Trīs cilvēki uz skatuves, šķiet, dara visu, lai dabūtu no sevis ārā to, kas viņos ir sakrājies. Gluži kā palikuši telpā vieni un bez lieciniekiem, lai atļautos vairāk nekā parasti. Aptuveni tāds iespaids radās vienā no pirmajiem trio Spāre koncertiem Omas briljantā Vecrīgā, un viens no apvienības dalībniekiem – Jānis Ruņģis – toreiz arī atzina, ka Spāre viņam ir iespēja izlādēties pēc "visa tā džeza".
Džezs pats par sevi, protams, nekādā ziņā nav pelnījis kritizēšanu, bet mūzikas profesionāļiem mūsdienās tas sen kļuvis par tādu kā spēlējamu masu, ar ko jāaizpilda laiks, kamēr ļaudis ballītēs, prezentācijās vai kaut kā ļoti svarīga atklāšanas pasākumos saviesīgi tērzē ar vīna glāzi rokās, un kuru katru brīdi vakara valdošās situācijas saimnieki var palūgt spēlēt mazliet klusāk, lai sarunājoties nav jākliedz.
Jānis Ruņģis un Matīss Čudars ir ģitāristi, kuri spēlējuši daudzos dažādos sastāvos, jo sešstīgu instrumenta pārvaldīšanas prasmes viņiem ļauj tik daudz, cik pašiem, iespējams, nemaz negribētos, un tāpēc ir Spāre. Bungu spēles profesora (neoficiāls, bet patiesībai atbilstošs tituls) Arta Oruba darbalauks prasītu vismaz pusi no šim rakstam atvēlētā laukuma, lai tikai uzskaitītu visas grupas, kurās viņš spēlē. Apkārt jau sen klīst leģenda par Arti – viņam kāds piezvana, izstāsta visu, kas uz sirds, un tikai pēc pāris minūtēm, lūgts piezvanīt nedaudz vēlāk, uzzina, ka sarunbiedrs pašlaik spēlē un īpaši daudz runāt nevar. Taču kāds zvans no Matīsa ar izteikto vēlmi kopā kaut ko uzspēlēt, nevis nostrādāt visu, kas sen skaidrs, aizķēries.
Kaut kā sakritis arī tas, ka ģitārists Jānis Ruņģis Matīsam, ar kuru šad un tad spēlējis kopā un laika gaitā arī sadraudzējies, reiz teicis, ka labprāt kādā grupā uzspēlētu basu, nevis ģitāru. Pāris reižu paspēlējuši Arta telpās pie Grīziņkalna, neko pirms tam neizrunājuši, – atnāk, pasaka viens otram "čau", iedzer kafiju un sāk spēlēt, improvizējot un darot to, ko vēlas.
Nu jau šie viņu kopīgie eksperimenti – jābaidās pat šo klišejisko vārdu lietot – vainagojušies albumā Masa, kura nosaukums arī esot spēle ar iepriekšminēto muzikālo trokšņošanu, kas pašiem nekādu baudu vairs nerada, bet ir darbs, kas kaulus nelauž. "Tu riņķī apkārt spēlē visdažādāko žanru mūziku, un tevī sakrājas masa ar..." – Jānis grib teikt vārdu "sūdi", jo arī sarunas laikā spēlējamies ar silikona kaku, tomēr nokautrējas, bet grupas biedri viņu iedrošina, lai saka, kā ir, līdzīgi kā anonīmo alkoholiķu biedrībās – pietiek atvērties, un tad nāk laukā viss, kas gadiem slēpts.
Arī kustonis spāre ir gana piemērots nosaukumam – tas ir visai dīvains, spēj turēties gaisā uz vietas, nedaudz plivinot savus četrus spārnus, turklāt, ja mēra no galvas līdz astei, ir garāks par jebkuru šajos platuma grādos sastopamo kukaini. Jānis uzsver, ka spāre esot arī viens no senākajiem kukaiņiem, kas dzīvo visos kontinentos. Iespējams, tāpēc šo rindu autoram, kad viņš nesen viesojās Meksikā un ieskatījās kādā metālapstrādes darbnīcā, acīs iekrita tieši spāre, un viena no tām jau ir atceļojusi uz Rīgu un kļuvusi par dāvanu grupas Spāre mūziķiem. Matīss, to aptaustot un aplūkojot, bilst, ka arī krāsas esmu izvēlējies īstās, – tātad neesmu kļūdījies.