Sinfonietta Rīga stīgu kvartets (pirmā vijolniece Kristiāna Šīrante, otrā vijolniece Agnese Kanniņa-Liepiņa, altists Artūrs Gailis un čellists Kārlis Klotiņš) uzmanību šoreiz pievērsa piecām latviešu komponistu partitūrām, no kurām četras uzskatāmas par jaundarbiem – Selgas Mences stīgu kvartets, Romualda Kalsona “Epizode ar dažiem kontrastējušiem elementiem” un Andra Dzenīša “Amrita” piedzīvoja pirmatskaņojumus, tāpat Latvijā pirmoreiz izskanējis arī tieši pirms gada “Igaunijas mūzikas dienu” programmā iekļautais otrs Dzenīša opuss stīgu kvartetam “Trataka. Point noir”, savukārt Mārtiņa Viļuma daiļradi te pārstāvēja 2000. gadā tapušais 2. stīgu kvartets ar sitaminstrumentālista Ivo Krūskopa līdzdalību. Šis koncerts, īpaši tā otrā daļa, neapšaubāmi prasīja no klausītāja īpašu sapratni un koncentrēšanos – kas arī tika sniegta, un rezultāts – kā repertuāra paša par sevi, tā konceptuālās izvēles ziņā – atzīstams par sevišķi nozīmīgu un mākslinieciski piesātinātu. Uzreiz jāatzīmē, ka no pieciem stīgu kvartetiem trīs skaņdarbi saistīti ar budismam piemītošu domāšanu un pasaules izjūtu - “Trataka. Point noir” vēsta par kādu konkrētu meditācijas tehniku, “Amrita” - iecerēts kā pretpols iepriekšējam darbam – par nemirstību dāvājošu dievišķu substanci un tās iedarbību uz cilvēka apziņu, turpretī Viļuma opuss jaunā pakāpē turpina komponista pirmajā stīgu kvartetā “Sansara” pausto ideju par dzīvības un nāves bezgalīgo ritējumu.
Par pirmo īpašību, kas raksturoja Andra Dzenīša stīgu kvartetu “Amrita”, jānosauc tam piemītošā pārliecinošā suģestija. Izteiksmes līdzekļus komponists te bija izvēlējies ļoti rūpīgi un lakoniski, un tie arī izrādījās paši piemērotākie skaņdarba iecerei, ar sevišķi bagātīgu harmonijas un skaistuma izpratni iedzīvinot Rietumu pasaules cilvēkam tradicionāli svešu estētiku un dzīves uztveri, kur vienlaidus savijušās kā reliģiskas, tā emocionālas zemstrāvas. Andra Dzenīša prasme atrast katram jaunam skaņdarbam atšķirīgus muzikālos vaibstus (šeit dzirdamās meditatīvās līnijas stīgu instrumentiem un to pakāpeniskā izaugsme neapšaubāmi veido kontrastu, piemēram, koncepcijā līdzīgajai simfoniskajai partitūrai “Sat Nam”, nemaz jau nerunājot par klavierkoncertu “Duālisms” vai ciklu “Piņķerīgas dziesmiņas”) jau sen vairs neizraisa pārsteigumu, taču viņa izcilās profesionālās dotības – arī abu šajā koncertā iekļauto kvartetu gadījumā – joprojām izsauc apbrīnu.
Kā otrs tikpat spožs veikums izdevies Selgas Mences pagaidām pirmais stīgu kvartets, ko var uzskatīt par labāko komponistes darbu kopš 2007. gada partitūras stīgu orķestrim “Gaismēnas”. Ar skaņdarba daļu nosaukumiem “Melodijas tapšana”, “Pavedieni un mezgli”, “Domas” un “Kustība” piedāvājot programmatiskus pieturas punktus, autore radījusi trāpīgu muzikālu ideju caurstrāvotu daudzšķautņainu ciklu, kur vieta atradusies gan koncentrētam dramatismam, gan pavērsieniem burleskas virzienā, gan romantiskas lirikas pieskārieniem. Vismaz tikpat spilgtu iespaidu kā stīgu kvarteta emocionālais saturs atstāj arī tā kompozīcijas tehnika un konstruktīvie izteiksmes paņēmieni, liekot ar neatslābstošu interesi sekot tematiskā materiāla modifikācijām, faktūras pārveidībām un īpaši daudzveidīgai stīgu instrumentu artikulācijai un skaņveidei, kas šajā konkrētajā aspektā liecina par plašu fantāziju un dziļām zināšanām (pastiprināta pievēršanās tembrālajiem rakursiem, turklāt nevis kā sonoristiska pamatiezīme, bet gan kā skaņurakstu bagātinoša īpašība, starp citu, meistarīgi izpaudās visos šī koncerta stīgu kvartetos) – vai arī gluži vienkārši ļaujot priecāties par aizraujošo picikato ainu cikla otrās daļas sākumā. Skeptiskākas domas raisīja Romualda Kalsona jaundarbs - “Epizode ar dažiem kontrastējošiem elementiem”. Atzīstot komponista izdomu groteskas, ironijas un to pašu stīgu instrumentu spēles paņēmienu ziņā, man tomēr šķiet, ka šim skaņdarbam ir tā pati vaina, kas Piektajai simfonijai un orķestra miniatūrai “Aktuāla epizode” - aiz spožās instrumentālās virskārtas un paradoksālajiem žestiem vairs neslēpjas nozīmīgs saturs, vairs nav izteikts kaut kas patiesi būtisks, turklāt izvēlēto izteiksmes līdzekļu un emocionālo afektu loks šajos darbos kļuvis pārlieku šaurs un vienveidīgs.
Ņemot vērā iepriekš pieminēto konceptuālo vienotību Austrumu estētiskās un filosofiskās domas virzienā, koncerta otro daļu ar Mārtiņa Viļuma 2. stīgu kvartetu un Andra Dzenīša “Trataka. Point noir” uztvēru ne tik daudz kā divu atšķirīgu darbu pretstatījumu, bet galvenokārt kā vienu izvērstu un iekšēji kontrastainu plūdumu. Protams, šīs partitūras liecināja par divām suverēnām individualitātēm – Viļuma skaņdarbu veidoja vairāku ārēji antagonisku struktūru un emocionālo stāvokļu izpausmes, ar tajām paužot visnotaļ vērienīgus vispārinājumus un izmantojot tembra, dinamikas, rakstura vai tempa ziņā stipri dažādus muzikālos parametrus – jāpiezīmē, ka komponistam raksturīgā nerēķināšanās ar arī avangardistu cienīto formas simetriju un radošo ideju noapaļotību viņa daiļradei vienīgi piešķir papildus šarmu – bet Dzenīša opusā sevišķi saistīja intonatīvā tematisma izsmalcinātība un mūzikas vietumis gluži nemanāmās pārvērtības no trauslām izjūtām spēcīgā ekspresijā un pēc tam vēl jaunā, savādākā rakursā. Turpretī par vienojošu aspektu te jānosauc abu skaņdarbu suģestējošā iedarbība uz klausītāja uztveri, kas vēl ilgāku laiku paliek atmiņā kā neparasti izteiksmīgs un novatorisks mākslinieciskais pārdzīvojums.