Veksforda ir Īrijas pilsēta ar nepilniem 20 tūkstošiem iedzīvotāju, tātad drusku mazāka par Valmieru un Jēkabpili. Tās galveno ielu tā arī sauc – Ziemeļu galvenā iela un Dienvidu galvenā iela. Taču kultūras kartē Veksforda sevi kopš 1951. gada iezīmējusi ar operas festivālu, kura savdabība izpaužas kā mazpazīstamu autoru un populāru komponistu mazāk zināmu darbu uzvedumi.
Sākumā viens, tad divi, bet kopš 60. gadu vidus lielākoties trīs iestudējumi katru gadu, kas gandrīz nekad neatkārtojas. Šogad pasākuma rīkotāji var staigāt ar augstu paceltu galvu – maijā festivālam piešķirta Starptautiskā operas balva (International Opera Award) kā gada labākajam festivālam. Gadu gaitā īpaši mīļi rīkotājiem bijuši Gaetāno Doniceti un Džoakīno Rosīni, savukārt vairākas Džuzepes Verdi operas iestudētas 50. un 60. gados. Pēdējo reizi kāds Verdi opuss te pamatprogrammā parādījies 1981. gadā – operas Karalis uz dienu iestudējums. Vāgners šai festivālā skanējis vienreiz – Mīlas aizliegums uzvests 1994. gadā. Pēdējo gadu izrāžu sarakstā lasām samērā mazpazīstamu komponistu vārdus, tomēr pērn bijis arī Gaetāno Doniceti operas Marija de Rudenca iestudējums, rādīta arī Felisjēna Davida opera Herculanum un Semjuela Bārbera Vanesa.
Šogad festivālā varēja redzēt trīs lielās zāles iestudējumus un trīs izrādes paralēlajā programmā ShortWorks, ko rādīja viesnīcas Clayton Whites Hotel konferenču zālē. Iezīmējās krasi atšķirīga publikas pieeja – galvenās programmas mērķauditorija bija grezni tērpusies, bet uz viesnīcas izrādēm, ko rādīja pa dienu, cilvēki gāja džinsos un džemperos. Paralēlās programmas iestudējumi neparādās festivāla oficiālajā hronikā. Festivālā uzaicinātie mākslinieki sniedz arī solokoncertus baznīcā. Galvenās izrādes notiek Nacionālās operas namā, kas pašreizējā veidolā uzcelts 2008. gadā un kur gada garumā notiek koncerti un viesizrādes, bet nav pastāvīgas trupas. Zāle ar diviem balkoniem apdarināta ar tumši lakotiem koka dēlīšiem, kas nodrošina lielisku akustiku. Katru festivāla izrādi rāda piecas reizes.
Mēdeja vingro
Apgalvot, ka Luidži Kerubīni opera Mēdeja būtu gluži aizmirsta visā pasaulē, ir pārspīlējums – atradu to Maskavas Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālā teātra repertuārā (tuvākā izrāde 16. decembrī). Tomēr teikt, ka tā būtu ļoti pazīstama, arī nevar. Šā gada festivāla repertuārā izrāde (kopražojums ar Omahas operu) bija iezīmēta ar to, ka to veidoja režisore Fiona Šova, vairāk gan pazīstama kā aktrise, kuras biogrāfijā ir Harija Potera tantes Petūnijas Dērslijas loma vairākās cikla filmās.
Režisore Fiona Šova iet tā dēvētās disonējošās režijas taku, īpaši operas pirmajā cēlienā, kura darbība pārcelta uz mūsdienu fitnesa klubu. Savukārt otrajā un trešajā cēlienā, kurus rāda vienā daļā bez starpbrīža, mūsdienu dzīvokļa vidū novietots klints fragments, kuru apdzīvo Mēdejas mirušā brāļa gars. Tādējādi no neslēptās režisores ironijas pirmajā cēlienā, kurā argonautu koris ieģērbts zilos treniņtērpos, intonācija tomēr pakāpeniski mainās drāmas virzienā. Norvēģu soprāns Līse Dāvidsena rada vitālas, par sevi cīnīties gatavas sievietes tēlu, un no šīs Mēdejas apkārtējie patiešām baidās, krievu tenora Sergeja Romanovska Jāsonu ieskaitot. Stīvena Bārlova diriģētais orķestris ar Kerubīni partitūru tiek galā ar aizrautību, un arī pārējie solisti veido saskanīgu ansambli.
Diskutabls šķiet režisores lēmums Mēdejas bērnu nogalināšanu rādīt naturālisma estētikā, mātei turot spilvenus virs bērnu sejām, kamēr viņu rokas un kājas raustās agonijā. Īpaši tāpēc, ka inscenētājas attieksme pret atainotajiem notikumiem šķiet pretrunīga.
Bagātā līgava
Otrais festivāla iestudējums sadarbībā ar Oldenburgas Valsts teātri piepilda skatītāju vēlmes izklaidēties – tā ir Džakopo Foroni komiskā opera Margerita, kas oriģinālā gan nosaukta par melodrāmu, un sižeta līkloči šim žanram arī atbilst. Kā tikai visa te nav – turīga skaistule, kura mīl karavīru, izputējis blēdis, kurš cer Margeritu apprecēt, lai uzlabotu savu finansiālo situāciju, viņa tēvocis – pilsētas galva, intriga ar nozaudētu cepuri, nevainīga varoņa apcietināšana, ar viltu iegūts precību solījums un tā joprojām.
Opera, kas pirmo reizi izrādīta 1848. gadā, patiesībā mierīgi varētu pildīt izklaides nišu ne vienā vien operteātrī, jo iemieso sevī laikabiedru darbos raksturīgo melodiskumu, komiskās ārijas ar ātrrunu, un, kā rāda režisora Mihaela Šturma veikums Veksfordā, ar labu humora izjūtu var apiet arī libreta muļķīgumu – katrā ziņā tas nav sliktāks par Rosīni Ezera jaunavu vai ko tamlīdzīgu. 34 gadu vecumā mirušā komponista darbiem Veksfordas festivāls pievēršas otro reizi – 2013. gadā te ar panākumiem izrādīta opera Kristīna, Zviedrijas karaliene.
Solistu ansamblī atzīmēšanas vērta ir titullomas atveidotāja – itāļu mecosoprāns Alesandra Volpe, viņas mīļotā vīrieša māsas Džustīnas lomā spožas koloratūras rādīja Džuliāna Džanfaldoni, komiskos neliešus vokāli un aktieriski spilgtus padarīja Mateo d’Apolito un Filipo Fontana. Mazāk veicies ar galveno mīlētāju – amerikāņu tenors Endrū Stensons bija pārāk lempīgs, lai tiktu uztverts kā «tīrs» liriskais varonis, bet nepietiekami smieklīgs, lai viņu uzlūkotu par komisku tēlu. Asprātīga ir arī iecere skatuvi apbūvēt ar drūmām, teju drupu stāvoklī novestām ēkām, kur virs skatuves novilkta šņore ar baltu veļu, bet beigās, kad ļaunie saņem sodu un mīlētāji apskaujas, virs viņu galvām raustīdamās izbrauc krāsainas veļas virtene un tukšajās logu ailās tiek izliktas kastītes ar ziediem.
Tolstojs itāliski
Personīgi man lielākā intriga bija Franko Alfāno 1904. gadā pirmizrādītā opera Augšāmcelšanās pēc Ļeva Tolstoja romāna motīviem, ko Veksfordā redzējām Frančesko Čillufo muzikālajā vadībā un Rozetas Kuki režijā. Foroni gadījumā var runāt par līdzību ar Rosīni vai Doniceti, savukārt Alfāno operā nevar nedzirdēt Džakomo Pučīni ietekmi. Ne velti Alfāno pabeidza arī Pučīni Turandotu. Tā ir emocionāla mūzika, kurai gan trūkst Pučīni melodiskuma un izkāpinātības, jo Alfāno ir rāmāks, līdzenāks un mazliet garlaicīgāks.
Interesantā kārtā Augšāmcelšanās lika domāt par problēmu, ar kuru regulāri saskaras arī Pučīni Madama Butterfly inscenētāji, – kā parādīt, ka izrādes sākumā mūsu priekšā ir jauna, nevainīga meitene. Franču soprāns Anna Sofija Diprē, kura, kā liecina hronika, 2006. gadā viesojusies Siguldas Opermūzikas svētkos, pirmajā cēlienā, kurā Katjuša ir pavisam jauna, pārspīlēja ar nevainības izrādīšanu, liekot noprast, ka meitene tiešām ir ārkārtīgi naiva. Taču nākamajos cēlienos, kas notiek stacijā, sieviešu cietumā un Sibīrijā, soliste ļāva vaļu dramatismam un nesaudzīgam, skarbam reālismam, rādot likteņa salauztu, nocietinātu raksturu.
Austrāliešu tenors Džerārds Šneiders labi atbilda priekšstatam par pievilcīgu pavedinātāju, kurš vēlāk cieš sirdsapziņas mokas. Jāatzīmē lakoniskais, bet precīzais scenogrāfa Ticiāno Santi darbs, izmantojot gan Mihaila Vrubela gleznu Dēmons pirmajā cēlienā, gan melnu dēļu sienu, kam pa spraugām spīd cauri gaisma, cietuma skatā un baltu sienu Sibīrijas ainā. Taču inscenētāji tomēr nolēmuši radīt simbolisku finālu, sienai nolaižoties un atsedzoties labības laukam, kurā iebrien galvenā varone un maza meitenīte – viņas bērnības simbols, kas ir klātesoša visā izrādē. Šī bija vienīgā izrāde, kurā daļa kopumā konservatīvi atturīgās publikas pierāvās kājās. Lielā mērā to izraisīja solistu atdevīgais dziedājums un tēlojums.
Mazās formas klupieni
Sadaļa ShortWorks šogad parādīja trīs dažādus ceļus, kā festivāliem rīkoties, ja rodas šādas programmas ideja. Pirmā iespēja ir sacerēt oriģinālskaņdarbu, rēķinoties ar kamerzāles specifiku. Šā gada festivālā un vēlāk arī Dublinā rādīja Endrū Sīnota (1970) operu Dublinieši, kas apvieno divus viencēlienus pēc Džeimsa Džoisa motīviem. Pats komponists vadīja nelielu stīgu grupu, kas spēlēja pavadījumu. Režisores Anabelas Kominas lakoniskais iestudējums, kas izcēla nedaudz groteskos tēlus, bija precīzs un spilgts pierādījums, ka šāda veida izrādēm festivālos noteikti ir vieta.
Diviem pārējiem mazās formas iestudējumiem problēmu bija vairāk, un ne tāpēc, ka tie notika klavieru pavadījumā un no jau esošiem resursiem sakombinētā skatuves noformējumā. Iespaidu, ka skatāmies vai nu studentu, vai amatieru izrādes, radīja arī solistu sniegums, īpaši Džoakīno Rosīni viencēliena operas La scala di setta uzvedumā. Taču kopumā ideja, ka samazinātā formātā var iestudēt viencēliena operas, nav slikta. Īsti skaidra pamatojuma nebija trešajai izvēlei, rādot saīsinātu Džuzepes Verdi Rigoleto variantu bez starpbrīžiem, – operas darbība tika saspiesta pusotrā stundā, un darbs skanēja klavieru pavadījumā. Šāda iestudējuma parādīšanās vienīgais iemesls varētu būt jaunu solistu atbalstīšana, lai viņiem būtu iemesls biogrāfijā ierakstīt uzstāšanos Veksfordas festivālā. Tādi iestudējumi kā Rigoleto, kuros atstātas tikai galvenās sižeta līnijas un muzikālie motīvi, labi noderētu jauniešu pieradināšanai pie operas, taču tas Veksfordas formātā vismaz pirmajās izrādēs nedarbojās – arī te publikā pārsvarā vīdēja sirmas galvas.
Festivāla laikā parādījās informācija par 2018. gada programmu. Tajā vienā vakarā iecerēti divi viencēlieni – Kamila Sensānsa Dzeltenā princese un Franko Leoni Orākuls, programmā iekļauts arī mūsdienu komponista Viljama Bolkoma darbs Pusdienas astoņos un Šarla Guno Fausta oriģinālversija. Festivāls nākamgad notiks no 19. oktobra līdz 4. novembrim.