Latvijas Nacionālās operas (LNO) sezonas pēdējā pirmizrāde – komiskās operas žanra meistardarbs Gaetāno Doniceti Dons Paskvāle ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults – mūs izklaidēs ar jautru, taču dzīvesskaudru stāstu par to, kā padzīvojušo vecpuisi donu Paskvāli izjoko viņa ārsts Malatesta un ārsta "māsa" Norīna, jauna, skaista atraitne, lai viņa apprecētos ar vecā kunga brāļadēlu Ernesto. Operas pirmizrāde notika Parīzes Itāļu teātrī 1843. gadā. Latvijas Nacionālajā operā tā iestudēta diriģenta Edgara Tona vadībā 1950. gadā.
"Dons Paskvāle ir viena no pēdējām Doniceti operām. Tas ir vienkāršs, tiešs, komisks un rūgtuma pilns šedevrs. Perfektās melodijas, samērīgās ārijas, teatrāli pārliecinošās ainas ir liela talanta un ilgas pieredzes augļi," stāsta režisors Džordžo Barberio Korzeti, kurš pie mums veido šīs operas jauniestudējumu. Režisora un viņa radošās komandas – scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Frančesko Espozito, videomākslinieku Igora Renceti un Lorenco Bruno un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa – interpretācijā XIX gadsimta populārā opera iegūst jaunu veidolu, vizuālajā tēlā izmantota itāļu kino zelta laikmeta – 50. gadu – estētika.
Īpaši būtiska nozīme jauniestudējumā ir videomākslai, kas veidota aplikācijas animācijas tehnikā, kuru iedvesmojušas sirreālisma un dadaisma kolāžas. Piemēram, sapņu sieviete, par kuru ārsts Malatesta stāsta donam Paskvālem, vecā vīra iztēlē projicējas krāšņi ziedoša vārda vistiešākajā nozīmē – ar ziedu seju un augumu. Operas titullomā iejūtas Rihards Mačanovskis un Krišjānis Norvelis, Norīnu atveidos Inga Šļubovska-Kancēviča, Marlēna Keine vai Jūlija Vasiļjeva, mīlētājs Ernesto būs Tansels Akzeibeks, Mihails Čuļpajevs vai Viesturs Jansons, izjokošanas meistaru ārstu Malatestu atveidos Jānis Apeinis vai Kalvis Kalniņš.
Džordžo Barberio Korzeti ir aktieris, dramaturgs, teātra un operas režisors, kā arī producents, kurš strādā gan Itālijā, gan citās valstīs. Izrādēs viņš pēta robežas starp teātri un pārējām mākslām: dzeju, rakstniecību, mūziku, vizuālo mākslu un cirku, videomākslu un deju. Būdams starptautiski pieprasīts operizrāžu iestudētājs, Džordžo Barberio Korzeti turpina veidot starptautiskus projektus gan ar savu kompāniju, gan citiem Eiropas teātriem. To vidū ir Venēcijas La Fenice, Milānas Teatro alla Scala, Sanktpēterburgas Marijas teātris, Šatlē teātris Parīzē, Lilles opera, Romas opera. Ikvienam darbam Džordžo Barberio Korzeti piešķir īpašu poētisku lasījumu. Piedāvājot publikai jaunas interpretācijas, viņš cenšas atraisīt vitalitāti un enerģiju, noteikt atšķirīgu un uzrunājošu skatuves valodas kodu.
Izlēcieni un intrigas
"Dons Paskvāle ir vecs, Ernesto ir jauns. Donam Paskvālem ir nauda, tāpēc viņš nosaka, ar ko precēsies vai neprecēsies Ernesto. Viņš ir greizsirdīgs uz Ernesto jaunību un pazemo puisi, kurš mīlestības dēļ uzdrošinās nepakļauties... Bet mīlestība, Erots, kā zinām, ir kaprīzs zēns. Arī donu Paskvāli piemeklē mīlestības liga, un, gribēdams iespītēt brāļadēlam, viņš atver durvis mīlestībai... un Erots viņam trāpa... Paskvāle ir jau tā dēvētajā "trešajā vecumā", taču piepeši atklāj, ka var atkal sajusties jauns. Tomēr viņš tāds nav. Šo pretrunu īpaši saasina tas, ka viņš iecerējis apprecēt jaunu sievieti." Šādi iestudējuma režisors ieskicē operas sižetu.
"Bagāts vecis, kurš iemīlējies pievilcīgā, jaunā meitenē, kopš laika gala ir izsmiekla mērķis daudzās komēdijās... Mūsu dons Paskvāle nav sagrabējis vecis, kurš nonācis bērna prātā. Viņš vienkārši ir padzīvojis vīrietis, kurš neapzinās, ka jau ir vecs, un nespēj palūkoties uz sevi no malas. Viņš ir nelaimīgs, ilūziju varā nonācis cilvēks." Vecais dons iemīlas Norīnā, kura viņam tiek stādīta priekšā kā dievbijīga un naiva meitene, taču viņam nav ne jausmas, kas patiesībā ir šī jaunā sieviete. Izrādās – īsta bestija, kura ar saviem izlēcieniem panāk, ka dons Paskvāle beigu beigās apjēdz skaudro dzīves realitāti...
Šis ir pirmais Dona Paskvāles iestudējums režisora Džordžo Barberio Korzeti pieredzē, un viņš atklāj iemeslus, kāpēc viņam šis darbs tik ļoti patīk. "Iepriekš esmu strādājis ar citu Doniceti operu – traģisko melodrāmu Marija Roāna/Maria de Rohan. Interesanti, ka abas šīs operas komponists uzrakstījis 1843. gadā. Dons Paskvāle ir šedevrs. Tās varoņi ir tik izteiksmīgi! Opera ir koncentrēta un jautra, teātris ir pašā Doniceti mūzikā. Tā dzīvi risina sižeta darbību, spilgti raksturo tēlus un situācijas."
Visu operas darbību organizē ārsts Malatesta. Viņš ir Ernesto draugs, mazliet dendijs un liels puika, kuram patīk joki. Viņš nelaiž garām izdevību lieliski uzjautrināties par veco hipohondriķi donu Paskvāli. "Malatesta rīkojas kā režisors. Acumirklī atradis kopīgu valodu ar Norīnu, viņš pin intrigas, lai panāktu, ka dons Paskvāle samierinās ar brāļadēla laulībām. Vecā vīra muļķošana abiem sagādā jautrību. Viņu izspēlētie joki brīžiem ir nežēlīgi, dzēlīgi un ļauni, taču joki tādi ir vienmēr. Cilvēkiem patīk pasmieties par citiem, tāda ir dzīve. Dzīve vispār ir nežēlīga – jo vecāks kļūstat, jo vairāk," piebilst Džordžo Barberio Korzeti.
Spēku sacensība
Tomēr nevis titulvaronis, bet Norīna ir Doniceti meistardarba zvaigzne. Viņa ir jauna, taču nav naiva dūjiņa. Norīna ir atraitne. Ļoti gudra un atjautīga. Enerģiska un izmanīga. "Jau viņas pirmajā ārijā (kabaletā) uzzinām, cik viņa ir viltīga, cik lieliski pazīst vīriešus un prot ar viņiem manipulēt. Šajā ārijā mēs uzzinām, cik stulbi ir vīrieši un cik gudras ir sievietes. Norīna dzied, ka viņa var darīt ar vīriešiem, ko vien vēlas. Tas, kā viņa ienāk dona Paskvāles mājās un cik mērķtiecīgi viņu nerro un tiranizē, – tas ir ko vērts! Vispirms viņa parādās tik kautrīga un pazemīga, kā nākusi no klostera, bet acumirklī pārvēršas, tikusi sievas statusā. Opera ir aizraujoša spēku sacensības spēle: dons Paskvāle pazemo savu brāļadēlu, savukārt Norīna tiranizē Paskvāli."
Šādu komēdiju varoņi bieži tiek kariķēti, taču Džordžo Barberio Korzeti nevēlas veidot karikatūras. Viņš vēlas, lai tēlojums būtu tikpat samērīgs, ironisks, smalks, delikāts un poētisks kā Doniceti mūzika un lai uz skatuves darbotos tādi tēli un raksturi, kuriem var noticēt. "Cilvēki tic, ja ticams ir stāsts. Tas ir gan smieklīgs, gan skaudrs, jo dzīve ir nežēlīga. Es šo stāstu risinu stilizētā 50. un 60. gadu itāļu kinokomēdiju vizuālajā vidē un kostīmos. Tas ir Pjetro Džermi un daudzu citu režisoru laiks, viņu filmu zvaigznes ir Marčello Mastrojāni un Sofija Lorēna. Mūsu personāži nav karikatūras, drīzāk tie ir poētiski veidojumi, kas ļoti līdzinās dzīvei. 50. gadi ir pavisam tuva pagātne, ko pazīstam no vecāku un vecvecāku fotogrāfijām un vecām, izbalējušām filmām."
Ķermeņa valoda
Gan kā režisoru, gan performanču aktieri, kurš, uzstājoties solo, lasa un ķermeņa valodā atklāj paša sacerēto dzeju, Džordžo Barberio Korzeti interesē eksperimenti uz robežas starp teātri un citām mākslām: mūziku, vizuālo mākslu, videomākslu, performanci, deju, elektroniku un cirku. "Esmu performanču aktieris – izpaužos ķermeņa valodā, kustībā, dejā. Hamletu un Otello klasiskajā teātrī gan neesmu ne tēlojis, ne iestudējis," viņš stāsta.
Režisors zina, ka mūsu operas jaunais tenors Mihails Čuļpajevs ir spējīgs izpildīt sarežģītus akrobātikas trikus. To varētu efektīgi izmantot, tomēr "šoreiz cirka nebūs". LNO solisti režisora vērtējumā ir ļoti labi aktieri: "Visi kopā teātra draudzīgajā gaisotnē esam lieliska komanda. Darbs ir grūts, taču sagādā lielu prieku. Mēs jūtamies laimīgi. Tālākais ir skatītāju ziņā."
Izrādes mācība? "Teātris nekad nesniedz atbildes. Tas tikai piedāvā jautājumus. Šoreiz jautājums ir ļoti vienkāršs. Dons Paskvāle ir iemīlējies, taču operas beigās ir rūgta sajūta, jo viņam nākas atzīt savu vecumu un samierināties ar dzīves realitāti. Fakts ir tāds, ka vecais vīrs vairs nav pievilcīgs un patmīlībai nav pamata. Ar to nākas samierināties ikvienam no mums, tikai dažreiz mēs to piemirstam. Mums šķiet, ka esam mūžam jauni, taču tā nav."
Klusuma centrs
Uz jautājumu par prioritāti savā profesijā režisors atbild nekavējoties: tas ir dramatiskais teātris. Opera ir cita veida teātris. "Galvenā atšķirība no režisora viedokļa ir tāda, ka operu es iestudēju nevis viens, bet kopā ar diriģentu. Jo ciešāka ir sadarbība, jo labāks būs rezultāts. Darbs dramatiskajā teātrī ir grūtāks, jo tur atbildu par visu. Interesanti, ka itāļu operu autori bija ļoti jauni komponisti. Džoakīno Rosīni savu pirmo operu sacerēja 18 gadu vecumā un pirmo īsti veiksmīgo operu La pietra del paragone radīja, būdams 23 gadus vecs. Arī Doniceti sevi operā pieteica ļoti agri – 19 gadu vecumā. Kad meistars komponēja Donu Paskvāli, viņam bija piecdesmit un bija uzkrāta liela teātra pieredzes bagāža. Doniceti pirmā rūpe bija teātris. Viņš un citi komponisti vispirms meklēja labu libretu. Viņi nelikās mierā, iekams nedabūja tādu, kas derētu mūzikai un būtu interesants publikai."
Radošās cīņas sparu motivēja tas, ka Doniceti dzīves laikā XIX gadsimtā liriskā opera Itālijā bija ļoti populāra. "Tā bija tikpat populāra, kāds XX gadsimtā bija kino. Visur tika būvēti operteātri, pat mazajās pilsētās iedzīvotāji vēlējās, lai viņiem būtu savs teātris, kur varētu skatīties un klausīties izcilus dziedātājus un baudīt apburošas melodijas, sekojot līdzi neticamiem un aizraujošiem stāstiem. Jauni komponisti meklēja vispiemērotākos sižetus un tad tos cītīgi laboja. Viņi dedzīgi strīdējās ar libretistiem, liekot libretus pārrakstīt atkal un atkal. Savukārt jaunavas saviesīgos sarīkojumos smalkajos salonos klavieru pavadījumā dziedāja jaunākās, tikko publiski izskanējušās ārijas. XIX gadsimtā Itālijā bija simtiem operteātru. Tie bija gan lieli opernami, gan mazi teātri ar 300 skatītāju vietām. Cilvēki zināja operas no galvas un neapmierināti svilpa, ja kāds dziedātājs kļūdījās kādā notī. Visskaļāk un kategoriskāk tas vēl joprojām notiek Parmā. Tā ir ļoti interesanta pasaule. Publika arī zina, kā ir jāiestudē opera. Man paveicās. Es netiku izsvilpts un guvu panākumus ar Rosīni iestudējumu."
Pirms radošā darba Rīgā Džordžo Barberio Korzeti dzimtajā Itālijā veidojis franču komponista Daniela Obēra komiskās operas Fra Diavolo iestudējumu un laikmetīgu Šekspīra Karaļa Līra izrādi. No Rīgas viņš dosies uz Japānu, kur viņa vadībā taps Bertolta Brehta un Kurta Veila Trīsgrašu opera.
Strādājot Rīgā, režisors ir pamanījis, ka ārā spīd saule, un divreiz ar vilcienu aizbraucis līdz Majoriem. "Jūrmalā un Rīgā ievēroju, ka šeit ir daudz bērnu un jauniešu pretstatā Itālijai, kur sabiedrība strauji noveco," režisoram radies iespaids par Rīgu kā ļoti dzīvu pilsētu. Vai tas ir kompliments, kuru izsaka cilvēks, kurš dzimis un dzīvo Romā, vienā no pasaulē iemīļotākajiem tūrisma centriem? "Roma ir pilsēta, kuru es gan mīlu, gan ienīstu. Mīlu, jo Roma ir ļoti skaista un tur var redzēt visu cilvēces vēsturi no agrīnajiem Senās Romas laikiem līdz barokam. Ainava mainās ar katru kvartālu! Taču dzīvot Romā ir grūti skaļās burzmas, haotiskās autosatiksmes, birokrātijas un kabatzagļu dēļ."
Pretī apdullinošajam haosam un kņadai Džordžo Barberio Korzeti liek stingru pārliecību, ka ikvienas pilsētas centrs ir teātris – pat ja cilvēki to neapzinās. "Bez teātra nav pilsētas. Tas ir klusuma centrs, jo arī mūzika un dzeja izaug no klusuma. Teātris vienmēr ir tagad, pašlaik. Teātra nākotne sastāv no daudziem "tagad". Ja nav tagadnes, nav arī teātra. Esmu veidojis visdažādākās izrādes. Tās visas ir gaistošas, jo pastāv tikai norises laikā. Taču tieši tāpēc cilvēki bez teātra nevar dzīvot. Reiz Sicīlijā, Sirakūzās, veidoju sengrieķu dramaturga Aristofana komēdijas Vardes iestudējumu senā grieķu brīvdabas amfiteātrī ar 6000 vietām. Cilvēki ar lielu interesi sekoja līdzi tekstam, kas radīts pirms divarpus tūkstošiem gadu, un visu laiku smējās. Tātad tas joprojām darbojas! Cilvēkiem teātris ir nepieciešams, tikai viņi paši ne vienmēr to zina. Man teātris ir slimība uz mūžu."
Dons Paskvāle
LNO 24.–26.V, 15.VI, 23.VIII, 28.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 6–65