Kopš dibināšanas 1974. gadā Liepājas grupa Credo bijusi izcils talanta un spēlētprieka apvienojums, izpelnoties nedalītu klausītāju mīlestību.
Grupas Credo dibinātājs ir basģitārists Valdis Skujiņš, kas 1974. gada 4. oktobrī sāka mēģināt ar dziedātāju Gintu Burkēvici un ģitāristu Aivaru Liepiņu. Viņiem piebiedrojās Verners Bokums, Valērijs Kosmiņins, Irēna Burkēvice - šādā sastāvā jaunieši uzstājās Liepājas restorānos. 1975. gadā tapa pirmā koncertprogramma, nākamajā gadā pilsētas skatei aparatūras trūkuma dēļ tika sagatavota akustiskā programma. No toreizējiem 13 dalībniekiem vairāki palika grupas sastāvā – Viktors Dreimanis, Raivis Krūms, Aldis Langbaums.
1978. gadā liepājnieki iepazinās ar Raimondu Paulu, bez kura nav iedomājama turpmākā Credo biogrāfija – pirmajām Maestro dziesmām sekoja apjomīgie cikli Austrumu motīvi (1983) un Melnais kliedziens (1986). Mūziķi uzstājās Raimonda Paula jubilejas koncertos, arī šī sadarbība padarīja Credo par populārāko grupu Latvijā 20. gs. astoņdesmito sākumā.
1979. gadā Credo pievienojās dziedātājs un ģitārists Guntis Veits, un beidzot oficiāli tika apstiprināts nosaukums Credo: tā autors ir grupas dibinātāja un vadītāja Valda Skujiņa tēvs Ziedonis.
1980. gadā Credo pirmoreiz piedalījās Mikrofona aptaujā, labāko ducī ierindojās uzreiz trīs viņu dziesmas, 3. vietu sasniedza Ziņģe par bailēm, kam sekoja Neko nevar skaidri zināt (7. vieta) un Kad mēs iemīlēsim (8. vieta). Turpmākajos piecos gados Latvijā valdīja īsta kredomānija: pēc koncertu biļetēm rinda sastājās jau naktī, lielākajās pilsētās koncerti notika nedēļu no vietas.
Veiksmīgi komponēja ne tikai publikas mīlulis Guntis Veits, bet arī virtuozais ģitārists Armands Alksnis, kas ansamblim pievienojās 1981. gadā: dziesmām Atbilde, Afišas u.c. sekoja cikls ar Aleksandra Čaka dzeju. Credo ieraksti ik dienu skanēja radio, tika izdotas viena mazā un divas lielās skaņuplates. Savu temperamentīgo, skatuviski atraisīto, dinamisko sniegumu Credo demonstrēja koncertos Latvijā un aiz tās robežām: Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Ukrainā, Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Gruzijā, Kongo u.c. Viņu kontā ir rekords - 18 dienās 33 koncerti Vjetnamā, Credo ir aizsācēji labdarības akciju tradīcijai - 1983. gadā viņi savus klausītājus pulcēja Rundāles pils priekšā.
Zūdot jaunības bezrūpīgumam, Credo dziesmās blakus humoram parādījās nopietnu, pat globālu problēmu pieteikums, līdz ar to mainījās ne vien mūzika, bet arī sastāvs. Astoņdesmito vidū V. Bokuma vietā stājās Guntars Brečs, V. Skujiņam pilnībā uzņemoties administratīvās rūpes, basģitāru sāka spēlēt Eduards Glotovs, kuru drīz vien uz Rīgu uzaicināja Remix. Norlands Millers, Edijs Cionelis un Aivars Vīksna kļuva par Credo dalībniekiem 80. gadu beigās, taču deviņdesmitajos pēc Edgara Silacērpa hita Vecais draugs šķita, ka par Credo nāksies aizmirst. Tomēr 1997. gadā iestājās negaidīta Credo renesanse, kad par godu labāko dziesmu izlases izdošanai grupa sarīkoja koncertturneju savā klasiskajā sastāvā.
Kopš 1999. gada joprojām Credo karogu tur Guntis Veits, kopā ar viņu muzicē Aivars Vīksna, Gundars Lintiņš, Guntars Endzelis, izdoti vairāki albumi. 21. gadsimtā grupas koncertģeogrāfiju papildinājušas ārzemju latviešu mītnes vietas. Ansambļa muzikālās gaitas detalizēti atspoguļotas Andras Alksnes grāmatā Credo (2008). Tikmēr daļu kādreizējo dalībnieku, arī viņu atvases kā Sērkociņu cehu sapulcināja Valdis Skujiņš, notika ne tikai koncerti, bet arī ieskaņots albums Netraucē sievieti, kas klusē!
Savu 40. jubileju Credo svinēja ar grandiozu koncertu dzimtajā Liepājā, kurā piedalījās arī Raimonds Pauls, un šis bija kārtējais pierādījums tam, ka klausītāji joprojām zina vārdus un dzied līdzi Credo dziesmām. Tās nu jau piecus gadudesmitus priecē dažādu paaudžu klausītājus, par ko 2024. gadā tiek saņemta Latvijas mūzikas ierakstu gada balva Zelta mikrofons.