"Viņa personība un balss atstāj pasaulei to, ko daudzi dziedātāji tik reti spēj, – viņš attaisnoja savu sūtību uz šīs zemes. Ar savu balsi viņš uzrunāja, saviļņoja, aizskāra, dažreiz ievainoja, bet uzreiz mierināja, saliedēja, iemācīja piedot. Nu viņš dziedās citai pasaulei," šos atvadvārdus pasaulslavenā krievu baritona Dmitrija Hvorostovska (1962–2017) piemiņai velta latviešu operzvaigzne Elīna Garanča.
Piesaistīja jauno paaudzi
Stiprais un talantīgais sibīrietis, kas ar savu balsi, personību, vīrišķīgo stāju un pievilcību savaldzināja visu pasauli, aizgāja mūžībā 22. novembra rītā Londonā 55 gadu vecumā pēc divarpus gadu ilgas cīņas ar smadzeņu vēzi. Kopš uzvaras 1989. gadā Kārdifas starptautiskajā operdziedātāju konkursā viņš uzstājās slavenākajos pasaules opernamos – Londonas Karaliskajā operā, Milānas Teatro alla Scala, Vīnes Valsts operā, Parīzes Nacionālajā operā, Ņujorkas Metropolitēna operā un citur, taču arvien arī atgriezās uzstāties dzimtajā Sibīrijā. Dziedātāja plašajā repertuārā līdzās Mocarta, itāļu belcanto, Verdi un krievu komponistu operlomām bija arī kamermūzika, krievu tautas dziesmas un populārās dziesmas. Arī tās, kuras cilvēkiem palīdzēja izturēt Otrā pasaules kara gadus. Par savu misiju viņš uzskatīja mūsdienu jaunās paaudzes piesaistīšanu nopietnajai mūzikai, un viņam tas izdevās.
"Man patīk dziedāt ar zvaigžņu viesošanos neizlutinātiem cilvēkiem tālajos nostūros. Man patīk viņu vienkāršība, es vēlos izjust viņu mīlestību, īpašo sirsnību," Dmitrijs Hvorostovskis stāstīja intervijā Dienai 2008. gada pavasarī pirms solokoncerta Latvijas Nacionālajā operā. Toreiz kopā ar savu pastāvīgo koncertmeistaru, igauņu pianistu un pašreizējo Igaunijas Mūzikas akadēmijas rektoru Ivari Iļju viņš savā emocionāli piepildītajā liriskajā baritonā atskaņoja krievu kamermūziku. Toreiz piedevās viņš viens pats nodziedāja smeldzīgu krievu gari velkamo tautasdziesmu – tā, it kā dziedātu vienatnē kādā Krievijas dabas klajumā, nevis Operskatuves greznajā zelta lokā. Mākslinieks šeit atgriezās vairākkārt, koncertēdams gan Arēnā Rīga, gan Dzintaros, kur vispirms dziedāja Jaunajā vilnī, bet 2016. gada vasarā uzstājās kopā ar mecosoprānu Elīnu Garanču. Dmitrija Hvorostovska pēdējais solokoncerts Rīgā notika 2016. gada 2. novembrī Lielajā ģildē.
Viņš bija gaisma, mums visiem tas jāsaglabā sirdī, pat ja ir tik grūti kā šobrīd
Redzējām, ka viņš atvadās
"Diemžēl viņa balss mūsu pasaulei ir aprāvusies. Nekad neaizmirsīšu viņa dziedāto a capella Maskavā, kad likās – ar savu balsi viņš atver visas pasaules robežas un savieno mūs visus kopā kā tādu milzu okeānu, pilnu ar emocijām un mīlestību. Un viņa pēdējo uzstāšanos Metropolitēna operas jubilejas koncertā. Mēs, draugi, kas viņu pazina, redzējām, ka viņš atvadās no Metropolitēna, no publikas, no Amerikas. Viņa balsī bija vairs ne šīs zemes intonācijas, un mēs, visi kolēģi, kas stāvējām kulisēs, raudājām no bezspēcības. Bet viņš bija spēcīgāks par mums visiem, jo, nonācis no skatuves, smējās, apskāva visus un teica: dzīvojiet, dziediet un mīliet!" no Londonas raksta Elīna Garanča.
Mūsu soprāns Marina Rebeka, tāpat kā viņas kolēģe Asmika Grigorjana, atvadām no Dmitrija Hvorostovska feisbukā publicējušas fotogrāfijas un video no izrādēm, kurās dziedājušas ar viņu kopā. "Mūsu Traviata, kuru kopā dziedājām Vīnē 2016. gada 26. novembrī, bija Dmitrija pēdējā izrāde. Toreiz arī viņš pats tā man teica. Pēc tam viņš dziedāja tikai koncertus," atmiņās dalās Marina Rebeka, kura šobrīd dzied Čikāgā. "Izrāde mums visiem bija smaga, jo redzējām, ka viņš ļoti slikti jūtas. Pavisam mums bija trīs vai četras Traviatas izrādes, no kurām pēdējo translēja tiešraidē. Nez kāpēc tieši tad viņa pašsajūta pasliktinājās. Žermona lomā viņš pēkšņi izgāja ar spieķi un brillēs. Es to ieraudzīju tikai jau uz skatuves, un mana sirds gandrīz apstājās: es sapratu, caur ko viņš tovakar gāja. Visi lūdzām Dievu, lai tik viņš iztur izrādi, bet viņā bija ārkārtīgs dzīvesspēks un dzīvesgriba, un visa ģimene iesaistījās karā ar nāvi," atceras Marina Rebeka.
Bijis ļoti liktenīgi Violetas un Žermona ainā dziedāt "non ci vedrem piu forse" (mēs laikam vairs neredzēsimies), apzinoties, ka tā varētu būt patiesība. "Un vispār spēlēt nāvi, kad blakus bija viņš, kas ar to cīnījās ar visiem saviem spēkiem, – tas nebija viegli. Pēc izrādes aizgājām uz restorānu un viņš teica – mēs vēl ar tevi uzdziedāsim, un tad skumji piebilda – ja Dievs dos," izstāsta Marina Rebeka. Kopā Traviata Vīnes operā dziedāta arī pirms tam, 2015. gada pavasarī, un mēnesi pēc tam Dmitrijam atklāja vēzi. "Ziņa par viņa nāvi ir ļoti skumja. Viens tik priecē, ka viņš vairs necieš, un nāve, cerams, nāca kā atvieglojums."
Brāļa gādība
"Ir ļoti grūti ko teikt. Viņš bija gaisma, mums visiem tas jāsaglabā sirdī, pat ja ir tik grūti kā šobrīd," saka slavenais lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana, kura Dmitriju Hvorostovski pazinusi kopš bērnības. "Viņš bija mana tēva (armēņu tenora Gegama Grigorjana (1951–2016) – I.L.) draugs un kolēģis, tāpēc mūsu satikšanās pēc gadiem bija pārsteidzoša un apbrīnojama! Atmiņu ir tik daudz… Es vienmēr sajutu Dmitrija atbalstu un rūpes. Varbūt tēva un viņa draudzības dēļ sajutu tādu kā vecākā brāļa gādību. Dmitrijs bija zvaigzne visos aspektos. Un viņš IR zvaigzne, kas tagad un vienmēr apgaismos manas sirds ceļu un turpinās sniegt gaismu tūkstošiem dvēseļu. Tagad viņiem abiem ar manu tēvu ir svinības tur augšā, un es vēlos kādu dienu viņus abus apskaut atkal."
Atvadīšanās no Dmitrija Hvorostovska notika 27. novembrī Maskavā, Pētera Čaikovska koncertzālē. Saskaņā ar mākslinieka pēdējo gribu, viņu kremēs un apbedīs Novodevičjes kapsētā.