Gluži tāpat, kā ir rakstnieki, kuri savu domu gaitu pieraksta ar datoru, ir komponisti, kuri skaņdarbu un dziesmu sacerēšanas procesā izmanto jaunākās tehnoloģijas. Taču daudz lielāka vēsturiskā vērtība ir ar roku rakstītam manuskriptam, vai tas būtu romāns, vai simfonija. Nekad nevar zināt, kurā brīdī un vietā pārsteigs iedvesma, un ne jau vienmēr tad blakus būs dators.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālēs līdz 1. oktobrim skatāma mūsdienu Latvijas kultūras telpā nebijusi izstāde Pierakstītā skaņa. Tā ļauj izsekot, kā gadsimtiem ilgi veidojusies tradīcija skaņas fiksēt notācijas jeb mūzikas pieraksta zīmēs. Vai atceraties, ka skolā mūzikas stundā notis tika salīdzinātas ar putniem uz elektrības stabiem un prieks bija tad, kad beidzot izdevās skaisti uzvilkt nošu atslēgu?!
Pirmā pilnībā attīstītā un mūsdienās atšifrētā notācija bija pazīstama Senajā Grieķijā III gs. pirms Kristus. Toreiz gan skaņas augstuma apzīmējumiem izmantoja burtus. Viduslaikos lielākoties mūziku pierakstīja, izmantojot alfabēta burtus. Tikai XIX gs. tika īstenota partitūras ideja, kad viss skanēšanas process – informācija par tempu, taktsmēru, dinamiku, skaņaugstumiem, ritmu, instrumentāciju, frāzējumu – tika fiksēts uz papīra. Tiesa, ar skrupulozu nošu pierakstu ir par maz, jo, kā teicis komponists Gustavs Mālers: "Vērtīgākais mūzikā ir tas, kas nav fiksējams notīs."
"Izvēloties eksponātus izstādei, veltījām uzmanību tam, lai tiem piemistu vizuālā pievilcība, un priekšroka tika dota partitūrām, kas rakstītas manuskriptā un kurās jūtams komponistu rokas pieskāriens," stāsta viens no izstādes kuratoriem komponists Jānis Petraškevičs. "Muzikālās notācijas simboli grafiski mēdz līdzināties vizuālās mākslas elementiem. Šī paralēle savulaik ieintriģēja ne vienu vien mākslinieku, kuri prātoja, vai pastāv cēloņsakarība starp nošu pieraksta estētiku un labu mūziku. Savukārt no komponistu skatpunkta ne visa mūzika, kas notīs skaisti izskatās, ir kvalitatīva, taču labai mūzikai vienmēr piemitīs arī vizuāla pievilcība."
Ekspozīcijai ir trīs daļas: nošu pierakstu attīstība no vidusslaikiem līdz XX gs., mūzikas notācijas veidi XX gs. un trešā sadaļa – notācija Latvijā. Latviešu komponistu darbu skicēs tiek sniegts ieskats specifiskajos notācijas veidos, kas tiek izmantoti mūzikas radīšanas procesā, kurā skaņa un skanējums vēl tikai tiek meklēti. Paša Jāņa Petraškeviča manuskripts Mezzogiorno, kas rakstīts 12 instrumentiem, liecina par ļoti dinamisku, ekspresīvu un sarežģītu skaņdarba tapšanas gaitu. "Galvenais mērķis – komunicēt ar mūziķiem," viņš skaidro un atzīst, ka komponistu rokrakstu darba tapšanas sākuma stadijā var salīdzināt ar ārstu rokrakstu, kur vēstījumu saprot tikai viņi paši.