei jau pusotru gadsimtu.
Sonāte klavierēm un vijolei Domažorā K.14 pieder grupai sonāšu, ko astoņgadīgais Volfgangs Amadejs Mocarts radīja 1764. gadā un izdeva Londonā nākamā gada janvārī. Lai gan būtu aplami uzskatīt, ka šis ir nobrieduša ģēnija darbs, būtu arī maldinoši ignorēt tā stiprās puses. Tāpat kā citiem šīs sonāšu grupas radiniekiem, arī Domažora sonātei ir trīs daļas ar dzīvespriecīgu pirmo, kontrastējošu lēno daļu un divu menuetu pretstatījumu finālā. Kā rakstījis Volfganga Amadeja Mocarta daiļrades pētnieks Hanss Pēters Šmits, šajā sonātē Mocarts vēl ievēro vēlīnā baroka kompozīcijas principu, kur vijole kalpo kā taustiņinstrumentu melodiskās līnijas paspilgtinātāja, jo vēsturiski vijolsonāte vēl nebija nobriedusi kā patstāvīgs žanrs. Tomēr šie agrīnie komponista piemēri nebūt nav mazsvarīgi soļi ceļā uz viņa briedumu gan formveidē, gan rokraksta meistarības ziņā.
Angļu komponists Džons Daulends bija sava laikmeta stilīgākais komponists. Viņa moto bija Semper Dowland, semper dolens (tulkojumā – “vienmēr Daulends, vienmēr sērojošs”), un lielākā daļa skaņraža mūzikas patiesi bija neizbēgami traģiska. 1598. gadā Džons Daulends kļuva par Dānijas karaļa Kristiāna IV lautistu, bet gadu iepriekš tika pabeigta komponista Pirmā lautas dziesmu grāmata, kas apkopojusi viņa laikā tik populāro lautas dziesmu tematiku. Grāmatas ceturtās dziesmas If My Complaints Could Passions Move (Ja manas skumjas jel kaisli aizkustinātu) apakšvirsraksts nes angļu pirāta Digorija Paipera un renesanses galma dejas galjardas nosaukumu. Tomēr, pretstatā galjardas raksturīgi enerģiskajai izteiksmei, šis skaņdarbs ir pilns dziļas traģikas. Pārlecot četrus gadsimtus vēlāk - 1950. gadā Bendžamins Britens uz brīdi pārtrauca darbu pie operas Billijs Bads (Billy Budd), lai komponētu Lachrymae: Refleksijas par Džona Daulenda dziesmu op. 48, vienīgo Bendžamina Britena brieduma daiļrades skaņdarbu altam. Skaņdarbs pirmatskaņojumu piedzīvoja 1950. gadā Aldeburgas festivālā Viljama Primrouza lasījumā ar pašu autoru pie klavierēm. Lachrymae pamatā ir pieminētā Džona Daulenda lautas dziesma If my complaints could passions move, tomēr opusa gaitā Britens atsaucies arī uz Daulenda dziesmu Flow my tears (Plūstiet, manas asaras) no Otrās lautas dziesmu grāmatas. Variāciju formā veidotais skaņdarbs ir viens no nopietnākajiem Britena kamermūzikas vēstījumiem.
Biļetes iespējams iegādāties Biļešu paradīzes kasēs un internetā.