Šogad „Lāčplēša” uzvedums svin 20 gadu jubileju, un tam par godu izrāde kā koncertuzvedums jūnijā jau tika uzvesta Burtniekos, pirmā ģenerālmēģinājuma vietā, savukārt šovakar, 11.jūlijā, Arēnā Rīga.
Pēc Zigmara Liepiņa sirsnīgās sasveicināšanās ar vai visiem bijušajiem un esošajiem iestudējuma dalībniekiem jau pirmās mūzikas taktis paņēma savā varā, vēl jo vairāk tādēļ, ka, šķiet, skanēja Mirdzas Zīveres balss, tā pati, kas pirms gadiem divdesmit. Lai arī sākotnēji šķita, ka mūzikai neizdosies pieskandināt milzīgo Arēnas Rīga zāli, pamazām skaņa vērtās plašumā, un jau uz pirmā cēliena beigām skaņas bija caurvijušas visu telpu. Un otrais cēliens sākās ar gluži vai jaunu elpu.
Protams, gan Igo Lāčplēsis, gan Imanta Vanzoviča Kangars, tāpat kā pārējie pirmiestudējuma dalībnieki skanēja savādāk, kā 1988.gadā – rakstot šīs rindas, fonā skan vecais ieraksts, un nākas atzīt, ka vien Jāņa Sproģa Lielvārdis nav ne par mata tiesu izmainījies. Lai arī sākotnēji šķita neierastas jaunpienācēju – Zanes Dombrovskas un Ievas Kerēvicas balsis, priecēja, ka akli netika kopētas iepriekšējās Laimdotas, Staburadzes un Ziemeļmeitas lomu tēlotājas – katra no jaunajām dziedātājām šiem tēliem iedeva jaunu raksturu. Lieliski bija grupas „Jumprava” nejaucēni divu augstākās klases neliešu – Zigfrīda Muktupāvela un Nika Matvējeva vadībā. Arī Aivara Brīzes Koknesis, lai arī pirmajā cēlienā nedaudz piesmacis, otrajā daļā pilnībā paņēma savā varā visus klausītājus – un kā nu ne, ja šajā dziesmā viņa balss lieliski saspēlējās ar klasiskiem roka rifiem un virtuozo taustiņistrumentu spēli.
Par fona dziedājumu parūpējās Gunāra Kalniņa koris GGChoir, kuri, laikam jau klausot skatītāju atsauksmēm pēc koncerta Burtniekos šī gada jūnija beigās, raibos, haotiskos krekliņus bija nomainījuši pret klasiski melni – balto. Jāsaka, šajā reizē veiksmīga bija spēlēšanās ar it kā stereotipiskajām krāsām – „labie” tēli bija visi baltā, „sliktie”- melnā, Aizkraukles raganu valšķīgais ansamblis – sarkani melns, un, lai arī tērpti mūsdienīgi, ne pimizrādes krāšņajos tērpos, noskaņu kaut nedaudz šī krāsu spēle radīja. Arī Vanzoviča Kangara pārtapšana no drauga par ienaidnieku spilgti tika parādīta ar apģērba nomaiņu.
Nedaudz žēl, ka šoreiz neredzējām rokoperas iestudējumu pilnā krāšņumā, uz lielajiem ekrāniem demonstrētie kadri no 1988.gada iestudējuma vien izraisīja nožēlu, ka nav tā greznā episkuma, kas ar lielisko scenogrāfiju un dramaturģiju tika panākts tolaik. Lai arī atsevišķas mizanscēnas – Laimdotas aizvešana, Ļaunuma (Viesturs Jansons) uznākšana, Skandinieku līgošana abu galveno varoņu kāzu ainā -, tika izspēlētas, tomēr palika nedaudz mazuma sajūtas. Tāpat nācās aizdomāties, vai tiešām bija vērts zāli, kur parasti stāvvietas, pārvērst par parteru ar krēsliem – iespējams, pieļaujot, ka cilvēki klausās uzvedumu kā rokkoncertā, tiktu saņemta lielāka atdeve no publikas.
Vien prieks, ka nevienā brīdī netika paziņots – šī ir pēdējā izrāde. Kas nozīmē, ka varbūt var cerēt kādreiz šīs rokoperas iestudējumu redzēt tieši tādā krāšņumā, kāds tai piederētos.