Operdziedātāja Evija Martinsone cītīgi gatavojas Hendeļa operas Rinaldo uzvedumam, kas šo sestdien būs skatāms Siguldas pilsdrupu estrādē
Operas cienītājiem Evijas Martinsones vārds nav svešs jau vairākus gadus, taču plašāka sabiedrība viņu iepazina šova Dziedi ar zvaigzni laikā. Un izrādās, ka cilvēki to nav aizmirsuši — pirms Līgosvētkiem Doma laukumā notiekošā Zāļu tirgus laikā viņai pienākusi klāt kāda aptuveni četrus gadus veca meitenīte un skatījusies dievinošām acīm. Tad pienākusi meitenītes māte un teikusi — zinat, mums Meitiņa mīļā tagad ir mīļākā dziesma... "Tādos brīžos sakāpj kamols kaklā," Evija aizkustināta atzīst. Un vēl viņa piebilst, ka dziedāšanu — un to varētu attiecināt uz jebkuru žanru — viņa zināmā mērā uztverot kā misiju, kā iespēju cilvēkiem sniegt kaut ko gaišu. "Nav jau svarīgi, vai tas cilvēks pēc tam nāks uz Operu, bet man raidījuma laikā bija iespēja vismaz piecas minūtes nedēļā mēģināt cilvēkus iepazīstināt arī ar klasisko mūziku!"
Piepilda senu sapni
Šovasar gan dziedātājai atvaļinājumā aiziet neiznākšot — saskrējis pārāk daudz projektu vienlaikus. "Kad sēdēju bez darba, biju ļoti noskumusi, lūdzu, lai man būtu kaut nedaudz darba, un jau domāju par profesijas maiņu. Tagad izskatās, ka esmu pāršāvusi pār strīpu un dabūjusi dubultā, tādēļ nākamreiz pirms lūgšanas stipri piedomāšu," Evija skanīgi smejas, sakārtojot savu čigāniski puķaino lakatu, un uzskaita: pagājušonedēļ viņa dziedāja Gluka operā Ķīnietes, jaunajā sezonā Operā tikusi pie četrām jaunām lomām, bet rudenī piedalīsies trijos starptautiskos ļoti prestižos vokālajos konkursos.
Par lomu Hendeļa operas Rinaldo iestudējumā dziedātāja teic — iespēja tajā dziedāt ir katra baroka dziedātāja sapnis, turklāt tā būs izdevība strādāt kopā ar lielisku starptautisku komandu, jo kontrtenors, ko dzirdēsim galvenajā lomā, un arī režisore ir no Anglijas. "Tas man dod milzīgu gandarījuma un arīdzan atbildības sajūtu," dziedātāja neslēpj, piebilstot — viņai šī loma ir sena sapņa piepildījums, turklāt lieliska iespēja dziedāt kopā ar saviem kolēģiem Asmiku Grigorjanu un Viesturu Jansonu. "Viņš šajā iestudējumā spēlē manu tēvu, tā ka abiem tas būs jauns ampluā!" Evija priecājas.
Kā šampanieša burbulīši
Evija vienmēr pus nopietni, pus pa jokam atzinusi — viņai ar Hendeli ir īpašas attiecības. "Man ļoti patīk viņa mūzika, kas ir īsta, patiesa un emocionāla, un man to ļoti patīk dziedāt. Es to salīdzinātu ar tādu dzirkstošu šampanieti!" Ja vien būtu tāda iespēja, viņa labprāt kādu brīdi paviesotos tajos tālajos laikos, kad dzīvoja un strādāja viņas iemīļotais komponists, un ļoti priecātos, ja Hendelis speciāli viņai rakstītu dziesmas. Evija sapņaini prāto, cik tas būtu jauki, ja ar pašu Hendeli varētu apspriest, kā vajadzētu dziedāt viņa skaņdarbus.
Vai varētu būt, ka savā iepriekšējā dzīvē Evija dzīvojusi baroka laikmetā? "Neesmu speciāli pētījusi, bet mani nemaz nepārsteigtu, ja tā būtu," viņa atteic, piebilstot — dziedot Rundāles pilī rīkotajos koncertos, ne reizi vien viņai radusies deja vu sajūta. "Katrā ziņā ar šo mūziku un laikmetu sadzīvoju lieliski. Turklāt Hendelis nemaz nav vecmodīgs — saviem laikiem viņš bija ļoti moderns, un šajos laikos viņa mūziku lieliski var interpretēt — piemēram, džeza stilā."
Vai Evija savu nākotni domā saistīt ar kādu konkrētu mūzikas žanru? "Jā, man ar laiku gribētos kļūt par baroka dziedātāju, izpildot tikai, piemēram, Hendeļa un Mocarta skaņdarbus. Taču apzinos, ka tad nepieciešams pamatdarbs, kurā pelnīt iztiku, tādēļ pagaidām tas ir tikai sapņa līmenī," viņa noslēpumaini pasmaida.
3 Šo vasaru dziedātājai Evijai Martinsonei daudzo darbu dēļ nāksies iztikt bez atvaļinājuma, tādēļ viņa sola savus sapņus izteikt mazliet piesardzīgāk.