Dīkstāves laikā virtuālajā pasaulē ir aktivizējušies mūziķi, kuri pārstāv gan akadēmisko, gan populāro kultūru. Formālā vai neformālā gaisotnē viņi piedāvā dažāda formāta priekšnesumus internetā, lielākoties – bez maksas. Izvēle ir neiedomājami liela, un digitālās izklaides segmentā valda pārsātinājums – te nav runa par tīmeklī ievietotajiem agrāk notikušo drāmas un operas izrāžu un simfonisko orķestru koncertu ierakstiem, bet gan par īpašiem karantīnas un sociālās distancēšanās perioda koncertiem, ko mūziķi spēlē tiešraidē vai arī ieraksta un uzreiz ievieto sociālajos tīklos.
Šajā plūsmā ir jāizceļ viens unikāls mākslinieks, kura aktivitātes digitālajā telpā aizēno visu viņa kolēģu centienus izklaidēt, mierināt un iedvesmot klausītājus krīzes laikā. Tas ir 33 gadus vecais mūziķis Igors Levits. Viņš ir viens no spilgtākajiem mūsdienu klavierspēles meistariem.
"Cilvēks. Pilsonis. Eiropietis. Pianists." Tā Igors Levits stādās priekšā savā tviterkontā (@igorpianist). Viņam ir aktīva pilsoniskā pozīcija, viņš aizstāv cilvēktiesības un Eiropas vērtības, cīnās pret rasismu, neiecietību, antisemītismu un jebkāda veida diskrimināciju. Galvenais – tas netraucē Igora Levita mākslai. Viņš ir absolūti patiess visā, ko dara. Viņš ir prasīgs pret sevi un saviem klausītājiem.
Igors Levits ir dzimis 1987. gadā Ņižņijnovgorodā. 1995. gadā viņa ģimene, izmantojot PSRS dzīvojošajiem ebrejiem sniegto iespēju, pārcēlās uz Hannoveri. Klavierspēli mākslinieks apguva Hannoverē un Zalcburgā. XX gadsimta pirmajā desmitgadē viņš ieguva vairākas balvas starptautiskos konkursos, to vidū – četras godalgas 2005. gada Artura Rubinšteina konkursā Telavivā.
2015. gadā Ņujorkā Igors Levits piedalījās meditatīvā koncertā performancē, ko iestudēja māksliniece Marina Abramoviča, – viņš atskaņoja Baha Goldberga variācijas. 2018. gadā Igoram Levitam tika piešķirta prestižā Gilmora balva (300 000 ASV dolāru), kas reizi četros gados tiek pasniegta kādam pianistam. Klausītājiem ir vērts iepazīties ar mākslinieka diskogrāfiju, pianista albumus izdod Sony Classical. Pērn rudenī ir iznācis trīsdesmit divu Bēthovena klaviersonāšu ieraksts.
Šovakar – 48. reize
Kad Eiropas valstīs tika izziņota ārkārtējā situācija un tika slēgtas koncertzāles un teātri, pianists paziņoja, ka no 12. marta ik vakaru spēlēs koncertus sava Berlīnes dzīvokļa viesistabā un translēs tos tiešraidē tviterī un instagramā – protams, bez maksas. Feisbuku Igors Levits nelieto principiāli, jo viņam nav pieņemama šīs korporācijas politika. Atslēgvārdi ir "ik vakaru" un "tiešraidē". "Šie koncerti turpināsies tik ilgi, cik būs nepieciešams. Es tos sniegšu, lai kur arī atradīšos. Šajā drūmajā laikā mums ir vajadzīga kopības sajūta. Es to darīšu līdz brīdim, kad atkal varēsim satikties koncertzālē," teica Igors Levits.
Viņš tur doto solījumu – šovakar, 29. aprīlī, plkst. 20 pēc Latvijas laika tiešraidē notiks jau četrdesmit astotais mājas koncerts. Tas būs veltīts holokausta upuriem, skanēs Mendelszons, Debisī un Šūberts. Šodien tiek atzīmēta Dahavas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas 75. gadadiena.
Katru dienu sociālajos tīklos mūziķis informē klausītājus, cikos sāksies uzstāšanās, un izziņo programmu. Vienu reizi martā "mājas koncerts" notika Bavārijas Valsts operā Minhenē tukšas skatītāju zāles priekšā – pianists atskaņoja Ludviga van Bēthovena Variācijas par Diabelli tēmu ("Skaņdarbs, kas ir ietekmējis un bagātinājis manu dzīvi kā neviens cits. Izcilākais muzikālais dzīves kopsavilkums, kādu es pazīstu," saka pianists). Divas reizes martā Igors Levits spēlēja festivāla Heidelbergas pavasaris tukšajā zālē, kur notika viens no grandiozākajiem karantīnas koncertiem – Igors Levits bez starpbrīža atskaņoja Dmitrija Šostakoviča 24 prelūdijas un fūgas. Priekšnesums ilga vairāk nekā divas ar pusi stundas.
Aprīļa sākumā pēc Vācijas prezidenta Franka Valtera Šteinmeiera aicinājuma Igors Levits uzstājās prezidenta rezidencē Belvī pilī Berlīnē, kur atskaņoja Bēthovena 21. jeb Valdšteina klaviersonāti.
Vakara rituāla spēks
Mājas koncerti ir atbildīgs mākslinieka solis un solidaritātes žests. Šajā juku laikā Igors Levits ir veltījis sevi iniciatīvai, kurai nav analoga. Uzstāšanās iegūst vakara rituāla spēku, turklāt tas ir nepieciešams gan pašam mūziķim, gan viņa auditorijai. Koncertu var redzēt arī atkārtojumā. Tviterī katru uzstāšanos noskatās vidēji 20–30 tūkstošu cilvēku.
Pianista spēlē apvienojas koncentrēšanās un dziļums, intelekts un emocionalitāte. Viņš izstaro siltumu un inteliģenci. Igors Levits pierāda, ka arī šādā formātā mākslinieks spēj hipnotizēt un saviļņot klausītājus un nodibināt ar viņiem ļoti personisku kontaktu. Lai gan savā viesistabā Igors Levits ir viens, viņš jūt auditorijas līdzdalību, pēc koncertiem viņš regulāri pateicas skatītājiem. "No sirds jums pateicos. Kopā mēs pārvarēsim šo mulsinošo un biedējošo posmu. Tumsā mums ir jāuztur sava iekšējā gaisma. Tas ir viens no koncertu mērķiem. Tiksimies atkal rīt. Būsim kopā."
"Iespējams, līdz šim vēl nekad nebiju jutis mūzikas un skaņas spēju palīdzēt izdzīvot, tā kļūst skaidra šodienas eksistenciālajā dimensijā. Tas viss ir pilnīgi jauns. Paldies, ka ļaujat man dalīties šajā pieredzē ar jums", "Katrs vakars dod man spēku un laimi", "Iespēja spēlēt jums katru vakaru šobrīd ir visskaistākais un visdziedinošākais līdzeklis."
Kā var aizmirst Septembri
Priekšnesums var ilgt gan pusstundu, gan pusotru stundu. Igors Levits interesanti, gaumīgi un rūpīgi veido mājas koncertu repertuāru. Visu nosaka viņa noskaņojums tajā dienā. Centrālo vietu pianista daiļradē ieņem Bēthovens, un mājas koncertā bieži skan viņa mūzika. Esam dzirdējuši arī Bahu, Šūbertu, Šūmani, Brāmsu, Vāgneru, Listu, Māleru, Čaikovski, Šostakoviču, Prokofjevu, Buzoni, Satī un Gēršvinu. Igors spēlē gan nelielus opusus un dziesmu aranžējumus, gan apjomīgus, sarežģītus dažādu laikmetu komponistu ciklus. Vienā no pirmajiem koncertiem pianists izpildīja mūsdienu amerikāņu skaņraža un aktīvista Frederika Ževska monumentālo darbu Vienotu tautu nekad nevarēs uzvarēt! (variācijas par Čīles komponista Serdžo Ortegas pretošanās dziesmu; Ževskis ir tuvs Igora Levita domubiedrs).
Bija amizanti, ka īsi pēc Čaikovska Gadalaiku izpildījuma Igors konstatēja, ka aizmirsis Septembri, un iekļāva to nākamā vakara programmā. Savukārt pēc Musorgska Izstāžu gleznu atskaņojuma viņš ierakstīja tīklos: "Šo darbu varu spēlēt katru dienu!"
Pianists piedāvā fascinējošu skaņdarbu un komponistu dialogu. Piemēram, pagājušajā nedēļā viņš kombinēja fragmentus no Vāgnera Parsifāla, Tanheizera un Nībelunga gredzena (Lista transkripcijā) ar Prokofjeva 7., 4. un 9. klaviersonāti. Pirms tam – Mālera Adagio no Desmitās simfonijas (Ronalda Stīvensona pārlikumā) ar Šūmaņa Arabesku. Dažas dienas agrāk – Baha fūgas ar Buzoni Fantasia contrappuntistica, ko Igors uzskata par vienu no XX gadsimta brīnišķīgākajiem un sarežģītākajiem meistardarbiem un "utopisku darbu klavierēm – aizkustinošu, emocionālu un intelektuālu". Pianistam tā bija iespēja pastāstīt, cik daudz viņam nozīmē Ferručo Buzoni – viens no visprogresīvāk domājošajiem komponistiem novatoriem, kura skats allaž bijis vērsts nākotnē: "Buzoni ir radījis savus likumus un noteikumus, nevis sekojis citu rakstītajam. Pretējā gadījumā autors nav radītājs."
Iemesls būt dusmīgam
Zelta klasikas un repertuāra kanoniskajos darbos Igors Levits atklāj jaunas nianses, taču svarīgi, ka mājas koncertu sērijā viņš iepazīstina ar mūziku, kura citādi paliktu nepamanīta. Tā ir viņa misija – paplašināt klausītāju redzesloku un rādīt mums, kā komponisti turpina viens otra domas. Katru koncertu ievada vērtīgs, emocionāls pianista komentārs, paskaidrojums, kas izglīto klausītājus un daudz ko atklāj paša Igora personībā.
Daži mājas koncerti ir pavēruši jaunas muzikālās pasaules durvis. Aprīļa sākumā vienā programmā skanēja Lists, Šūberts, Skots Džoplins un Alvins Karens. Šis koncerts iedvesmoja Igoru Levitu jau nākamajā dienā sarūpēt vēl pārsteidzošāku izlasi: "Es spēlēšu darbus, kuri diemžēl gandrīz nekad neskan koncertos. Tā ir kreisā politiskā mūzika. Mūzika, kas vēsta par solidaritāti, cīņu, sāpēm un sacelšanos. Paula Desava, Kornēlija Kardjū un Frederika Ževska mūzika." Tas bija trīsdesmitais mājas koncerts, un to ievadīja paplašināts pianista komentārs.
"Šī programma atbild uz jautājumu – uz ko ir spējīga mūzika. Esmu pārliecināts, ka mūzika spēj izdarīt daudz un tajā pašā laikā – tieši tik daudz, cik mēs ar to varam izdarīt. Mūzika nav cilvēks, tā nepieņem lēmumus un neparaksta likumus, tā izraisa emocijas, bet pati par sevi neglābj dzīvības. Tie ir cilvēki, kas glābj dzīvības. Tie ir cilvēki, kuri pieņem lēmumus, kas ir vērsti pret bēgļiem, pret bēgļu bērniem. Tie ir cilvēki, kas izvēlas neglābt citus cilvēkus. Tie ir cilvēki, kas mums liek noticēt, ka superbagātai, attīstītai valstij tas ir morāli pieņemams solis – izglābt tikai piecdesmit bērnu no bēgļu nometnēm Grieķijā. Tie ir cilvēki, kas pieņem šādus lēmumus, bet ne mūzika. Tāpēc pilnībā paļauties uz mūziku ir liela kļūda. Taču mūzika vienmēr ir tikusi izmantota kā instruments, lai paustu emocijas, uzdotu jautājumus, virzītu uzmanību noteiktā trajektorijā. To dara politiskā mūzika. Ir protesta mūzika un mūzika, kas vēršas pret kaut ko. Mūzika, kas apraksta sacelšanos. Ir himnas un folkmūzika. Skaņdarbi, kurus spēlēšu, ir dusmu pilni, jo tāds ir laiks, kurā dzīvojam. Mums ir iemesli būt dusmīgiem."
Šajā koncertā bija iekļauta Paula Desava Gernika, Frederika Ževska cikla Ziemeļamerikas balādes otrā balāde Kurā pusē tu esi (Kentuki ogļraču dziesma) un Kornēlija Kardjū Tēlmaņa variācijas (veltījums Vācijas Komunistiskās partijas līderim Ernstam Tēlmanim, kurš 1944. gadā tika nogalināts Būhenvaldes koncentrācijas nometnē).
Laiks jums un man
20. aprīļa koncertā Igors Levits iepazīstināja ar skotu komponista Ronalda Stīvensona Pasakalju par DSCH tēmu, kas ir autora nozīmīgākā kompozīcija un veltījums Šostakovičam: "Opuss ilgst 85–90 minūtes. Šis ir vissarežģītākais, visemocionālākais darbs. Intelektuāls opuss vārda vislabākajā nozīmē. Tas ir Ronalda Stīvensona mūža darbs, kas atgādina ceļojumu apkārt pasaulei. Viņš ir teicis, ka opusa ilgums minūtēs ir cilvēka dzīves ekvivalents gados. Šis arī ir dziļi politisks darbs, bet ne virspusējā izpratnē. Tajā nav citētas politiskas dziesmas vai kaut kas tamlīdzīgs, taču tas sniedz politiskas idejas. Kompozīcijā ir fragmenti, kas tiek raksturoti kā bērnu apraudāšana, ir neiedomājami brutāla daļa, kurā tiek citēta mesas daļa Dies irae un kuru autors veltījis "sešu miljonu piemiņai" – skaidrs, ka ir runa par sešiem miljoniem nogalināto ebreju. Viss, kas notiek šajā mūzikā, neiekļaujas vārdos. Tā ir emocionāla pieredze. Ne ar ko nesalīdzināms darbs. Noklausīties to ir tāpat kā izlasīt Karu un mieru, saspiestu deviņdesmit minūtēs." Pēc koncerta pianists uzrakstīja: "Šis darbs dod visu un arī paņem no tevis visu, kas tev ir."
26. aprīļa koncertā Igors Levits apvienoja Šūmaņa pēdējo skaņdarbu Tēma ar variācijām ar Mortona Feldmena pēdējo klavierdarbu Palais de Mari. "Šo darbu Šūmanis komponēja, kad bija mentāli jau tālu, tālu prom. To caurstrāvo vientulība un skaistums. Komponists uzskatīja, ka opusa tēmu viņam ir atsūtījuši eņģeļi. Es raudu katru reizi, kad to spēlēju," teica Igors. "Mortona Feldmena darbā nav stāsta, nav satura – ir tikai forma, par kuru neko nevēlos teikt. Ir sajūta, ka mūzika apstājas. Galvenais ir pati skaņa. Vienkārši klausieties! Šīs mūzikas mērķis ir dot laiku jums un dot laiku man. Izolācijas, vientulības un neskaidrības periodā šī mūzika man ļoti palīdz," piebilda pianists.
Ar Igoru Levitu pavadītie mirkļi ir maģiski, jo viņš neizmanto tos pašreklāmas nolūkos. Šie koncerti ir mākslas darbi. Tas ir neticami, bet katarsi var sasniegt, arī klausoties pianistu viedtālrunī. Bravo, Igor!
Igora Levita ikvakara koncerti tiešraidē: twitter.com/igorpianist, instagram.com/igorpianist
Informācija: www.igorlevit.com
Mavriks Rubeņrauts