Ahmeds Agadi. Tenors no kalnu gara
Dramatisks, romantisks, dvēselisks un lieliski izskatās uz skatuves — tā Opermūzikas svētku Siguldā rīkotājs Dainis Kalns raksturo šīsvasaras opersvētku galveno viesi — Kazahstānā dzimušo, starptautiski pieprasīto Sanktpēterburgas Marijas teātra vadošo tenoru Ahmedu Agadi.
Talanta naivums
Pats dziedonis, uz brīdi pārtraucis ceļasomas kravāšanu, teic, ka ar prieku atgriezīsies gleznainajās Siguldas pilsdrupās, kur galā koncertā
2000.gadā pārsteidza klausītājus ar sava veida rekordu — deviņas reizes spoži nodziedātu (!) augsto "do", savukārt 2004.gadā turpat atveidoja Turidu lomu P.Maskaņji operā Zemnieka gods. Galā koncertā sestdien plkst.18 viņa izpildījumā dzirdēsim tvīksmīgi juteklisko Kalafa mīlas āriju Nessun dorma no Dž.Pučīni operas Turandota un sāpju pilno Frederiko dziedājumu no Čilea operas Arlēziete. Viņš uzstāsies arī duetos ar mūsu soprāniem Kristīni Opolais un Ingu Šļubovsku. Pirms pieciem gadiem A.Agadi pie mums ieradās vēl kā Maskavas K.Staņislavska un V.Ņemiroviča-Dančenko muzikālā teātra mākslinieks. Šobrīd 44 gadus vecais dziedātājs jau ir viens no pasaules labākajiem tenoriem. Nu jau piecus gadus — Sanktpēterburgas Marijas teātra solists, viņam tur pieder viss itāļu operu "stiprais repertuārs": Verdi, Pučīni, Doniceti. Protams, arī Hozē franču komponista Ž.Bizē Karmenā. A.Agadi ir biežs kulta operzvaigžņu Annas Ņetrebko un Marijas Guļeginas izrāžu partneris. Arvien gaidīts uz galvenajām operskatuvēm visā pasaulē. Krievijā viņa veikums novērtēts ar Zelta masku labākajam solistam (2008) un Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukumu, viņš ir arī Tatarstānas Tautas mākslinieks. Panākumi un atzinība gan nav padarījuši dziedātāju par kaprīzu zvaigzni. Viņš joprojām ir atsaucīgs, labestīgs, atklāts un sirsnīgs. Viņam piemīt liela talanta naivums un dabasbērna tiešums. Skaudība vai profesionālā greizsirdība viņam ir sveša, un teātra intrigu vijēju vai rafinēto karjeristu vidū viņš vienkārši neiederas. Pat īsa saruna ar Ahmedu ir gluži kā malks svaiga kalnu gaisa vai skaidravota ūdens. Izrādās, esmu tuvu patiesībai, jo mežonīgie Karatau kalni bija pirmie Ahmeda skanīgās balss klausītāji dzimtajā Kazahstānā. "Es piedzimu aitu gana čabana ģimenē. Desmit bērnu ģimenē nācu pasaulē septītais. Dzīvojām trūcīgi, tēvs strādāja par čabanu sovhozā, ko sauca XXII Partsjezd (XXII Komunistiskās partijas kongress) un kalnos ganīja milzīgu aitu ganāmpulku. Aitu bija kāds tūkstotis, un es jau piecu gadu vecumā mācēju jāt ar zirgu. Palīdzēdams tēvam, zirga mugurā augām dienām sekoju aitām. Kad kļuva garlaicīgi, sāku dziedāt, un atbalss tālu atskanēja kalnos. Dziedāju visu, ko biju dzirdējis radio," Ahmeds atminas. Kalnu varenība un skarbais skaistums iedvesmojuši visā meklēt skaisto, stipro, pastāvīgo. Tie iemācījuši sīkstumu un pacietību ikdienas darbā, kas noderēja, topot par dziedātāju.
Vai tā paies dzīve?
"Mans tēvs ir irāņu tautības, mamma — tatāriete, mājās runājām krieviski, bet es mācījos kazahu skolā, jo krievu skolas mūsu mazajā ciematiņā vienkārši nebija. Es neprātīgi gribēju dejot, sapņoju par daiļslidošanu, taču nebija nekādu iespēju trenēties. Toties balss, tā ar mani bija vienmēr. Dzīvojām zemā un šaurā kleķa un salmu būdiņā. Ciematiņa nosaukums Žilandi kazahu valodā nozīmē — čūskulājs. Čūsku tur patiešām čum un mudž, pat māju pagalmos un uz ceļa. Kalnos to bija tik daudz, ka pat baidījos kāpt nost no zirga. Ūdeni katru dienu vedām ar ēzelīti no kalnu strauta. Mājās bija ap 60 aunu, vairākas govis, vistas. Visus vajadzēja padzirdīt. Toreiz bieži domāju — vai tā paies visa mana dzīve?" Ahmeds atceras sajūtas dzimtenē. Viņš to atstājis 18 gadu vecumā, kad iesaukts padomju armijā. "No Sņečkus pilsētas Lietuvā, kur cēla Atomelektrostaciju, mani pārsūtīja uz Novosibirsku mācīties seržantu skolā. Pamācījies trīs mēnešus, sapratu, ka komandieris nebūšu. Lūdzos, lai pārceļ uz kara orķestri, taču nepratu spēlēt nevienu instrumentu. Tomēr mani pieņēma. Kazarmu pagrabā mācījos spēlēt bungas, līdz diriģents izdzirdēja manu balsi. Viņš sāka ar mani strādāt, bet, dienestam beidzoties, sacīja: puis, nebrauc atpakaļ uz mājām! Stājies tepat mūzikas skolā!" Ahmeds tā arī darījis un tik strauji izkopis savu talantu, ka, pat vēl nepabeidzis skolu, devies uz Maskavas konservatoriju. Tur toreiz, 1988.gadā, uz 15 vietām konkurējuši 300 pretendenti no visas PSRS. Ahmedam šķitis: visi tik talantīgi, ko es te meklēju? Viņu uzņēma. Un jau pēc gada viņš dziedāja uz īstas operas skatuves.
Ar savu balsi es vēlos tikai iepriecināt un palīdzēt. Visiem jādzīvo bez ļaunuma un draudzīgi. Cilvēki taču visur dzied un raud vienādi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.