Atis Auzāns. Dziesmas ceļā — starp Rīgu un Daugavpili

Mašīnā Atis mūziku neklausās, jo viņam galvā skan nākamā dziesma, kas jāiemāca savam korim — tik labi, lai godam nostartētu kārtējā svētdienas raidījumā un nepaliktu kaunā ne žūrijas, ne skatītāju, ne fanu priekšā. Par sava kora popularitāti un daudzo fanu pulku mūziķis ir patīkami pārsteigts. Saistībā ar Koru kariem esat nonācis uzmanības lokā. Vai tas jūs nemulsina? Mulsina, protams, jo esmu cilvēks, kas māca citus dziedāt, nevis atrodas visu acu priekšā uz skatuves. Ir nedaudz neērti, ka man pievērsta tāda uzmanība. Taču saprotu, ka ar to būs jārēķinās. Tā ir šī projekta otrā puse. Un, paldies Dievam, vismaz pagaidām izdodas ar to tikt galā.Šovs ilgst jau vairākas nedēļas, tādēļ varbūt beidzot esat noformulējis atbildi uz jautājumu, kādēļ piekritāt šajā projektā piedalīties? Man ir jāatkārtojas: esmu cilvēks, kas allaž iesaistījies kaut kādos projektos. Tādēļ TV3 piedāvājums izveidot kori bija kā naglai uz galvas. Vienīgi nepiekrītu nosaukumam "koris". Manā uztverē sešpadsmit cilvēku lielu kolektīvu drīzāk varētu dēvēt par kamerkori vai vokālo grupu, jo koris latviešu dvēselei tomēr asociējas ar kaut ko lielāku — Dziesmu svētku lielo kopkori vai vismaz 40 dziedātājiem ar pavisam citu repertuāru. Šovā gan repertuārs, gan izpildījuma maniere ir citāda. Taču principā tas man nebija nekas jauns, šajā jomā jūtos kā zivs ūdenī!Korī dzied arī jūsu brālis Jānis. Šķiet, nav pārāk bieži sastopama situācija, ka brālis brālim priekšnieks... Nebiju atradis korim nepieciešamos astoņus puišus, tāpēc mans brālis, kurš visam šim procesam dzīvoja līdzi, reiz pa jokam teica — būs vai pašam jāiet dziedāt. Tad padomāju — kāpēc ne, viņš tīri labi dzied un spēlē ģitāru. Tobrīd līdz Meladzes dziesmas izpildīšanai šovā bija palicis ļoti maz laika. Piedāvāju solo Jānim, jo viņš spēja nodziedāt to gandrīz tādā pašā tonalitātē kā pats Meladze. Sākām strādāt, un pats ķēros klāt pie brāļa vokāla... (Smejas.) Manuprāt, šovā Jānis šo dziesmu nodziedāja patiešām labi, un ticu — ja būtu bijis vairāk laika sagatavoties, nodziedātu vēl labāk. Bet par to priekšnieku būšanu: mums abiem ir kopīga firma, kurā viņš ir direktors, bet es — padotais. Bet korī es esmu brāļa priekšnieks... Jūs esat labais vai tomēr bargais kora vadītājs? Drīzāk otrais variants... (Smejas.) Esmu izlidinājis ārā dažus dziedātājus, jo jutu, ka būs problēmas: dažbrīd vienam otram dziedātājam parādījās pārāk lieli ragi... Esmu no tiem, kas uzskata — kolektīvam ir jāstrādā kā vienam veselam. Tam jābūt kā laba māla pikai, no kuras var izmīcīt kārtējo priekšnesumu. Protams, uzklausu visas idejas un iebildumus, un, ja tas ir profesionāli, mēs to arī realizējam.Tad jūs esat kā slavenie Latgales podnieki, kas veido vāzes un citas skaistas lietas... (Smaida.) Jā, man ir diezgan spēcīga komanda, kas palīdz tikt galā ar kori: ļoti uzņēmīgs un azartisks horeogrāfs, vokālais pedagogs, cilvēks, kurš uzrakstītās notis noved līdz ideālam — ja kaut ko var izdarīt vēl labāk, tad viņš to arī izdara. Tā ka esam tāda pamatīga podnieku vai skulptoru komanda! Mums ir operators, kurš uzfilmē sagatavoto priekšnesumu, ko visi noskatāmies. Pēc tam piektdienas vakarā noskatos to vēlreiz. Ja man nepārskrien tirpas pār vaigiem — tas ir mans indikators, ka viss kārtībā —, sestdien saku — mainām! Protams, koristi mēdz iebilst: kā, mēs visu tik labi darījām, mēs esam radoši cilvēki, tā taču ir māksla... Taču māksla ir arī šo priekšnesumu noslīpēt līdz pilnībai! Tādēļ ir labi, ka korī savākušies patiešām elastīgi domājoši cilvēki — ļoti labi māli, no kuriem var izmīcīt patiešām labus veidojumus. Un es ar savu kori tiešām lepojos. Vai visos savos projektos esat tik neatlaidīgs? Jā, turklāt to nav mazums — gan skaņu ierakstu studija Skaņuraksti, gan grupa Baltie lāči, gan apskaņošanas firma. Tikko dabūjām pietiekami lielu kredītu un esam gatavi iegādāties augstākā līmeņa aparatūru. Domāju, jau drīzumā sevi parādīsim kā labākā apskaņošanas firma Latvijā. Varu likt roku uz sirds un apgalvot — šajā jomā patiešām būsim labākie Latvijā! Tas nav tāds mazliet ambiciozs apgalvojums? Nē, nē, esmu ilgus gadus strādājis par skaņu režisoru, tādēļ visu apskaņošanu taisu tā, it kā man pašam būtu jākāpj uz skatuves spēlēt un dziedāt. Galvenais, lai nostrādā indikators — tirpas pār vaigiem! Turklāt mana pieredze ļauj to visu sakārtot maksimāli ātri. Mēs vēl sevi parādīsim! (Iesmejas.) Varbūt ar laiku pat pārņemsim lielo koncertu apskaņošanu...Likumsakarīgs ir jautājums, kādēļ izvēlējāties mūziķa ceļu un vai varējāt kļūt par kaut ko citu? Tētis, būdams ļoti sportisks, gribēja, lai pievēršos vieglatlētikai, taču mani sports tolaik nesaistīja, un arī šobrīd tas mani atstāj absolūti vienaldzīgu. Dziedu no divu gadu vecuma un, mācoties Līvānu vidusskolā, gribēju apgūt kādu instrumentu. Sākumā bija variants par klarneti vai trompeti, taču tieši tobrīd biju palicis bez priekšējiem zobiem, tādēļ nekāds pūtējs no manis nesanāca. (Smejas.) Sāku mācīties akordeona spēli pie mammas draudzenes, kas dzīvoja mums kaimiņos. Tiesa, nezinu citu gadījumu, kad akordeona skolotāja būtu nākusi pie mācāmā uz mājām — viņa sēdēja man klāt un pacietīgi mācīja... Kad iestājos Daugavpils mūzikas koledžā, jutos jocīgi, ka bija jāmācās pašam, jo neviens nesēdēja blakus un nelika mācīties. Īstenībā mācībās un spēlēšanā biju diezgan slinks, mani interesēja viss cits, nevis mācīšanās. Daudz darīju ārpus skolas, piemēram, noorganizēju lauku kapelu Dunduri, pēc tam vēl visādus kolektīvus. Vēl pavisam nesen — pirms gadiem četriem — vienlaikus vadīju deviņus vokālos ansambļus. Turklāt trīs bija Ilūkstē, trīs — Vabolē un trīs — Daugavpilī. Īstenībā tas bija traks laiks, un sapratu, ka esmu uzņēmies par daudz un ka nekam citam nepaliek laika, jo to vien darīju, kā braucu no viena mēģinājuma uz otru, pēc tam uz trešo, un dienas beigās galva bija pilnīgi dulla. Tagad tie, kas savulaik dziedājuši pie jums, varēs teikt, ka mācījušies pie slavenā Ata Auzāna... Es jau sen esmu pierādījis teoriju, ka nav bērna, kam nevarētu iemācīt dziedāt. Arī tad, ja kāds saka — viņam lācis uzkāpis uz ausīm. (Dusmīgi.) Patiesībā vajadzētu, lai lācis uzkāpj uz auss tam teicējam, jo cilvēkam, kuram to pasaka, tiek nodarīta liela skāde. Jo — viss, kas saistīts ar dziedāšanu, ir iekšā galvā. Protams, ir cilvēki, kas piedzimst ar talantu un absolūto dzirdi. Taču pietiek, ja ar it kā nedziedošo bērnu cītīgi pastrādā divus mēnešus, un viņš pēc tam koncertā dzied solo. Galvenais ir cilvēku pārliecināt un pateikt — tu vari! Varbūt tā ir latgaliešu spīts, kas jums liek to visu darīt? Es drīzāk teiktu, ka tā ir mana personīgā spīts, kas liek būt tik neatlaidīgam. Bet, iespējams, tā ir ļoti laba rakstura īpašība.Vēl jau ir arī Baltie lāči. Vai tā ir mūzika, ko ikdienā pats klausāties? Beidzamajā laikā, braucot mašīnā, mūziku neklausos vispār. Man šķiet, nupat visa ir mazliet par daudz, turklāt ar Koru kariem esmu palicis bez brīvdienām. Man nepieciešams, lai, gatavojot kārtējo priekšnesumu, galva būtu svaiga un es spētu objektīvi visu izvērtēt. Pēdējā laikā vispār ir tā, ka mostos ar to dziesmu, ar kuru esmu aizgājis gulēt... (Iesmejas.) Sākot ar otrdienu, man smadzenēs iesēdusies dziesma, kas būs jāizpilda svētdien un kam jāgatavo priekšnesums. Uzstāšanos plānojam vairākas nedēļas uz priekšu. Tātad domāju gan par dziesmu, gan priekšnesuma ideju. Vēl ir kopdziesmas, kam jāiemācās gan melodija, gan vārdi. Tāpēc, ja paralēli klausīšos vēl kaut kādu mūziku, diez kas nebūs.Bet pirms šova jūs taču kaut ko klausījāties? Jā, taču vairāk kā skaņu režisors, jo jau sen esmu pārstājis klausīties mūziku kā vienkāršais klausītājs. Klausos, analizēju — kā uztaisīts aranžējums, kā skan balsis, kā ir samiksēts, cik laba ir skaņu aparatūra. Tādēļ labāk brīvajā laikā izvēlos iet uz teātri.Tur jau arī iznāk vērtēt profesionālas lietas, īpaši — ja muzikāla izrāde. Iznāk gan, taču man šķiet, ka nu jau Latvijas teātros ar apskaņošanu viss ir kārtībā. Teātrī cenšos nepiekasīties, bet gan baudīt aktieru spēli un izrādi. Citreiz man nedaudz traucē mūzika, lai gan cenšos nepieķerties nevienam stilam, jo, strādājot studijā, man ir iznācis dzirdēt visu ko. Protams, pirms kāda konkrēta stila ierakstīšanas cenšos kaut ko paklausīties no tās mūzikas, lai saprastu, kā tā būvēta. Bet, ja man jāatbild, kura no latviešu teātra muzikālajām izrādēm atstājusi visspilgtāko iespaidu, es bez šaubīšanās teiktu — Tobāgo! Dailes teātrī. Tas vispār bija ļoti romantisks laiks, un dziesmu tekstus izmantoju, sūtot draudzenei īsziņas... Man tās melodijas ausīs skan joprojām, un, ja nepieciešams, varu nodungot. (Pasmaida.)Kuriem cilvēkiem ir svarīgi tas, kā jums veicas šovā? Protams, manai mammai — viņa svētdienas vakarā cītīgi skatās televizoru un, ja kaut kas nav paticis, tad pasaka. Parasti tie ir vērtīgi padomi, ko ņemu vērā. Manai draudzenei, kura jūt līdzi tam, ko daru, un saprot, cik tas man ir svarīgi. Tā kā viņa pati ir māksliniece, saprotamies patiešām labi.Vai esat domājis, ko iesāksiet pēc Koru kariem? Jā, lai gan ceru, ka tos tik drīz nepametīsim (trīsreiz piesit pie koka.). Patiesībā to pašreiz negribu atklāt un negribu arī teikt, vai tas būs saistīts ar mūziku. Lai nu paliek noslēpums.